Evija Papule
Evija Papule
Foto – Karīna Miezāja

IZM var nepietikt jaudas reformām. Saruna ar Eviju Papuli 13

Kopš novembra sākuma viena no augstākajām Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdnēm, Izglītības departamenta direktore un valsts sekretāra vietniece Evija Papule pametusi darbu ministrijā. Kāpēc? To centos izzināt šajā sarunā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

E. Papule: – IZM vai tās struktūrās strādāju jau kopš 1995. gada. Tātad lēmums aiziet ir pieņemts pēc vairāk nekā 20 gadu darba. Lēmums patiešām ir mans, bet tas tika pieņemts noteiktu iemeslu pēc. Par iemesliem jau esmu teikusi: ja vēlamies virzīt lielas reformas, būtiskas pārmaiņas, ir ļoti svarīgi strādāt kopā ar gudriem, zinošiem un profesionāliem cilvēkiem vai vismaz tādiem, kam piemīt viena no šīm īpašībām. Šādiem cilvēkiem ir jābūt ministrijas vadībā, jo tieši no viņiem atkarīgs, kāds būs pārmaiņu rezultāts.

Esat teikusi, ka no ministrijas aizejat tāpēc, ka tālākai izskatīšanai netiek virzīti kādi svarīgi dokumenti. Mājiens tā kā uz valsts sekretāri. Tagad, kad jau esat prom no IZM, vai varat pateikt skaidrāk, kas tad tika aizkavēts un kurš bija kavētājs?

CITI ŠOBRĪD LASA

Negribētu teikt vairāk par to, ko jau pateicu. Taču vēlreiz uzsveru: ja īsteno nopietnas pārmaiņas, nepieciešama arī atbilstoša profesionālā kapacitāte. Cilvēkam, kas vada IZM, būtu jāpiemīt vismaz vienai no manis minētajām īpašībām. Ja nav, tad rodas apjausma, ka iecerētās pārmaiņas nevar tikt saprātīgi īstenotas. IZM kopumā arī trūks kapacitātes, lai kvalitatīvi īstenotu visas sāktās reformas.

Vai kapacitātes trūkst zemo algu dēļ – par tām IZM darbinieki bieži gaužas – vai arī pareiza nav ministrijas personālpolitika?

Otrais iemesls. Algas vien problēmu nerisina. Ja cilvēkiem patīk tas, ko viņi dara, ja viņi redz tam jēgu, tad algas nav tik būtiskas, kaut iztikas līmenis arī, protams, ir svarīgs.

Ja ministrijai nav profesionālas vadības, arī politiskajai vadībai trūkst atbalsta un tad tā ne vienmēr rīkojas racionāli.

Šobrīd izglītības nozarē ir pieņemti vairāki labi un pareizi, bet konvulsīvi lēmumi.

Vai runājat par ministra Kārļa Šadurska paziņojumu par nepieciešamību visās skolās vidusskolas klasēs mācīties latviski?

Šobrīd izglītībā ir viena liela pārmaiņa: tā ir izglītības satura reforma. To veikt ir pats pēdējais laiks. Pārējais ir pakārtots vai ar to saistīts, tajā skaitā valodu joma. Tāpēc ministra lēmums ir pareizs, bet tas nedrīkstēja būt konvulsīvs. Pieņemot lēmumus, ir jāzina, kā tos īstenosim, jābūt skaidriem vismaz nākamajiem trīs soļiem. Turklāt ir jārunā ar sadarbības partneriem, ar tiem, kam būs jāīsteno šīs pārmaiņas. Ja nav pagūts runāt pirms lēmuma pieņemšanas, jārunā pēc tam, cik ātri vien iespējams. Skolās ir zinoši direktori un pedagogi, taču nu viņi jūtas uzmesti, apdraudēti. Savukārt, ja viņi laikus būtu uzrunāti, kopā būtu iespējams izstrādāt darbības plānu. Tagad sanāk tā, ka ministrijā pieņem lēmumu, bet jāīsteno tas būs skolām, tām faktiski pasaka: nu tā ir jūsu problēma, dariet, ko gribat, bet īstenojiet mūsu plānu. Tam bija jābūt mūsu kopējam darbam.

Reklāma
Reklāma

Tātad, kad ministrs paziņoja par iecerētajām pārmaiņām mācību valodas jomā, viņam nebija reāla plāna, kā tās īstenot?

Politiskajiem lēmumiem ne vienmēr apakšā ir plāns. Tā var būt, ja vien ministrs var paļauties uz stipru ieviesējinstitūciju. Taču šobrīd tā nav, un tagad ir skaidrs tikai pirmais solis. Ir skaidrs, ka būs vajadzīgas izmaiņas likumā. Kaut kas būs jādara ar skolām un skolotājiem, taču, kas tieši, pagaidām nav saprotams. Ar mazākumtautību izglītības konsultatīvo padomi tikšanās plānota tikai mēnesi pēc ministra paziņojuma. (Saruna notika 8. novembrī, tikšanās bija plānota 10. novembrī. – I. K.)

Tik nopietnu lēmumu attiecībā uz mācību valodu nedrīkst pieņemt pēdējā elpas vilcienā, pieļaujot, ka reformu īstenos kāds cits. Taču: kurš būs tas cits?