Anda Līce: Saeimā cilvēki pazūd kā purvā 10
Domāt, runāt vai rakstīt par lēmējvaru un izpildvaru Latvijā nozīmē paaugstināt savu asinsspiedienu, tomēr klusēt arī nedrīkst. Tā vien šķiet, ka valsts drošības visvājākā vieta, sava veida purvs, kurā pazūd cilvēki, ir Saeima. Kaut gan katrā iekļūst karjeristi un pērkamas dvēseles, tomēr daudz ir arī tādu, kas līdz tam ir aizstāvējuši demokrātiju, cilvēku tiesības un taisnīgus likumus. Taču pēc kāda laika ar vienu daļu kaut kas notiek. Tā pazust var vienīgi purvā vai kādā trillerī. Vai nu viņiem aizmirstas, ko ir apliecinājuši agrāk, vai viņi pamazām pieslienas tiem, kas tās lietas tur grozījuši no sākta gala.
Dīvaino uzvedības maiņu, iespējams, izraisa nākamajās vēlēšanās apsolītā vieta partijas kandidātu saraksta augšgalā, mājieni uz ministra posteni nākamajā valdībā. Ilgā atrautība no savas pamatprofesijas, iespējams, ir pamodinājusi bailes par turpmāko materiālo stāvokli, un deputāta krēsls kļūst par glābšanas riņķi. Viņi turas, jo līdz pensijai vairs nav tālu. Bet varbūt galvā tiešām laiks sāk griezties atpakaļ – melns kļūst balts un otrādi, un kādreizējie demokrāti un taisnības cīnītāji sāk dungot totalitāras meldijas? Un tad par dažādām sazvērestības teorijām atceras visi tie, kam naktīs vairs nenāk miegs, un sākas pilnīga fantastika! Kā nesen parādījusies sensacionālā ziņa par ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera izspiegošanu. Aizdomās tiek turēti nevis kādas Latvijai naidīgas ārvalsts aģenti, bet gan Jaunās konservatīvās partijas biedri Juta Strīķe un Juris Jurašs.
Varbūt esat ievērojuši – radikāli sākot kaut ko noliegt, uz neiecietības un paštaisnuma pusi strauji mainās arī paša cilvēka izturēšanās. Notiek kāds dīvains psiholoģiskais kūlenis, un cilvēks ir gatavs doties krusta karā. Kādam tikai jānorāda virziens. Par krusta kariem runājot, grūti iedomāties vēl lielāku liekulību par to, ka, sevi par kristiešiem saukdami, kvēlie ģimenes vērtību aizstāvji neatbalsta konvenciju, kas sargā sievieti un bērnus no vardarbības. Vēl dīvaināk ir tas, ka šādu nostāju pauž pat baznīcas galva.
Vēl pirms nākamajām vēlēšanām ar skubu jāatceļ deputātu atturēšanās no balsošanas. No vienas puses, atturēšanās ir ideāls līdzeklis, lai panāktu balsojumu to labā, kuri patlaban valstī taisa reālo politiku. No otras puses, atturēšanās liek domāt par deputātu nespēju piedalīties lēmējvarā un bailēm no atbildības. Vēlētājam ir tiesības jautāt, kāpēc viņi tur sēž un aizņem vietas, par kurām dārgi maksā visa sabiedrība.
