Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

Ētiskais kodols – Skolotājs

suhan_dk_82

Negaidīju, ka pēc divu dienu ceļojuma cauri Krievijai mani līdz asarām aizkustinās skaņais “Loba dīna!”, ienākot Ačinskas novadpētniecības muzejā. Kad sibīrieša sirsnību uzpotē uz latgalieša gēniem, rodas Rudzusīks Vaļa jeb Valentīna Zinovjeva. Te daudziem ir tāda dubulta identitāte. 


Vasaras izskaņā Austrumsibīrijas pilsētās Ačinskā, Lielajā Ulujā, Bičkos un Anašā notika 6. starptautiskā latgalistikas konference. Konferences tēma un arī iemesls, kāpēc tā šogad notika tieši Sibīrijā – pirmajai latgaliešu skolai Sibīrijā – 90. Stāsts ir par tiem latgaliešiem, kuri no cariskās Krievijas Vitebskas guberņas izbrauca labprātīgi. Kopš 1908. gada vien no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu. Šie cilvēki brauca savas zemes, labākas dzīves meklējumos. Divdesmitā gadsimta vēsturei būvējot jaunas ģeogrāfiskās un ideoloģiskās robežas, arī Sibīrijas ļaužu atmiņa tika sajaukta, atgriezta no dzimtenes. Tieši latgaliešu pēcteču identitāti jo vairāk sarežģīja fakts, ka Krievija bija vienīgā valsts pasaulē, kas izbraucējiem no Vitebskas guberņas pasē kā tautību rakstīja “latgaļec” – “latgalietis”. Kad latgalieši nāca reģistrēt bērna piedzimšanu, viņiem tika apgalvots, ka “nav tādas valsts, nav tādas tautības”. Lai taču dzimšanas apliecībā raksta “krievs”!

Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma ekspedīcijās pie Sibīrijas latgaliešiem sāka braukt pirms gadiem desmit. Tā ir īsta debesu manna valodniekam – iespēja pētīt, kas pēc simt gadiem notiek ar valodu, kas atrauta no savas zemes. Kādu iespaidu tā atstāj uz vietējo tradīcijām?

Taču to pārsteigumu, ko arī es piedzīvoju, satiekot Sibīrijas latgaliešus, šajos pragmatiskajos apsvērumos nevar ietilpināt. Kāpēc šai atrautībā valoda tomēr saglabājās, tika uzturēta dzīva?

Var meklēt pragmatiskus apsvērumus. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados nacionālajām minoritātēm labvēlīgā politika deva iespēju atvērt latgaliešu, latviešus skolas, trīsdesmitajos gados Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā gatavoja latgaļu valodas skolotājus. Taču jau nākamajā gadu desmitā sekoja dzīšana kolhozos, represijas, kas lielā mērā skāra arī tikko sagatavotos skolotājus, pilnīga pāreja uz krievu mācībvalodu skolās.

Tomēr vēl līdz piecdesmito gadu beigām latgaliešu ciemos – Bogatoje, Sčastļivoje, Okuņeva, Timofejevka – esot runājuši savā valodā. Latgaliski vismaz sapratuši arī ciemā mītošie baltkrievi, krievi. Izklīšana Sibīrijas plašumos sākusies, kad kolhozniekiem sāka dot pases. Tad nu iznāk, ka no nācijas pašsaglabāšanās viedokļa cilvēciskā brīvība ir lielākais drauds? Un arī vienīgā iespēja.

Konferences gaitā notika atmiņu vakars, kurā klātesošie Sibīrijas ļaudis tika mudināti stāstīt par savu skolotāju. Pārsteidzoši, kas skolēnam paliek atmiņā – skolotājai bijusi bize līdz pat ceļgaliem! Ka vienīgajam ciemā piederējis televizors, un visi tad varējuši nākt daiļslidošanu skatīties. Taču šie stāsti viens pēc otra veda pie apjausmas, ka valstī, kurā tika oficiāli nokauta reliģija, aizliegta piederība nācijai, ciema ētisko kodolu veidoja skolotāja personības piemērs.

Piemēram, Bogatoje skolotāja Puķu Emīlija, šobrīd viņai ir 94 gadi, abonēja “Zīlīti”, “Dadzi”, “Padomju Latvijas Sievieti”. Izskaidroja pirmziemniekiem latgaliski nesaprotamos krievu vārdus. Aizrāva ar savas personības piemēru, mudinot to pašu Rudzusīku Vaļu iegūt izglītību – viņa šobrīd ir skolotāja Maļinovkā.

Man bija iespēja satikt Puķu Emīliju. Bogatoje šobrīd apdzīvotas ir tikai trīs mājas. Sirma māmiņa, ļoti skaidru domu un valodu. Taču tas īpašais viņā bija apkārtējo attieksme pret savu skolotāju.

Es iedomājos aizsnigušu Sibīrijas – bet varbūt Latvijas – ciemu. Vietu uz pasaules, kurā nav nekā iepriekšdota. Viss būtiskais atrodas iekšpusē – nama siltumā, kopā sanākušajos, tevī pašā. Kad ticībai, morālām vērtībām, tautas piederības apziņai vairs nav nekādu ārēju nosacījumu pastāvēt, sākas lielo personību laiks. Tie klusie, ļaužu atmiņās saglabātie varoņdarbi, ko paveikuši ciemu Skolotāji.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+