“Esmu žonglējis, stāvējis uz galvas ”: “Homo Novus” priekšvakarā saruna ar Reini Suhanovu 0
Festivāla “Homo Novus” priekšvakarā saruna ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu .
“Es pūstu lēni” – tā sauc instalāciju, ar kuru festivālā “Homo Novus”, kas sāksies jaunnedēļ, piedalās scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš šopavasar Kultūras akadēmijā ieguva arī bakalaura grādu režijā.
Festivāls “Homo Novus” ar Reini Suhanovu sadarbojies jau iepriekš, gan kopā veidojot Latvijas nacionālo ekspozīciju “Telpa telpā” Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē un pēc tam izstādot to Rīgā, gan producējot izrādi “4est”, kuru Reinis veidoja kopā ar scenogrāfu Rūdolfu Bekiču, mūziķi Jēkabu Nīmani un režisoru Jāni Znotiņu. “Telpa telpā” atzinīgi novērtēta vizuālās mākslas ekspertu vidū, saņemot godpilno Purvīša balvas nomināciju, un tika izvirzīta “Dienas” Gada balvai kultūrā.
Reinis Suhanovs šobrīd ir viens no aktīvākajiem latviešu jaunās paaudzes scenogrāfiem. Viņš ir vecmeistara Andra Freiberga skolnieks un pirmo nopietno starptautisko atzinību ieguva jau kā ceturtā kursa students.
Piedalīdamies Latvijas Mākslas akadēmijas studentu ekspozīcijā “Uzspēlēsim Bulgakovu”, Reinis Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē (2007) saņēma balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē. Studiju laikā viņš ir saņēmis stipendijas par izcilām sekmēm. Ieguvis Valmieras drāmas teātra balvu “Debija teātrī” (2009), izvirzīts 2008./2009. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai nominācijā “Gada scenogrāfs”, bet par darbiem 2009./2010. gada sezonā šo balvu arī saņēmis. Savos 28 gados paguvis radīt scenogrāfiju 22 izrādēm, tostarp operu iestudējumiem Klāgenfurtē (Austrija), Zagrebā (Horvātija), Viļņā (Lietuva), piedalīties vairāk nekā desmit izstādēs un vairākās kļūt par laureātu.
– Reini, tavs vārds nav no modīgajiem, bet raisa dziļas literāras asociācijas…
– Pusaudža gados mammai jautāju: vai manam vārdam ir saistība ar brāļiem Kaudzītēm? Saņēmu apstiprinošu atbildi. Tā kā mans uzvārds ir krievisks, bet es nāku no latviskas ģimenes, vecāki mēģināja atrast ar uzvārdu saskanīgu, bet tajā pašā laikā vārdu ar latviskām saknēm. Otra iespēja bija tikt pie vārda Matīss, taču tajā nav burta “r”, kas padara vārdu stipru un spēcīgu. Reinis tāds ir. Un, protams, tam līdzi nāk ar rakstniekiem brāļiem Kaudzītēm saistītās asociācijas.
– Starp tevis veidotām scenogrāfijām manā uztverē viena no spilgtākajām bija Dziesmu un deju svētku lieluzvedumam “Tēvu laipa” radītā. Kā nonāci pie idejas par spoguļiem?
– Sešpadsmit gadus pats esmu dejojis savā dzimtajā pusē “Kandavas deju skolā” un vienu gadu arī Latvijas Universitātes deju kolektīvā “Dancis”. Ar šo nodarbi saistās mana pirmā skatuves pieredze. Varētu pat teikt, ka, pateicoties latviešu skatuves dejai, esmu nonācis un palicis teātrī. Kad režisore Māra Ķimele uzaicināja mani deju lieluzveduma komandā un mākslinieciskie virsvadītāji Jānis Ērglis kopā ar Jāni Purviņu atklāja ideju par Tēvu laipu, to uztvēru kā saiti ar iepriekšējām paaudzēm un joprojām dzīvo nacionālo kultūru.
Man bija svarīgi atrast konceptuālu saikni ar senču dejotājiem. Rotājoties latvieši seģenēs lika vizuļojošās, atspīdošās un sidrabainās metāla važiņas. No turienes arī ideja par spoguļiem, jo tajos, tāpat kā važiņās, viss atstarojas un atdzīvojas.
Laika vilnis, laika zīmējums uzzied laukuma centrā kā Austras koks, lai pēc pieciem vai desmit gadiem uzplauktu no jauna jeb bezgalīgi turpinātos kā raksti sentēvu villainēs.
– Un ko tu redzētu, ja pats ielūkotos spogulī?
– Deviņus gadus studējot teātri, bijuši gan labāki, gan pavisam labi un arī blāvāki darbi scenogrāfijā, esmu žonglējis, stāvējis uz galvas, spēlējis etīdes Blaumaņa, Čehova lugās. Diplomdarba izrādē nospēlēju suņa Perezvona lomu no Dostojevska “Brāļiem Karamazoviem” …
– Ko pats uzskati par veiksmīgāko no savām līdz šim radītajām scenogrāfijām un ko par ne tik izdevušos?
– Grūti atbildēt. Nezin kādēļ, bet sabiedrība mūsdienās meklē radošo enerģiju jaunajos māksliniekos un ir ļoti prasīga. Skatos uz kolēģiem: jauns mākslinieks otrā sezonā ar izrādes panākumiem – uh! – tiek teju uzrauts gaisā, bet trešajā sezonā viņam jau grūti psiholoģiski izdzīvot, jo ir nemitīga spriedze: kur nākamais ģeniālais darbs, kur ir?! Ja kaut kas noiet greizi, uz tevi sāk skatīties ar šķību aci. Bet man vēl nav pat trīsdesmit gadu. Būtu priecīgs, ja piecdesmit, sešdesmit, nu labi, jau 40 gadu vecumā man rastos stabila sajēga par teātri un spēju to radīt. Ja 75 gadu jubilejā man pajautātu par veiksmīgāko scenogrāfiju un es varētu teikt – jā, viena, divas bija… Izcilus darbus nerada katru dienu. Paveicās ar režisoru Viesturu Meikšānu un to, ka nokļuvu Valmieras Drāmas teātrī. Viesturam Meikšānam vajadzēja aizrautīgu scenogrāfu, bet man režisoru, kurš būtu gatavs iedziļināties piedāvātajās idejās un veidot izrādes manis ieraudzītā un izveidotā telpā, bieži vien nokļūstot sarežģītos noteikumos. Izdevās satikties diviem cilvēkiem, kuriem vienam otru ļoti vajadzēja. Par interesantu izrādi uzskatu Maskavas Dailes teātrī (MHAT) iestudēto “Kareņinu” (pēc Tolstoja romāna “Anna Kareņina” motīviem veidotās V. Sigareva lugas uzvedums. – V. K.). Jutu, ka mums ar Viesturu Meikšānu domāšana sasienas vienā mezglā, radot mākslas darbu, kas stāvēja uz kājām un kuru skatoties pašiem bija gandarījums, kaut arī process nebija viegls.
– Kas tev, atzīstami sākušam scenogrāfijā, lika pievērsties režijai, būtībā absolūti citai profesijai?
– To vientulību, kādā brīžiem nonāk režisors, es agrāk nespēju iztēloties… Jau studējot scenogrāfos, mani saistīja arī režija. Vienmēr ļoti interesējis cilvēks. Interesēja aktieris, viņa darbs, mijiedarbība ar tukšu telpu, kas mani vienmēr aizrāvusi scenogrāfijā, un režisors kā vidutājs starp to visu un skatuves mākslinieku, stāstnieku.
– Tavā režisora radošajā pūrā ir “Hamlets” Nacionālajā teātrī, kur biji arī scenogrāfs, Valmieras teātrī kopā ar Jāni Znotiņu iestudētie Anšlava Eglīša “Bezkaunīgie veči” un tepat augustā pirmizrādi piedzīvojusī Leonarda Gerša luga “Taureņi ir brīvi”. Kāda ir sajūta pēc pirmizrādes? Vai taureņi pacēlās debesīs?
– Vēl nedēļu pirms izrādes scenogrāfs var dekorācijās pārbīdīt kādu sienu, atnest jaunus rekvizītus, gaismotājam palūgt pietušēt izraudzītu neveiksmīgu krāsu un darbu pabeigt, bet režisoram jāsadzīvo ar apziņu, ka uzvedums pa īstam piedzimst pirmizrādē un visu laiku jājūt tā pulss. Bet taureņi… šķiet, jūtas tiešām brīvi un dzīvi.
– Festivālā “Homo Novus” tu piedalies ar instalāciju, kam esi devis nosaukumu “Es pūstu lēni”. Vai nav ļoti depresīvi jaunam cilvēkam?
– Redz, tuvojas rudens. Ja pacel gatavu ābolu, noliec uz galda un līdz vakaram neapēd, nākamajā dienā auglis būs iepuvis. Tāpēc, gluži otrādi, man būtu ļoti bēdīgs stāvoklis sajusties kā personībai, kas jau izveidojusies un ir bez jebkādām attīstības perspektīvām.
Neesmu radījis izrādi, bet gan instalāciju vienam cilvēkam. Skatītājs varēs ieiet īpaši veidotā telpā un triju minūšu garumā iejusties audiovizuālā notikumā. Instalācijas pamatā nav dramaturģisks materiāls, bet jautājumi, uz kuriem ikviens varēs atbildēt sarunā pats ar sevi.
– Vai atkal darbs tikai jaunākās paaudzes laikmetīgo mākslu vairāk izprotošam skatītājam?
– Nu nē, noteikti nepiekrītu skatītāju iedalījumam paaudzēs. Nupat ar kolēģi Jāni Znotiņu “Dirty Deal Teatro” festivāla laikā Kuldīgā uzbūvējām teatrālu notikumu “Atmiņas tumsā”. Bijām nedēļu ilgā darbnīcā, kur pētījām, kas notiek, apvienojot teātri un spēli. Darbnīcas vadītājs, spēļu meistars no Somijas pavēra mums plašāku spēles jēdzienu – no vienkārša futbola līdz realitātes spēlēm, tādām, kurās cilvēki rada jaunu reliģiju, baznīcu, uz kuru iet vakaros tāpat kā uz veikalu pēc piena. Mūsu izdomātā spēle bija šķietami vienkārša: tumšā lielā telpā dažādos virzienos kā zirnekļa tīklā ar auklu savienoti visparastākie priekšmeti – pavārnīca, ragi, divritenis, automašīnas stūre, gredzens. Telpā virzoties kā labirintā un turoties pie auklas, sataustītie priekšmeti atsauc atmiņā kādu ar tiem saistītu notikumu spēles dalībnieka dzīvē. Ārā iznācis, viņš uzraksta šo atmiņu, bet to ierosinājušā priekšmeta vietā ievelk svītriņu. Pēc tam spēlētāja rokās nonāk citu rakstītās atmiņas ar neatklātu priekšmeta nosaukumu. To ierauga tikai spēles beigās, kad iededz gaismu. Spēles jēga ir ļaut katram cilvēkam pašam izveidot izrādi no savām atmiņām. Mēs tām esam tikai ierosinātāji. Neierasta nodarbe teātrī – tāda, kas prasa piedalīšanos un iesaistīšanos spēlē, taču auditorijā ne tikai jaunieši. Daudz vidējās paaudzes cilvēku, daži vīri ap septiņdesmit. Visi ar lielu prieku aizrāvās, un viņu rakstītās atmiņas bija ārkārtīgi interesantas. Jautājums ir, cik skaidri laikmetīgajai (neierastajai/netradicionālajai) mākslai piederošie vēlas darīt savu ideju saprotamu. Mēs, piemēram, iepriekš ļoti skaidri stāstījām: telpā būs tumšs, un tas pirmajā mirklī var būt mulsinoši. Jūs sākumā jautājāt par spoguli…
Ja cilvēku nenodarbina jautājums: kas es esmu? – vai arī viņš sev jau ir atradis atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem vai nemaz nespēj ironizēt par šo tēmu, tad, protams, instalācija “Es pūstu lēnām” viņam būs pilnīgi vienaldzīga. Taču mākslā nekad viss netrāpa visiem.
– Festivāls “Homo Novus” būs tikko sācies, kad nākamajā dienā jūs ar kolēģi Jāni Znotiņu un izrādes “Bezkaunīgie veči” aktieriem Skaidrīti Putniņu, Rihardu Rudāku, Juri Laviņu, Oskaru Morozovu un Janusu Johansonu pēc Amerikas latviešu apvienības “Tilts” ielūguma veselu mēnesi dosieties viesizrādēs pa ASV.
– Redzēt Ameriku, kur būšu pirmo reizi mūžā, ir viena lieta, bet cita – profesionālā pieredze. Dosimies apkārt ASV no austrumu krasta, iebraucot arī Kanādā, līdz Losandželosai rietumos. Divdesmit astoņās dienās 14 izrādes nozīmē ļoti spraigu ritmu, nāksies pielāgoties visdažādākajām telpām. Anšlava Eglīša vārds Amerikā varbūt labāk zināms nekā dažam labam šeit. Lugā atklāta Amerikas vide septiņdesmitajos. Mēs, Latvijas latvieši, tagad braucam ārzemju latviešiem rādīt lugu par viņiem pašiem un laiku, ko viņi piedzīvojuši, tomēr, protams, pastāv satraukums par to, kā viņi to uztvers.
Radošā vizītkarte REINIS SUHANOVS Dzimis 1985. gadā. 2008. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu. Kopš 2011. gada Valmieras teātra galvenais mākslinieks. 2013. gadā beidzis režijas studijas Mihaila Gruzdova vadītajā kursā Latvijas Kultūras akadēmijā. |
