Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. februāris, 2013
Drukāt

Etiķa piegarša

Foto - LETAFoto - LETA

Var diskutēt par to, vai mācību gada priekšvakars pērn bija īstais brīdis tiesībsarga paziņojumam, ka Satversmē garantētā bērnu bezmaksas pamata un vidējā izglītība neatbilst Latvijas realitātēm un tāpēc skološanas izdevumi smagi spiež daudzu ģimeņu plecus.

 

Tobrīd daļa skolas tēriņiem jau noskaņojušos vecāku apmulsa un nevarēja saprast: pirkt mācībām nepieciešamo vai gaidīt plašāk atdarāmies valsts maciņu? Ikvienam reāli domājošam cilvēkam gan bija skaidrs, ka nauda kokos piepeši neienāksies; cik nu izglītībai līdzekļu budžetā atvēlēts, ar to jāiztiek, bet problēma pastāv un prasa risinājumu. Par laimi, tas, kā pie mums mēdz notikt, nav aizdeleģēts miglainai nākotnei – janvāra vidū Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) normatīvo aktu grozījumos definējusi valsts un pašvaldību atbildības sadalījumu skolēnu mācību līdzekļu finansēšanā. Ir jāpiekrīt izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim, ka ilgus gadus pastāvējusi milzīga plaisa starp normatīvajos aktos noteiktajām prasībām mācību procesa nodrošināšanā un Satversmē noteikto bezmaksas pamata un vidējās izglītības iespēju. Minētie grozījumi ir apsveicams solis šīs plaisas likvidēšanā.

Nu par savu atvašu skološanās iespēju atkarību no pieticīgā ģimenes budžeta norūpējušies vecāki it kā varētu uzelpot un pat gluži simboliski pacelt no pašu dārziņa ogām spiestas sulas glāzi, vēlot labu veselību politiķiem, kam valsts jaunās paaudzes likteņi tomēr nav vienaldzīgi.

Diemžēl māc patiesas bažas, ka no skata pievilcīgajam dzērienam cauri sitīsies nejauka etiķa piegarša – IZM ierēdņu, pašvaldības pārstāvju, pedagogu un vecāku diskusijas tagad velk ārā no pagaldes tādas pamatizglītības finansējuma ēnas, kuru kliedēšanai vajadzīga liela nauda un augstākā līmeņa politiķu ieinteresētība šo līdzekļu mērķtiecīgai izmantošanai.

Daži aprēķini liecina, ka, stājoties spēkā augšminētajiem noteikumiem, pašvaldībām papildus gadā būs nepieciešami vairāk nekā seši miljoni latu, lai katram skolēnam nodrošinātu mācību līdzekļus vidēji par 34 latiem. Atsevišķām vietvarām tāda summa šobrīd nav paceļama. Turpretī gana pašvaldību, kuras bez īpašiem rīkojumiem jau iepriekšējos gados katra sava skolasbērna pamatizglītībai atvēlējušas 50 – 75 latus. Šie skaitļi tad arī runā vēl skarbāk nekā ombudsmens pērnajā augustā: ja ģimene nedzīvo turīgā pašvaldībā, bērniem skolā nāksies apmierināties ar valsts garantēto mācību līdzekļu minimuma pieticību. IZM mēģina kliedēt bažas par iespēju nevienlīdzību. Ministrija esot precīzi definējusi mūsdienīgā skolā izmantojamos mācību līdzekļus – tie vairs neesot miglains termins, bet gluži noteiktu zinību apgūšanai nepieciešamas konkrētas lietas, ko nodrošināt būs valsts un vietējās valdīšanas pienākums. Taču mūsdienīgās skolas jēdzienā, kuru IZM patīk uzsvērt, ietilpst nepieciešamība iet kopsolī ar dzīves ritmu, kas savukārt diktē straujas pārmaiņas arī mācību līdzekļu vidē. No tā izriet cits nepatīkams secinājums: trūcīga pašvaldība šo pārmaiņu izmaksas nepacels.

Tomēr, lai cik griezīgas šķautnes reālai bezmaksas pamatizglītībai, ceļu uz to jāturpina bruģēt bez vilcināšanās un taustāmi. Investīcijas šajā jomā ļauj bikli cerēt uz pabalstu saņēmēju skaita sarukumu un, domāju, pozitīvi atbalsosies dzimstības ciparos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+