Fakti apmaldās iztēlē 0
Smaidīgs, enerģisks, izaicinošs, ambiciozs – tāds ir Arvīda Deģa visiem redzamais tēls.
Viņš ir dzejojis un atdzejojis, rakstījis lugas un scenārijus, mācījies aktierspēli, piedalījies rakstnieku meistardarbnīcās un definējis jaunrades metodi, ko atklāj savā vietnē: “Romānu rakstīšanā sakausēju dzimtas sāgas, vēsturiskus, reālus notikumus, faktus ar neparastiem varoņiem, dēkām un pārdabiskiem elementiem, to pārlejot ar gardu humora mērci.” Līdz šim interesantākais un sekmīgākais A. Deģa devums ir proza. Grāmatu par Kristapu Morbergu autors uzskata par pavērsienu radošajā biogrāfijā. Tāda tā arī ir – ar vēsturisku personību centrā. Būvnieka un mecenāta dzīves galvenie fakti iegūti A. Krūmiņa grāmatā “Kristaps Morbergs” (1938, atkārtots 2002), izmantotas arī citu avotu sniegtās ziņas.
A. Deģa rakstītais gan ne vienmēr saskan ar faktiem. Fantāzijā apmaldās stāsts par Morberga otrajām laulībām, kuras notika 1882. gadā. Rakstnieks krāsaini apraksta Morberga satikšanos ar Augusti Luīzi Hartmani, viņas banālo “lenkšanu”, stāsta par to, kā Morbergs spēlē šahu ar viņas tēvu un kā lūdz jaunās sievietes roku viņas tēva klātbūtnē. Taču vecais Hartmanis, kā vēsta A. Krūmiņš, nomiris jau 1974. gadā, kad Morbergs laulājās ar pirmo sievu. Notikumiem, kas nav dokumentēti, ir dažāda ticamības pakāpe: iespējama varētu būt Morberga tikšanās ar “Linu un džutas manufaktūras” streika dalībniekiem un viņa gaitas 1905. un 1918.–1919. gadā. Taču Morberga saistība ar brīvmūrnieku kustību, kas autoram palīdz izskaidrot grāmatas varoņa spējas pārvarēt finansiālās grūtības, ir diezgan neticama Morberga rakstura dēļ, bet viņa aizraušanās ar detektīvmīklu risināšanu, kas tēlota pēc Šerloka Holmsa piedzīvojumu shēmas, šķiet pat bezgaumīga.
Dažkārt autors kā faktus min izdomu, piemēram, nodaļā par Centrālāfrikas apceļotāju G. A. Šveinfurtu. Literatūrā neatradu ziņas, ka viņš būtu dzīvojis Parīzē, uz kurieni, pēc A. Deģa versijas, K. Morbergs braucis sarunāt zemes gabala pirkumu. Avotos nav arī minēts, ka Šveinfurtam būtu bijušas finansiālas grūtības, kuras romānā atrisina K. Morbergs, nopērkot zemi. A. Krūmiņš raksta, ka minētais zemes gabals bijis apgrūtināts ar obligācijām par labu tirgonim Šveinfurtam un nav iespējams droši teikt, ka viņš bijis zemes pārdevējs. Tātad – ja nu kāds Šveinfurts ir bijis Morberga darījumu partneris, tad tirgonis Rīgā, ne slavenais ceļotājs. Autora jaunrade ir Šveinfurta vēstules, kurās gan pārstāstīti interesanti fragmenti no ceļotāja grāmatas “Āfrikas sirds”.
Ir arī sīkas neprecizitātes, piemēram, 1919. gadā Latvijā nevarēja būt LPSR, bet tikai LSPR banka, u. tml. Redaktore L. Vīksna nav bijusi uzdevuma augstumos, ne precizējot faktus, ne arī slīpējot autora un jo īpaši literārās izdomas (K. Morberga memuāru, viņa sievas Augustes un privātsekretāra K. Vinka dienasgrāmatu) stilu. Personu valodai trūkst individualitātes, bet vislielākais trūkums ir laikmetam neatbilstošas valodas lietojums. Nez vai vēsturiskie personāži teiktu: “klizma ar kupola iegruvumu”, nauda “izskatījās pēc prastiem faņķikiem”, “bēbis”, “čupojās”, “baigais patriots” utt.
Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts, ka tā “kalpos kā panākumu rokasgrāmata jauniem censoņiem”. Cerams. Lasīt šo darbu ir viegli: vēsturiskais fons atklājas ar izziņu materiālu, nostāstiem un interesantām detaļām, autors prasmīgi veido dzīvu stāstījumu, un tematiskie pārlēcieni neļauj atslābt uzmanībai. Romāns ir kā izkrāsota vēsturisku pastkaršu sērija ar piefantazētām detaļām. K. Morberga dzīves būtiskākās līnijas grāmatā ir ietvertas. Kas labāk – lasīt daļēji izdomātu vēsturi vai nelasīt nemaz? Tomēr – lasīt. Iespējams, ka šī grāmata autoram tiešām ir krustceles, jo likusi sastapties ar jautājumiem: kas ir patiesība, patiesums un rakstnieka atbildība, strādājot biogrāfiskās prozas laukā.
