Eva Lūse: Kāds labums pilsonim no sabiedrisko mediju apvienošanas? 0
Valdība grasās vairākus miljonus latu (18–24 miljoni latu atkarībā no izvēlētā modeļa) papildus izlietot, lai apvienotu sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus (Latvijas Televīziju un Latvijas Radio). Tātad apmēram 20 miljonus manas un tavas nodokļu naudas. Liela nauda. Un tad rodas tikai loģisks jautājums, kas mums no tā būs? Kāds labums Latvijai, tās cilvēkiem?
Vispirms par procesu. Lieki teikt, ka arī šoreiz valdošā partija un tās vadītāji atkal piemirsa pajautāt, vai naudas maksātāji, valsts varas nesēji – pilsoņi – vispār vēlas, lai radio un televīzijas apvienošana notiktu. Tāpat lieki teikt, ka netika ņemti vērā arī abu mediju darbinieku iebildumi, ka tas nav prāta darbs (te jāpiebilst, ka no visas atvēlētās naudas summas neviens lats nav paredzēts darbinieku algu palielināšanai). Un lieki teikt, ka netika ņemts vērā arī inteliģences klusais sauciens, ka nevajag divu mediju vietā veidot vienu, jo tas apdraud dažādību un daudzveidību (rakstniece Gundega Repše to savulaik nosauca par lielāko desmitgades “politisko” projektu).
Tad kas tomēr uzstāja un turpina uzstāt, ka radio un TV ir jāapvieno vienā plašsaziņas līdzeklī? Ja sabiedrisko (!) mediju apvienošanu neprasīja ne sabiedrība, ne medijos strādājošie, tad kas bija idejas autors? Varu atgādināt – publiskajā telpā šī ideja izskanēja 2009. gada vasaras beigās, un idejas iniciatori toreiz nāca tieši no pašreizējā premjera biroja darbiniekiem. Lūk, ko septembra sākumā vēstīja ziņu aģentūra LETA, atreferējot publikāciju laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”: “Sabiedrisko mediju Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzija (LTV) apvienošanas ideju enerģiski ir sācis realizēt bijušais AS “Diena” prezidents Arvils Ašeradens, kurš ar savu ideju izklāstu šajā jautājumā ir informējis premjera Valda Dombrovska (JL) biroju, gan jau vienojies par darba grupas izveidi, gan ieplānojis tikšanos ar Saeimas politiķiem.
Kā vēsta laikraksts, vienīgā persona, kura nosacīti “pilnvarojusi” A. Ašeradenu runāt kuluāros un ar amatpersonām par šo ideju, ir premjera preses sekretāre Līga Krapāne. “Neizpratni par notiekošo pauž ne tikai mediju vidē strādājošie, bet arī valdību veidojošo partiju koalīcijas partneri, savukārt premjera runassieva uzskata, ka šī ideja ir tikai un vienīgi sabiedrības interešu vārdā.”
Laika gaitā ir nedaudz pārveidojies idejas izpildītāju loks, taču pēc būtības nekas nav mainījies, jo visaktīvāk ideju par vienota medija izveidi virza tieši valdošās partijas politiķi.
Un tagad par idejas mērķi. Kāds tas ir? Uz šo jautājumu izsmeļoši var atbildēt tikai tie, kam šī ideja ir svarīga un kas to ir rosinājuši, bet pārējie var tikai nojaust vai spriest no redzamām lietām un publiskām runām.
Tā kā nepiederu pie idejas autoriem, tad nākas izmantot publisko informāciju.
Lai atbildētu uz jautājumu – ar kādu mērķi un kāds no vienota medija būs labums man kā pilsonim –, veru vaļā izstrādātos dokumentus un lasu, ko par mērķi (vismaz formāli) definējuši apvienotā medija koncepcijas autori.
Vīzija. Stipra Latvijas demokrātija un nacionālā identitāte.
Misija. Informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.
Vērtības. Profesionalitāte un neatkarība, atbildība, radošums un inovācijas, atvērtība un tolerance.
Mērķi:
nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana;
demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana;
piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas;
izglītības un zināšanu izplatīšana;
radošuma un uzņēmības veicināšana;
bērnu un jauniešu iesaiste.
Vai jums, šo izlasot, kļuva skaidrāks, kāpēc jums personīgi būtu nepieciešams apvienots medijs?
Par kādu nacionālo identitāti runā autori (latviešu, krievu , poļu vai arābu)? Pieņemu, ka šo nacionalitāšu pārstāvju identitātes stiprināšanas inetreses var stipri atšķirties. Tad kuras grasās stiprināt apvienotais medijs?
Uz ko grasās iedvesmot apvienotais medijs katru Latvijas iedzīvotāju? (Aizbraukt no valsts? Aiziet uz veikalu un nopirkt divlitrīgu plastamasas alus pudeli? Uzrakstīt ķenģu komentāru internetā? Vai iedvesmot iziet ielās uz dumpi vai protestu?) Un ko idejas autori grasās darīt ar šo iedvesmoto pilsoni?
Tādā garā varētu turpināt arī par vērtību un mērķu definīcijām. Protams, esam pieauguši cilvēki un šajos gados ne vienu vien tikpat tukšu, muļķīgu un samudžinātu dokumentu esam lasījuši. Sākam jau pierast pie tukšiem vārdiem un jēdzieniem, taču ir viena būtiska lieta.
Jau vairākus gadus demogrāfi mūs brīdina – esam viena no straujāk izmirstošajām nācijām pasaulē. Ilmārs Mežs intervijās pauž – ja nekas nemainīsies, pēc dažiem gadiem izmiršanas ritenis vairs nebūs apstādināms, paies tikai daži desmiti gadu, un no latviešu tautas būs atlikusi vairs tikai saujiņa laužu, kas dzīvo skaistās un mīļās Latvijas zemē.
Vai šie brīdinājumi nav nopietni ņemami? Vai tas nav pietiekams iemesls visus (!) tautas un valsts resursus novirzīt vienam mērķim – lai Latvija varētu būt un latvieši varētu dzīvot arī pēc 10, 20 un 30 gadiem?
Kāda jēga inovācijām, radošumam, kāda jēga lielīties ar pieaugošu IKP, ja mūsu fiziski kļūst mazāk? Ja katru dienu noasiņojam kā tauta un zaudējam savus cilvēkus (aizbraucot un nomirsot)?
Un, ņemot vērā to, cik ļoti mediji spēj ietekmēt sabiedrisko domu, noskaņojumu, kas vēlāk vēršas reālos darbos, es neredzu citu svarīgāku mērķi (vienalga – apvienotam vai nē) medijam, kā darīt visu, lai apturētu straujo mirstību.
Kādā veidā? Medijs taču nevar dibināt ģimeni, dzemdēt bērnus. Protams, ne, bet medijs var runāt par to, cik svarīga ir stipra ģimene, cik svarīga ir saskanīga laulība, cik lielu prieku vecākiem sagādā paklausīgi un vecākus cienoši bērni. Medijs var runāt par to, cik esam pateicīgi iepriekšējām paaudzēm par to mantojumu, ko esam saņēmuši, – valsti, zemi, tīru dabu. Medijs var runāt par cieņu pret vecāko paaudzi. Medijs var atgādināt latviešiem saprotamās pamatvērtības – Dievs, daba, darbs.
Un nav tā, ka mediji šobrīd to nedara. Ir daudz vērtīgu raidījumu gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijā (pat spītējot nemītīgai, gadiem ilgušai nomelnošanas kampaņai, kas ir vērsta pret Latvijas TV darbiniekiem). Un, ja visa mana nodokļu maksātāja nauda, kā to ir iecerējuši mediju apvienotāji, aiziet nevis tam, lai atalgotu žurnālistus, operatorus, producentus par viņu brīžiem nesavtīgo un nervu slodzi, uztraukumu un pārdzīvojumiem, idejām un emocionālo atvērtību prasošo darbu, bet gan kaut kādām mistiskām investīcijām tehnoloģijās, ēkās un tamlīdzīgās lietās, tad tas ir vēl viens iemesls teikt “nē” mediju apvienotāju iecerei.
Eva Lūse, Latvijas Žurnālistu savienības pārstāve Sabiedriski konsultatīvajā padomē (pie NEPLP)
