Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. augusts, 2012
Drukāt

Etnogrāfiski pareizi darināts tautastērps vīrietim (1)

Foto-Ernests SpīčsFoto-Ernests Spīčs

Pēc lasītāju ierosmes sākam diskusiju par to, vai 21. gadsimtā vispār ir iespējams ievērot pilnīgu etnogrāfisku autentiskumu, kā arī cik svarīgi mums ir svētkos un ikdienā iedzīvināt latviskās ģērbšanās tradīcijas, krāsu un stila izjūtu. Šajā numurā – etnohoreologa Ernesta Spīča viedoklis.
Pēc lasītāju ierosmes sākam diskusiju par to, vai 21. gadsimtā vispār ir iespējams ievērot pilnīgu etnogrāfisku autentiskumu, kā arī cik svarīgi mums ir svētkos un ikdienā iedzīvināt latviskās ģērbšanās tradīcijas, krāsu un stila izjūtu. Šajā numurā – etnohoreologa Ernesta Spīča viedoklis.

 

Runājot par tautastērpu, parasti iedomājamies skaistu meiteni Nīcas augstā zīļu vainagā un sarkanīgi oranžos brunčos vai kādu citu gandrīz tikpat bieži atdarinātu senāka laika goda tērpu. Vīrietis brunču rakstu košumā un vainagu staltumā nereti pazūd.

 

Kā bija senāk un ko darīt mūsdienās? Atbildes ir grūtāk rodamas. Seno vīru tērpu muzeju kolekcijās ir salīdzinoši mazāk, tie ir mazāk pētīti, nav tik koši un rakstaini kā sieviešu. Iespējams arī, ka vīrieši tērpam piešķir mazāku vērību.

Kā lai pašuj tērpu sev un citiem vīriem, puišiem un zēniem? Šādu jautājumu pats sev uzdevu pirmo reizi mūžā, vadot LU deju folkloras kopu “Dandari” (1980 – 2000), kad Latvijas Universitātes vadība piešķīra 10 000 rubļu (toreiz vēl padomju naudā), lai mēs sašūtu pareizus etnogrāfiskus tērpus. Radās vesela virkne jautājumu, uz kuriem meklēju atbildes.

 

Kāds ir etnogrāfisks vīrieša tērps?

Visplašākā seno tērpu kolekcija bija un ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā. Taču tur lielā pārsvarā sieviešu tērpi, bet no vīriešu tērpiem – tikai XX gadsimta pirmajā pusē tapuši atdarinājumi – laikā, kad vīrieši jau sen ne ikdienā, ne svētkos seno tērpu nevalkāja. Tāpēc uz tērpu fasonu nevar īsti paļauties, jo tie izgatavoti tikai muzeja fondu vajadzībai pēc attēliem, nostāstiem vai atsevišķām detaļām. Labāk saglabājušās jostas, metāla sleņģenes, pērlīšu un astru jostas un kranči, arī pa kādai cepurei, bet gandrīz nav bikšu, kreklu un zābaku. Tiesa, dažos novados, kur vīriešu goda tērpi vēl bija saglabāti pat XX gadsimta 20. – 30. gados, stāvoklis labāks. Tāpēc, piemēram, var teikt, ka iespējams atdarināt ticamu Rucavas vai Alsungas vīriešu tērpu. Tomēr, rūpīgi papētot muzeja fondus, var atrast risinājumus arī citu novadu vīriešu tērpiem. Nepieciešamas gan zināšanas, kā šos tērpus valkāja, kā tajos staigāja un, kas man bija īpaši svarīgi, kā tajos dejoja.

 

Kādus tērpus 
vajag dejotājiem?

Dejotājiem, kas dejas laikā izsvīst deviņus sviedrus, nevajag etnogrāfiski pareizus tērpus. Viņiem svarīgi ērti justies un labi izskatīties. Plati svārki, augstas cepures, šauras bikses, smagi zābaki, garas jostas dejot traucē. Ne velti baletā vīrieši ģērbti triko biksēs un plānos zābaciņos. Tautiskās dejas stils balstās baletā, kuram pievienots tautas raksturs. Tāpēc nereti tautisko deju ansambļu priekšnesumus sauc par tautisku baletu jeb folkbaletu. Saprotams, ka šuvēju darbnīcās deju pulciņu vajadzībām top dejotāju tērpi, kas tikai attāli atgādina etnogrāfisko goda tērpu.

 

Modelētāji ņem vērā dejotāju vajadzības un pieejamos materiālus. Tā top goda tērpu stilizācijas. Gluži kā horeogrāfijas, ko veido Latvijā atzīti tautiskās dejas horeogrāfi,
 arī tērpi vairs nav etnogrāfiski, tie ir mākslinieku un amatnieku jaunrade. Stilizēts tautastērps neder etnogrāfiskam ansamblim vai tādai folkloras kopai kā “Dandari”, jo tradicionālās tautas dejas stils prasa iespējami precīzu goda tērpa atdarinājumu.

 

Kā darināt tradīcijā balstītu goda tērpu?

Pēc muzeja pētījumus turpināju bibliotēkās, kur atradu gan zīmējumus, gan aprakstus. Etnogrāfijas profesore Mirdza Slava mani atbalstīja, un drīz kļuva skaidrs, kas jādara. Kopā ar jauno modelētāju Elitu Patmalnieci meklējām piemērotākos audumus un diskutējām par vīriešu tērpu siluetiem, detaļām, lietošanas ērtumu. Radās gan neparedzēta problēma. Neviens skroderis neņēmās sašūt Elitas uzmodelētos goda tērpus. Šūšanas ateljē “Rīgas modes” atradām vecākās paaudzes žīdu tautības skroderi, kurš vienīgais bija ar mieru papētīt skices. Pēc pāris nedēļām viņš paziņoja, ka nespēj tos sašūt. Tādus šuvis viņa nelaiķa tēvs, bet lekāli, kas nepieciešami piegrieztnēm, nav saglabājušies. Tomēr bija arī laba ziņa. Tēvabrālis, kurš arī esot skroderis un dzīvo Izraēlā, atrakstījis vēstuli ar norādēm, kā pareizi rīkoties. Tā solīti pa solītim tapa pirmie vīriešu tērpi, kas bija sašūti, izmantojot senās zināšanas. Grūtāk gāja ar materiālu, jo īstu vadmalu svārkiem atrast praktiski nebija iespējams. Palaimējās dabūt pāris spoles ar linu diegiem, kas manas tantes pūrā bija nostāvējuši vismaz 60 gadus. No tiem audējs Māris Maniņš pēc Etnogrāfijas nodaļas fondu parauga noauda lielisku audumu, kas neburzās kā rūpnīcās ražotais. Tā ar kopīgām pūlēm tapa seši vīriešu tērpi, kas tai laikā bija vislabākie seno goda tērpu atdarinājumi.

 

Materiālu izvēle un senās tehnoloģijas

Mūsdienās ir citādas materiālu apstrādes tehnoloģijas nekā pirms 100 vai 200 gadiem, kad darināja un valkāja goda tērpus, ko vēlamies atdarināt. Precīzs atdarinājums prasa tik lielus laika un līdzekļu ieguldījumus, ka jāšaubās par šādas darbības saimnieciskumu. Tādēļ tiek meklēti lētāki risinājumi, iespēju robežās saglabājot maksimālu līdzību ne tikai ārējā izskatā, bet arī materiālu izvēlē un tērpu nēsāšanas veidā. Tam jābūt labi pašūtam no izturīga materiāla, kas teicami izskatās un, kas mūsdienās ir ļoti svarīgi, neburzās. Tieši burzīgums it kā etnogrāfiski pareizi darinātus vīriešu goda tērpus padara nepievilcīgus. Īpaši tas attiecas uz linaudekla apģērbiem. Arī sieviete, kas uzvilkusi mūsdienās austa linaudekla garo kreklu, tajā nevar ērti justies un tātad arī dejot, jo riskē audumu ātri saburzīt. Taču burzīguma nebūtu, ja linu apstrādātu atbilstoši senajām metodēm un ievērotu gadsimtiem izkoptās prasmes arī vērpšanas, aušanas, šūšanas un uzglabāšanas laikā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Voldis Prancāns, zintnieks Atbildēt

    Savulaik domājot par šo, nonācu līdz jautājumiem, kā būtu attīstījusies tautiskā mode līdz ar jaunām tehnoloģijām, ja krustneši nebūtu tradīcijas sakropļojuši ar savu pienesumu no Eiropas tautu katla. Šodien taču nestaigātu muzeja artefaktos! Ko darīt parastajam latvietim, lai etniskās identitātes elementus ieviestu savā apģērbā, ietērpā? Varbūt jānoķer tikai dabisku materiālu, formu un stilu kombinācijas, jo novadu tērpu autentiskums ir apstrīdama lieta. Arī senākos laikos taču ļaudis gribēja mazliet individualitātes, aizņēmās idejas no citiem novadiem, ietirgoja kaut ko no ārzemēm (turku jēru cepurīt`). Kam gan ir tiesības norādīt Tev, ko ģērbt mugurā?! Mazliet izjūtas, sasaistes ar Tautas Dvēseli, dzimtās zemes frekvencēm un nedaudz informācijas no muzeju krātuvēm, lai atvērtos gara radošais spēks!

Draugiem Facebook Twitter Google+