Kultūra
Literatūra

Fascinējošākais – valodas izjūta. Saruna ar Silviju Brici 7

Foto – Karīna Miezāja

Silvija Brice (1958) – viena no izcilākajām, darbīgākajām un atzītākajām latviešu tulkotājām. Pirmā publikācija – R. Verneres stāsta “Klaudija un bruņurupuči” tulkojums no vācu valodas žurnālā “Liesma” 1975. gadā. Absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, strādājusi dažādos Latvijas apgādos par redaktori, pamatnodarbošanās – tulkošana. Publicēto tulkojumu kopskaits tuvojas diviem simtiem, tulkoto autoru vidū ir pasaules literatūras meistari M. Atvuda, A. Dēblīns, G. Grass, O. Hakslijs, H. Hese, F. Kafka, Dž. Keruaks, I. Makjuans, Dž. Orvels, S. Rušdi, V. Vulfa un citi. Tulkojusi fundamentālus vēstures pētījumus (A. Bīvors, “Berlīnes krišana 1945” un “Staļingrada”; V. Taubners, “Hruščovs un viņa laikmets”; Dž. Tolands, “Ādolfs Hitlers”; R. Dž. Evanss, “Trešā Reiha tapšana” un citi). Vairākkārt nominēta Latvijas literatūras gada balvai labākā tulkojuma kategorijā, apbalvota kā 1999. gada labākā daiļliteratūras tulkotāja, saņēmusi laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā (2001), Kultūras ministrijas balvu par pasaules daiļliteratūras tulkojumiem latviešu valodā (2002), Literatūras gada balvu tulkošanā (2004). Ir Spīdolas balvas laureāte un Atzinības krusta virsniece.

– Kā atnāca doma pievērsties tulkošanai?
S. Brice: – Man bija skumji, izlasot pāris interneta komentārus – ko viņa stāsta, ka tik agri var izlemt par tulkošanu, piektajā klase, nabaga cilvēciņš… Nē, es laikam visu mūžu meloju! Uzcītīgi izdomājusi leģendu, un tagad pie tās turos… Vectante, kura mani pamatā līdz četru piecu gadu vecumam audzināja, agri iemācīja lasīt, un tulkošana jau saistīta ar lasīšanu. Kad piektajā klasē mums sāka mācīt vācu valodu, aizrāva divu valodu saspēle – es to tiešām uztvēru kā ļoti aizraujošu rotaļu, spēli, ka tu pārcel tekstu no vienas valodas otrā. Uzreiz mēģināju kaut kādu ludziņu pārcelt no latviešu uz vācu valodu. Protams, viss pilnīgi aplam, bērns taču tikko sācis mācīties valodu… Acīmredzot process tiešām fascinēja. Manai vācu valodas skolotājai un klases audzinātājai Ainai Jirjenai kļuva interesanti, redzot, ka man interesē, viņa sāka man nest grāmatiņas, strādāt individuāli, un 7. – 8. klasē mēs jau ņēmām cauri svešvalodu studiju 1. kursa grāmatas. Es tiešām vācu valodu zinu ļoti labi, jūtos tajā kā zivs ūdenī, un tas ir īstais pamats tulkošanai – nevis vārdnīca, bet valodas izjūta. Viss, ko dzīvē protu, ir darbs ar valodu.

– Lai varētu tulkot, jāzina ne vien valoda, bet arī kultūra, vēsture, dzīvesveids…
– Tur jau tā lieta! Tu, mīļo cilvēk, nevari paņemt romānu par Afganistānu un iztulkot, nezinot neko par šo valsti – kultūrvēsturisko fonu un ikdienu, jo vārdnīca ir vārdnīca, bet dzīve ir dzīve. Lai saprastu, izvēlētos pareizo toni, justu, ka tekstā kaut kas slēpjas, – visu nevar zināt, bet kādā brīdī valodas izjūta jau ir tik ļoti noslīpējusies, ka tu jūti – tur jābūt frazeoloģismam. Es, piemēram, nekad neuzdrošinātos neko nopietnu un lielu tulkot no franču valodas, jo man tiešām trūkst saskares, kultūrvēsturiskās pieredzes. Ar angļu valodu ir vieglāk. Daudzi autori ievij savā tekstā mūžīgos Šekspīra citātus, vārdu spēles. Protams, nevar visu Šekspīru no galvas zināt, turklāt rakstnieki jau var paņemt tikai kādus vārdus no Šekspīra citāta, samainīt vietām, pielāgot situācijai un ievīt sarunvalodā. Tās ir nianses, kuras var just un vai nejust, un, kad sāc tās just, tad viss kārtībā. Tulkot mūsdienu literatūru bez dzīvās valodas zināšanām – tur tomēr vajag padzīvot valodas vidē. Varbūt, ja ļoti, ļoti intensīvi skatās vietējo televīziju… bet pat tad nezinu…

Man vienmēr ir tāds brīnums par padomju laika tulkotājām, ar Lūciju Rambeku sākot un Annu Baugu beidzot, – kā viņas tajā laikā varēja tulkot angļu vai amerikāņu literatūru?

– Kaut vai skandināvu…
– Jā, nu, skandināvu literatūras tulkošanā latviešiem ir ļoti senas tradīcijas, jau ar Lizeti Skalbi sākot, tomēr, ja runa nav par Ibsenu vai Strindbergu, tad tu vari tā iegāzties…

Es domāju, amerikāņu literatūras gadījumā visvairāk palīdzēja tas, ka lielākā daļa grāmatu, kuras tika izdotas latviski, jau bija iznākušas krievu tulkojumā Maskavā. Un, es domāju, tāpat krievu tulkojumos ieskatījās, lai galīgi neiekristu ar seju dubļos. Pareizi, jo ir jāmeklē kaut vai tā. Tagad jau nemaz nesalīdzināsim, visa pasaule vaļā.

– Vai atceraties, kāda bija jūsu pirmā saskare ar dzīvo vācu valodu?
– Kā nu ne! Pirmais tulkojums tika nodrukāts, kad man bija 16 gadu. Es iztulkoju divus fragmentiņus no vācu rakstnieces grāmatas – pilnīgi impulsīvi, jo man nebija ne jausmas par pasaules kārtību, par to, ko drīkst, ko ne, – un aizsūtīju žurnālam “Liesma”. Toreiz atbrauca žurnāliste Gunta Prape, nointervēja mani, un, pateicoties šai intervijai, iekļuvu starp kādiem 20 izcilniekiem komjauniešiem, kurus savāca pa visu Latviju un aizveda uz vienu, protams, Austrumvācijas kūrortu – Boltenhāgeni pie Rostokas. Visi bija gudri bērni, katrs savā jomā, un mēs bijām valodas vidē. Otrā pieredze bija jau Svešvalodu fakultātē, kad mūs atkal aizveda uz Rostoku, un tagad es regulāri braucu uz tulkotāju mājām, uz Vīni, Berlīni, Minheni vai Eiropas tulkotāju kolēģijas māju mazā Vācijas pilsētiņā Štrālenē. Un tas nav tāpēc, ka es gribētu nez kā iztaisīties, bet tādēļ, ka tas ļoti, ļoti palīdz darbā.

– Kā sevi motivēt strādāt, kad, kā liktos vērotājam no malas, ir ļoti daudz brīva laika?
– Jā, it kā brīva, tā cilvēki to arī mēdz saprast un uztvert, un draugi literāti uz mani apvainojas, ka es it kā negribu satikties. Es gribu, bet, nedomājot to personīgi, tulkotājam grozīšanās sabiedrībā nav nepieciešama. Rakstniekam teksti no kaut kā jārada. Man jau gatavs teksts ir priekšā, un mans uzdevums ir tajā iejusties, iedzīvoties, kļūt pašai par tā varoņiem. Darbs tiešām ir vientulīgs, tur traucē pat kaķi.

Runājot par motivāciju, lielākoties es pati, no rīta pieceļoties, jau gribu iet pie darba, ļoti reti vajag sevi pierunāt, jo tagad pārsvarā pati varu izvēlēties, ko tulkot.

Par termiņiem… Es strādāju apgādam “Zvaigzne ABC”, un viņi zina, ka es izdarīšu tik ātri, cik varu, ne ātrāk un ne lēnāk. Es atraidu visādus piedāvājumus kaut ko uzrakstīt, lai Dievs nogrābstās, un tad vēl gadās tādas nelaimes kā konferences… Jā, es varu uzrakstīt, novadīt, novērtēt, bet mani reāli traucē, ka jāpamet tas, kas man patīk, un jādara kaut kas, ko es negribu. Tulkošana tiešām ir dzīvesveids, un, kad tu tiec iztraucēts savā brīnišķajā dzīvesveidā, kļūsti īgns, negants un mētā telefonu (smejas).

– Grāmatas palaikam mēdz radīt diezgan biedējošu realitāti. Vai naktīs var gulēt, kad pa dienu nācies iejusties varoņos?
– Protams, ar gadiem tulkotājs kļūst diezgan cinisks – neiesi jau pārdzīvot par katru grāmatu, tādēļ interesanti, ka tomēr gadās grāmatas, kur līdzpārdzīvojums ir. Ļoti intensīvi līdzpārdzīvoju Rušdi tekstus, pirmajā romānā, ko tulkoju, “Maura pēdējā nopūta”, es pilnībā pārstrādāju kādas 20 pirmās lappuses, jo pēc manas pašas izjūtas nebija trāpīts. Tas bija kaut kas jauns, es tajā trakajā Rušdi pasaulē, kur viņš šķiežas ar krāsām un mētājas ar otām, vēl nebiju iejutusies. Tas gan bija romāns, kurā es dzīvoju un kurš nāca arī sapņos līdzi. Un “Zeme zem viņas kājām” – kad tulkoju pēdējo nodaļu, istabā, kur strādāju, bija – kas man nav tipiski, – baigajā skaļumā uz cilpu uzgriezta grupas “U2” dziesma “The Ground Beneath Her Feet”, un, ja kāds būtu nācis mani traucēt, laikam viņš būtu nosists. Es atceros to sajūtu – tu neesi vairs tu. Tas bija laikam visspilgtākais gadījums, kad es atrados pāris metrus virs zemes ar to dārdošo mūziku un tekstu, un tā jau vairs nav normāla tulkošana, tas ir kaut kas pavisam cits. Nezinu, kā citiem, bet man pēdējās lappuses grāmatā ir īpašs brīdis, nenāciet man klāt!

Raudāt par daiļliteratūru īpaši nemēdzu, arī baidīties ne pārāk, bet tāda biedīgākā noskaņa, ar kuru esmu sastapusies, ir Iana Makjuana darbos – “Svešinieku mierinājums”, “Piedošana”, – bija epizodes, kurās šķiet: no datora ekrāna plūst ledains aukstums, riktīgi bailīga, biedējoša, žņaudzoša sajūta. Un, ja runā par dziļu ieiešanu citā pasaulē, tad tāda man vēl bija ar Maikla Kaningema romānu “Stundas”.

Lūk, šis plaukts man prasījis – pat nezinu, cik gadus no dzīves. Te stāv visas dokumentālās grāmatas, ko esmu tulkojusi. Mani interesē viss, kas saistīts ar Trešo reihu no tapšanas līdz bojāejai, tur esmu raudājusi kā izkulta. Kad tulkoju Entonija Bīvora “Berlīnes krišana 45”, es neizturēju – gāju uz ķēķi raudāt un pīpēt. Tas ir reāls, nav izdomāts. Un Bīvors prot rakstīt – viņš ir lielisks vēsturnieks, bet labu vēsturnieku ir daudz, un daži raksta tā, ka to nav iespējams lasīt, bet Bīvors prot aizkustināt. Un tas bija briesmīgs darbs sameklēt, pārbaudīt visas detaļas – darbs, kurā būtu ļoti nepieciešama arī redaktora modrā acs…

– Kā vērtējat pati, kas ir bijušas visaugstākās virsotnes, kuras bijis visgrūtāk iekarot?
– Ja jārunā par vislielākajiem izaicinājumiem, kas vēl joprojām sagādā gandarījumu, – tas ir Gintera Grasa romāns “Skārda bungas” un Virdžīnijas Vulfas grāmatas. No nesenākiem darbiem – Aleksandra Dēblīna romāns “Berlīne, Aleksandra laukums” – stāsts par Veimāras republikas norietu, nabadzības, apjukuma un milzīgas inflācijas laiku. Dēblīns ir kinematogrāfiskā stila aizsācējs, un Grass nekad nav slēpis, ka no viņa mācījies rakstīt. Tas ir patiess lingvistisks piedzīvojums, un, kaut gan nebiju līdz šim īsti par to domājusi, ar šo tulkojumu es laikam lepojos visvairāk.

– Kā no tulkošanas atpūsties? Vai tulkotājs maz spēj uztvert grāmatu kā izklaidi?
Tur jau tas trakums, ka nespēj! Tulkotājs jau, maita, lasa uzreiz kā redaktors. Kā tas bojā dzīvi! Es cenšos lasīt tikai tās tulkotās grāmatas, par kurām zinu, ka tulkojums būs labs. Oriģinālliteratūrai ir citādi, kaut gan arī pamani – tā nevajag, tur vārdi atkārtojas, bet tas tomēr citādi. Te ir tas dramatiskais paradokss – tu nevari atpūsties pie tā, ar ko dzīvē nodarbojies kā ar darbu, lai cik ļoti tas patiktu.

Jo paralēli tam, ka es tulkoju, man arī jālasa. Braucu uz Londonas un Frankfurtes grāmatu tirgiem, un tur mans uzdevums un pašizdomātā misija ir, lai vācvalodīgā literatūra netiktu aizmirsta, jo pie mums, tāpat kā citur pasaulē, priekšroka tiek dota anglosakšu literatūrai. Lai pamanītu citas valodas, par tām kādam jāiestājas – mums ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš ar igauņu un somu literatūru, Dace Meiere ar itāļu, spāņu, katalāņu un portugāļu literatūru.

– Arī Glatauers ir grāmatu tirgus atradums?
– Jā, arī Glatauers bija mans atradums, to izdeva uz manu galvu, un izdevās. Glatauers prot brīnišķīgi rakstīt, “Sargies ziemeļvēja!” bija pārsteigums gan austriešiem, gan visai vāciski rakstošajai pasaulei. Ar to, ka jāizdod arī šis Glatauera romāns “Mūžam Tavs”, es apgādu neliku mierā gadus divus. Viņš ir labs psihologs, un man ir vājība uz psiholoģiskiem spriedzes trilleriem. “Mūžam tavs” ir gabals, kas ne vien nobiedē, bet liek arī padomāt, turklāt Glatauers ļoti smalki vedina iekšā intrigā – tieši ar savu ikdienību, ar to, kas var piemeklēt ikvienu, iepazīstoties ar svešinieku. Valoda jauka, mundra, spridzīga, Glatauers vispār ir dialoga meistars. Viņš taustāmi izglezno ainas, ir laba scenogrāfija – tā ir laba laika pavadīšana.

Piedāvājam fragmentu no svaigi iznākušā Daniela Glatauera romāna “Mūžam Tavs” Silvijas Brices tulkojumā.

Ceturtā fāze

1

Judīte vēroja, kā viņas zudusī otrā puse atrodas un naski saplūst kopā ar pirmo. Abas kopā tās kā pie konveijera pārdeva dārgas lampas, pusdienu pārtraukumā svīda stepa aerobikā, pēc darba klīda pa grāmatnīcām un modes saloniem, vakarā nekautrējoties skatījās Džeimsu Bondu un “Vācija meklē superzvaigzni”, pārtika no picas un kebaba, saskandināja ar Chianti un bija mierā gan viena ar otru, gan ar savu līdzsvaroto īpašnieci.

Judīte gan brīnījās, ka Hanness jau trešo dienu nedod nekādu ziņu, taču neviena no abām viņas pusēm nevarēja apgalvot, ka šī konsekventā attiecību pauze viņai ir nepatīkama. Tikai tad, kad viņa jau gulēja zem segas, aizvēra acis un ieklausījās dziļi sevī, no pakrūtes līdz galvai aizšāvās kaut kas slābans un tad strauji noslīdēja atpakaļ līdz pat kāju pirkstiem, kas pēkšņi bija sākuši salt. Droši vien šī sajūta pagaidām bija par vāju, lai to varētu saukt par ilgām, taču tai vēl bija pāris dienu laika, lai paaugtos.

Trešdienā Judītei bija jārunā viens nopietns vārds ar savu mācekli. “Bjanka, jūsu krūšu apmērs tiešām ir apbrīnas vērts,” viņa teica, “tomēr mēs strādājam lampu veikalā, tāpēc jūs mierīgi varētu lietot krūšturi.” – “Jā, priekšnieces kundze, bet šeit ir baigi karsti,” Bjanka garlaikoti attrauca. Judīte: “Ticiet man, jūs kļūsiet daudz interesantāka, ja uzreiz neizliksiet apskatei visu.” Bjanka: “Tad jūs slikti pazīstat vīriešus.” A propos vīrieši. “Priekšnieces kundze, kāpēc jūsu draugs vairs neiegriežas pie mums?” Judīte: “Viņš ir komandējumā Leipcigā.” Bjanka: “Bet šorīt viņš bija tepat.” Judīte: “Nē, meitenīt, tas nevar būt, jo Leipciga atrodas Vācijā.” Bjanka: “Bija gan, nudien! Viņš gāja garām un ieskatījās pa logu.” Judīte: “Nē, Bjanka, jūs būsiet sajaukusi viņu ar kādu citu.” Bjanka: “Nu tad tas cits izskatījās mats matā kā viņš, priekšnieces kundze.” Judīte: “Labi jau labi. Un rīt, ja vien tas iespējams, uzvelciet krūšturi!”

2

Vakarā spāņu restorānā Marta ielā Judīte satikās ar Gerdu un dažiem viņa kolēģiem un kolēģēm no Grafikas institūta. “Kur tad Hanness?” Gerds jautāja sveiciena vietā. Judīte: “Komandējumā Leipcigā.” Gerds: “Ak tā, žēl.” Šis “žēl” nebija pieklājības diktēts un nāca no sirds, un Judītei tas traucēja. Viņa to uztvēra kā nelielu apvainojumu savai otrajai, nupat atgūtajai pusei.

Pēc četrām stundām atvadoties, Gerds vērsa savu kļūdu par labu. Viņš teica: “Īpaša tu esi vienmēr, bet šodien biji īpaši īpaša, pa īstam atplaukusi.” – “Paldies,” Judīte sacīja. Iemesls nevarēja būt sarunu temati (putekļi, mātes, augu kaitēkļi, reinkarnācija). Judīte: “Jūsu kompānijā es jutos labi, tas gluži vienkārši bija izdevies vakars.”

Joprojām ar omulīgu smaidu lūpās viņa aizslēdza namdurvis no iekšpuses, ar liftu uzbrauca bēniņu stāvā un taustījās pēc sarkani gailošās pogas, lai iedegtu gaismu kāpnēs. Un spalgi iekliedzās. Atslēgu saišķis izkrita no pirkstiem un nošķindēja uz akmens grīdas ar tādu troksni, it kā būtu iztriecies cauri biezām stikla sienām. Pie viņas dzīvokļa durvīm kāds tupēja, uzslējās kājās, tuvojās viņai. Judīte gribēja bēgt, gribēja saukt palīgā, taču smadzeņu raidītās šoka pavēles paralizēja ķermeni.

“Mīlulīt,” viņš neskanīgi izdvesa. “Hannes, tu?” viņa izdabūja pār lūpām. “Vai tu esi jucis?” Sirds skaļi dauzījās pret ribām. “Kas tev lēcies? Ko tu te dari?” Tikai tagad Judīte pamanīja milzīgu sarkanmelnu rožu pušķi, ko Hanness bija pavērsis pret viņu ar kātiem uz priekšu kā ieroci. Viņš: “Es tevi gaidīju. Tu nāc vēlu, mīlulīt, ļoti vēlu!”

Viņa: “Hannes, vai tu esi traks? Tā taču nedrīkst! Tu pārbiedēji mani līdz nāvei. Kāpēc tu neesi Leipcigā? Ko tu te meklē?” Judīte smagi elpoja. Viņš nolika puķes un izstiepa viņai pretī rokas. Viņa atkāpās. “Ko es te meklēju? Tevi es meklēju, mīlulīt. Gribēju sagādāt tev pārsteigumu un nevarēju zināt, ka pārnāksi mājās tik vēlu. Kāpēc tev bija jāpārnāk tik vēlu? Kur tu klīsti? Kāpēc tu mums to nodari?” Balss viņam drebēja. Gaiteņa gaisma iespīdēja sejā. Ap acīm vīdēja dziļas ēnu grumbas.

“Tagad, lūdzu, ej prom!” Judīte sacīja. Hanness: “Tu dzen mani prom?” Judīte: “Patlaban es nespēju uz tevi skatīties. Man vajag pabūt vienai. Vispirms jāapjēdz notikušais. Tāpēc, lūdzu, ej!” Hanness: “Mīlulīt, tu domā pilnīgi aplami. Es varu visu paskaidrot. Es gribu būt kopā ar tevi, gribu vienmēr būt kopā ar tevi. Es tevi sargāju. Mēs esam radīti viens otram. Laid mani iekšā. Ļauj, es tev visu paskaidrošu!” Judīte juta, kā viņas locekļi pamazām atbrīvojas no pārbīļa, kā niknums pieņemas spēkā un ieplūst balssaitēs. “Hannes, tu nekavējoties atstāsi šo māju!” viņa uzkliedza. “Tūlīt! Vai saprati?” Piektajā stāvā atvērās durvis, un kāds uzsauca: “Klusu tur, augšā! Citādi zvanīšu policijai!”

Drauds iebiedēja Hannesu, un viņš pēkšņi kļuva nedrošs. “Un es biju domājis, ka tu priecāsies,” viņš bez balss nočukstēja, jau stāvēdams pie lifta. “Vai tu nemaz neilgojies pēc manis?” Judīte klusēja. “Varbūt vismaz paņemsi puķes? Tās ir izslāpušas. Tām vajag ūdeni. Jau daudzas, daudzas stundas tās gaida ūdeni.”

3

Pēc drausmīgas bezmiega nakts Judīte nosūtīja viņam īsziņu, aicinādama izrunāties. Pusdienu pārtraukumā abi satikās kafejnīcā “Rainers”. Hanness sēdēja pie tā paša galdiņa, kur pirmajā reizē, tikai šoreiz uz stūra sola. Judīte apsēdās uz neērtā krēsla viņam pretim. Hanness bija bāls un neizgulējies. Kaunīgo, nožēlas pilno izteiksmi viņa sejā Judīte jau pazina. Šī izteiksme pārvērta Hannesu par skolēnu, kurš spiests atzīties, ka matemātikā saņemta neapmierinoša atzīme. Viņš atzinās, ka samelojis par Leipcigu. Neesot bijis nekāda arhitektūras semināra. Viņš esot ievērojis, ka Judītes mīlestība neaug tik ātri kā viņa mīlestība. Tāpēc gribējis ieturēt pauzi, lai Judīte varētu viņu panākt (it kā mīlestība darbotos pēc sacīkšu noteikumiem). Un tas bijis gluži izdevīgi, jo viņam vajadzējis šo to nokārtot. Viņš šķelmīgi pasmaidīja. Drīz viņa par to uzzināšot vairāk.

“Hannes, tā vairs nevar turpināties,” Judīte sacīja. “Es tevi saprotu,” viņš teica, “tu esi apvainojusies par vakardienu. Jā, es izrīkojos muļķīgi. Vajadzēja iepriekš tev piezvanīt. Es pārsteidzu tevi nesagatavotu.” – “Nē, Hannes, ne jau tikai tas,” viņa iebilda. “Tik intensīvām attiecībām es…” – “Lūdzu, neturpini!” Skolaspuika bija nozudis. Tagad Hanness bija šī skolaspuikas aizkaitinātais, strikti valdonīgais tēvs. “Es tevi sapratu, zinu, ka esmu pieļāvis kļūdu, bet tas vairs neatkārtosies. Ilgas! Vai tu zini, ko nozīmē ilgas? Vai lai nosaucu pa burtiem? I, L, G, A, S. Ilgas. Es biju noilgojies pēc tevis. Vai tas ir noziegums?”

Pamanījis, ka Judīte skatās uz viņa sažņaugto dūri, viņš tūdaļ atlaida to vaļā. Kā pēc pavēles lēnprātīgi pasmaidīja, veltīgi mēģināja panākt, lai ap acīm ievelkas saules krunciņas. Izstiepa roku pēc viņas. Viņa paliecās atpakaļ. “Tu redzēsi, mīlulīt, viss atkal būs labi,” viņš teica. Judīte paprasīja rēķinu. “Es samaksāšu,” Hanness noteica.

4

“Priekšnieces kundze, pie telefona!” Bjanka pēc dažām stundām sauca no tirdzniecības telpas uz biroju, kur Judīte patlaban mēģināja salasīt savu domu lauskas, pūlēdamās nesavainoties vēl vairāk. “Es neesmu runājama, esmu aizņemta!” viņa atsaucās. Kopš smagā satricinājuma kāpņu telpā sirds joprojām nebija atguvusi parasto tempu. Bjanka: “Zvana jūsu brālis Alī.” Judīte: “Ak tā, Alī, tad varat mūs savienot.”

Alī runāja divreiz ātrāk un skaļāk nekā citkārt. Vārdi plūda straumēm – ja stāvošs ūdens vispār var plūst straumēm. “Nemaz nezinu, kā lai jums pateicos,” viņš sacīja. Arī Judīte to nezināja. Un piedevām nezināja, par ko būtu jāpateicas. Alī: “Cik jauki, ja ir tāda māsa, kura steidzas palīgā, kad esi ķezā.” Judīte: “Jā, protams. Bet par ko tur runā?” Alī: “Par to, ka tev izdevās pielauzt Hannesu. Hedija ir tik laimīga. Un tu redzēsi, drīz man nemaz vairs nevajadzēs medikamentus.” Tā, nu reiz pietika. “Alī, izsakies skaidrāk! Uz ko es esmu pielauzusi Hannesu?” Alī: “Tikai nestāsti, ka neko par to nezini!”

LA.lv