Mobilā versija
Brīdinājums +16.9°C
Māris, Mārica, Maigurs
Piektdiena, 22. septembris, 2017
19. augusts, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Ir pietiekami daudz iemeslu atcerēties 1991. gada augustu (10)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Pirms 25 gadiem Padomju Savienības vēsturē pēdējā vasara pagāja nenoteiktās gaidās, jo kaut kam vajadzēja notikt. Lai gan pastāvēja iespēja, ka PSRS sairuma process ievilksies, un daudziem tas likās pats ticamākais variants, kas nozīmētu arī ilgāku Baltijas valstu faktiskas, starptautiski atzītas neatkarības atgūšanas periodu. Tomēr nepameta nojauta, ka tie, kuri pretojas jebkādām pārmaiņām jeb PSRS iekšienē uzsāktajai t.s. pārbūvei, mēģinās pavērst vēsturi atpakaļ, lai atgrieztos pie padomju valsts represīvās būtības, kas patiesībā arī bija galvenais PSRS eksistences nodrošinājums. Bet 1991. gada augusta pučs Maskavā izgāzās. Tāpat Latvijā Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) atbalstītāji nepaguva pāris dienās lāgā izvērsties. Toties paspēja diezgan daudz ko pateikt – gan tovasar, gan iepriekš. Viņu sacīto nevajadzētu gluži aizmirst, jo tas zināmā mērā turpina atbalsoties mūsdienu politikā.

Atcerēsimies kaut vai dažas dokumentāri fiksētas pamatnostādnes. Nedēļu pirms puča komunistiskās “partijas aktīva, strādnieku un veterānu pārstāvju sanāksmē” Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks piekodināja (citēts no Arnolda Bērza sastādītā krājuma “Sarkanie burbuļi”): “Lūdzu, izskaidrojiet visiem, ka no fašisma mūs var aizsargāt tikai VDK, milicija un armija. Citu līdzekļu nav.” Minētajā frāzē “fašismu” iemieso trešās atmodas spēki un Latvijas Republika. Kad tā tika reāli atjaunota, LKP un Interfrontes idejiskie mantinieki – “Līdztiesība” un citi – bija spiesti izdarīt labojumus savā politiskajā leksikā un piekopt pragmatiskāku pieeju.

Tikmēr cīņa pret “fašismu” nav mitējusies ne mirkli, un šobrīd “VDK, milicija un armija”, respektīvi, no minētajām aprindām nākušais Kremļa režīms, sevišķi raujas Ukrainas frontē. Cīņas mērķis faktiski ir identisks. Jo – ko grib Kijevas “fašisti”? To pašu, ko igauņi, latvieši un lietuvieši – iekļauties Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē, kuru paspārnē Baltijas valstīs “atdzimst nacisms”.

Tāpēc Maskavai jāgādā par “cilvēktiesībām”. Ne jau Krievijā, bet Baltijā. (Pēdējā laikā arī Rietumeiropā, ASV un citviet.) Sava veida paradokss: izteikti staļiniskā Interfronte kopš tās izveidošanas brīža pārņēma cilvēktiesību jēdzienu no Rietumu demokrātijām, lai pielāgotu savām specifiskajām vajadzībām. VĀSK uzvaras gadījumā jēdziens būtu atmests, bet tagadējos apstākļos ir selektīvi lietojams, ja to neattiecina, piemēram, uz anektētās Krimas tatāriem vai demokrātiskajā pasaulē atzītajiem pašas Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru pārstāvētajām biedrībām, tostarp “Memoriālam”, varas iestādes piekabina “ārvalstu aģenta” statusu.

Dažādu paradoksu uzskaitījums varētu būt pārāk nogurdinošs. Pieminēsim tikai vienu – Latvijas pretiniekus, kuri vēlāk iesaistījās viņu pašu apkarotās valsts politikā un zem Latvijas karoga iesēdās Eiropas Parlamentā. Rubiks šajā sakarā nav īpašas izcelšanas vērts. Ņemot vērā viņa uzskatus un to, ka viņam gandrīz vienīgajam iepriekš nācās sēdēt arī aiz restēm, uzņemoties atbildību teju par visiem pārējiem LR aktīvajiem nīdētajiem, jākonstatē, ka viņa uzturēšanās Briselē un Strasbūrā pārāk nekaitēja. Der atcerēties, ka Maskava uztvēra Latvijas un Igaunijas iestāšanos ES – kad iestāšanās vairs nebija novēršama – kā iespēju iekļaut krievu valodu ES oficiālo valodu skaitā. (Tas bija rakstīts arī “Līdztiesības” programmā.) Kaut, saprotams, runa ir par politisko ietekmi. Šī ideja kļuva par varbūt nozīmīgāko misiju no Latvijas ievēlētās eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas jaunajā karjerā. Arī eirodeputāts Aleksandrs Mirskis Eiroparlamenta debatēs 2011. gadā tiecās piešķirt jautājumam zināmu kontekstu: “Šodien Latvijas parlamenta deputāti nacionālisti un nacisti vēlas rīkot referendumu par Krievijas skolu slēgšanu Latvijā.” (Laikam domādams skolas ar krievu mācību valodu, taču pārteikšanās bija zīmīga.) Tomēr 2012. gadā ar partijas “Saskaņa” vadības atbalstu notika pavisam cita rakstura referendums. Bija ierosināts grozīt piecus Satversmes pantus, lai par valsts valodu kļūtu arī krievu valoda. Pat mūsu elites izskatījās drusku pārsteigtas par Latvijas pilsoņu apņēmību – gandrīz 75 procenti balsoja “pret”.

Tautas nobalsošanas rezultāts, kas pielika punktu šai lietai arī Eiropas līmenī, liecināja – nacionālo un valstij naidīgo ideju ietekmju samērs ceturtdaļgadsimta laikā palicis gandrīz nemainīgs. Un pēc pāris gadiem pierādījās, ka dažu politiķu rosība Kremļa interesēs nepazīst robežas gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ždanoka “novērotājas” lomā piedalījās Krimas aneksijas noformēšanā, bet joprojām nepārtrauktā Krievijas agresija Ukrainā pie mums rod atsaucību, kā pieņemts teikt, vienā sabiedrības daļā. Donbasa “tautas republikas” mazliet sniedz priekšstatu par iekārtu, kāda tiktu ieviesta arī Baltijā, ja pirms 25 gadiem varu būtu saglabājis veidojums, kas sevi nodēvēja par “Padomju valdību”.

Ir pietiekami daudz iemeslu atcerēties 1991. gada augustu. Pirmām kārtām kā atskaites punktu, lai patiesi novērtētu baltiešu noieto ceļu un mūsu iegūto izvēles brīvību, kas arī ir valsts faktiskās neatkarības pamats.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Valodas jautājumā nekāds punkts nav pielikts. Joprojām turpinās latviešu diskriminācija Latvijas darba tirgū un nekaunīgākie okupanti, piemēram, šajā diskusijā klātesošais trollis provokators grafists, turpina demonstrēt necieņu pret latviešu valodu.

  2. Autors raksta. Kad tā tika reāli atjaunota, LKP un Interfrontes idejiskie mantinieki – “Līdztiesība” un citi – bija spiesti izdarīt labojumus savā politiskajā leksikā un piekopt pragmatiskāku pieeju.

    Fakti apgalvo ko citu. Ne leksikas maiņa, ne pragmatiskāka pieeja lielkrievu šovinistiem nav novērota. Ja lielkrievu šovinisti reizēm ir spiesti liekuļot un savaldīt histēriju (izdodas ar grūtībām, pat deputāts Mamikins sāk uzvesties kā bandīts, kad tiekas ar brīvo presi), lai nenonāktu tiesas priekšā, tas nenozīmē, ka viņi ir mainījuši attieksmi. Prokremlisko troļļu ārdīšanās liecina pretējo, ka šie troļļi jūtas nesodāmi un ne uz kādu pragmatismu nav gatavi.

  3. Mūsu elite solīja 1991.g. iegrožot migrāciju – tāpēc referendumus par migrantiem tagad rīkot netaisās.
    Kā tādās reizēs izsakās:” Zin suns, ko ēdis”:
    “Latvijas iedzīvotāju skaits tikai ceturtdaļgadsimta laikā ir samazinājies par 700 tūkstošiem cilvēku. Tikai ceturtdaļgadsimta laikā. Tāds iedzīvotāju skaita kritums bez kaut kādas karadarbības vai epidēmijām ir visai neierasta lieta.” LU profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, demogrāfs Pēteris Zvidriņš
    (NRA, 26.06.2014.)

    • Migrācijas ierobežošana nav atkarīga no Latvijas valdības, jo Eiropas līmenī pastāv spēcīgs migrācijas lobijs un valstīm, kas atteicās uzņemt migrantus, ir pat draudēts ar naudas sodiem. Tā ka pārmetumi Latvijas valdībai nevietā.

      Par latviešiem, kas strādā Eiropas kopējā tirgū, Klucis ir analfabēts un muļķis, jo nav spejīgs ne izlasīt, ne saprast teikumu ”Katram ES pilsonim ir tiesības strādāt katrā ES valstī.” Vēl atgādinu analfabētam un muļķim, ka kara laikā cilvēkus nogalina.

      • Tagad pie latviešu bēgšanas ir vainīgas bagātās ES valstis nevis neciešamie dzīves,darba apstākļi,sociālā nevienlīdzība,rījīgie un trulie kompartijas un komjaunatnes izauklētie darba devēji-Grantiņa krievžīdu hazāri.IIr gan zinams ka pie labas gribas valstī ir iespējams nodrošinat krietni augstāku dzīves līmeni.Pietrūkst politiskās gribas un darbadēvēju psihopātiskā pretestība kā okupācijas sekas.

  4. Bet protams,,fantastiko velmi noturēt superzemas pensijas,minimālās algas,veselības aprūpes sistēmas pārtaisīšanu par apbēdīšanas sistēmas sponsoru utt.ir ļaunā Rubika un SC roku darbs.Var jau uzskatit tautas masas par galīgi nozombētam,bet ne tik ļoti!

    • nozombētajam Kremļa rējējam Atbildēt

      Ne jau valdība maksā algu, bet darba devējs. Kas traucē darba devējam maksāt adekvātu algu?

  5. kas tur daudz ko atcerēties, jo viss tāpat notika bez mums. Vienigais, ka visas trīs Baltijas valstis noķēra brīdi, kad kā sivēni caur sētu izspruka no lielā laidara…

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Septiņreiz jāapspriež, vienreiz jāatlaiž

Valsts kancelejas pārstāvji koalīcijas politiķiem šonedēļ prezentēja iecerētās valsts pārvaldes reformas. Reformu plānā arī rosināts trīs gadu laikā valsts pārvaldes štatu mazināt par 6%. Premjers Māris Kučinskis žurnālistiem sacīja, ka pēc divām nedēļām par šo jautājumu turpināsies saruna ar VK. Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis intervijā LNT sacīja, ka “ir sāktas praktiskas darbības valsts pārvaldes reformas sagatavošanai, kas dod pamatotas cerības, ka uzreiz pēc politiska lēmuma pieņemšanas varēs pāriet uz tās aktīvo fāzi”.

Vai partijām jāpalielina valsts budžeta finansējums?
Agris Liepiņš: Nepilsoņu lamatas (36)Pilsonības jautājumi ir līdzvērtīgi valsts teritoriālās neaizskaramības jautājumiem!
Egils Līcītis: Stunda situsi, saraksts slēgtsGads līdz 13. Saeimas vēlēšanām – jaunas partijas pieteikties vairs nevarēs
Rita Našeniece: Impērijas brīvprātīgie palīgi (91)Piederību valstij nenodrošina uztiepti papīri. To nodrošina audzināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+