Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. janvāris, 2014
Drukāt

Gruzīni uz Eiropu iet pa savu ceļu (1)

Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Latvija nupat pēc eiro ieviešanas ir tiktāl Eiropas Savienībā, ka tālāk vairs nav kur. Gruzija vēl ir ceļā uz to, kaut gan dažādos laikos veiktās aptaujas liecina, ka eiroskeptiķu gruzīnu vidū vienmēr ir bijuši mazāk nekā Latvijā – burtiski daži procenti.

Krievijas pavēderē 
nav viegli


Eiropā valdošo kristietību Gruzijā ieviesa, kad Latvijas teritorijā par krustnešiem vēl neko nedzirdēja. Sena valsts ar sarežģītu vēsturi. Kaujoties savā starpā, valdījuši pār savu zemi paši, pakļāvusies romiešiem, arābiem, persiešiem, osmaņiem, arī krieviem, kuru dēļ joprojām no valsts ir nošķelta Abhāzija un Dienvidosetija. Atrasties Krievijas pavēderē nudien nav viegli, arī tīri ģeogrāfiski Gruzija vairāk atrodas nevis Eiropā, bet Āzijā, un tas arī atstājis iespaidu uz tautas mentalitāti.

Padomju gados nebija nekas neparasts no Latvijas uz Gruziju aizbraukt ar savu automašīnu. Teorētiski no mūsu platuma grādiem pie gruzīniem var arī aizkuģot, mērojot ceļu apkārt Eiropai. Praktiski ļaudis izvēlas lidot. Aptuveni 500 eiro, un “Air Baltic” jūs trīs stundās nogādās Tbilisi un tikpat stundās atpakaļ.

Turpceļa stundas ir labas, lai sāktu pierast pie gruzīnu dabas. Tumšāki, skaļāki. Nepaklausīgāki. Stjuarte Inese stāsta, ka reisi uz Gruziju mēdz būt problemātiski. Arī šoreiz divi gruzīni bija sadomājuši tualetē uzsmēķēt – Tbilisi lidostā pie trapa viņus jau gaidīja policija. Valoda tāda, ka daudz izmanto rīkles skaņas, kas mums, pie līganās un maigās latviešu mēles pieradušajiem, šķiet draudošas vai niknas. Bet gruzīns varbūt atzīstas mīlestībā… Ja reiz par to, tad Latviju un latviešus gruzīni ciena un mīl. Par to, ka tādi paši mazi pie Krievijas sāniem ar vēlmi būt neatkarīgiem, tagad Eiropā un NATO. Par to, ka atšķirīgi – līdzenuma ļaudis, klusi un gaiši. Par to, ka tālu – nekad nav bijis, ko dalīt un par ko karot. Pat vīzas mums uz Gruziju nevajag. Gruzīniem uz Latviju, Eiropas Savienību, gan vajag, un tās ne vienmēr viegli dabūt.

Attiecības ar sniegu


Decembris Gruzijā no tūrisma viedokļa ir galīga nesezona, īpaši, ja kalnu piekājēs nav uzsnidzis sniegs un nedarbojas slēpošanas trases. Sakrita, ka 11. decembrī, kad ieradāmies, sāka snigt. Izrādās, tāpat kā Latvijā, arī Gruzijā ziema uznāk negaidot. Atgriežoties no Alazani ielejas Tbilisi, vairākas stundas pavadījām uz ceļa sastrēgumos. Ziemas riepas Gruzijā nav obligātas, tāpēc nav nekāds brīnums, ka ar nodilušām vasaras riepām daudzi automobiļi nevarēja pabraukt un slīdēja nost no ceļa. Protams, ceļa uzturētājus nemanīja. Iestrēgušie gruzīni kļuva vēl skaļāki, taču arī smaidīgāki. Neizskatījās, ka kāds nu ļoti steigtos.

Ar sniegu, kā stāsta slēpotājs Zintis, gruzīniem no mūsu viedokļa ir dīvainas attiecības. Gruzīni slēpot īpaši neraujoties, kaut arī sniegs kalnu nogāzēs turas mēnešiem un slēpošanas bāzu pietiek – tās vairāk tūristiem. Tbilisi tā arī neatradu nevienu veikalu, kurā tirgotu slēpes, nemanīju arī nevienu cilvēku ar slēpēm vai saģērbušos kā slēpotāju.

Zebras nestrādā
Gruzija3_AD_11

Gruzijā jāpierod, ka transporta līdzekļu vadītāji ļoti daudz pīpina uz ceļiem, no mūsu viedokļa, pilnīgi bez iemesla, gan brīdinot priekšā braucošos un priekšā ejošos, gan krustojumos, gan veicot manevrus. Taču nevarētu teikt, ka brauc agresīvāk kā Latvijā. Zebras jeb gājēju pārējas strādā ļoti slikti – mierīgi pa to ej, bet tev brauc virsū pīpinot un nemaz nedomā bremzēt. Visdrošāk savākties barā kā aitām un tad doties pāri ceļam. Krustojumu šķērsošana vietās, kur nav zebru un luksoforu, ir adrenalīna pilns piedzīvojums.

Taču piecās dienās ne uz Tbilisi ceļiem, ne citviet tā arī nemanīju nevienu ceļa satiksmes negadījumu. Kaut galvaspilsētā turējās rudenīgs laiks, tomēr nemanīju nevienu velosipēdistu un nevienu skrējēju. Kad skrēju pats, konstatēju, ka uz ietvēm var nolauzt kaklu, jo par skrējējiem vai riteņbraucējiem it nemaz nav padomāts. Prioritāte autobraucējiem, ielu un ceļu kvalitāte tāda pati kā pie mums.

Arī mana pavadone, tūrisma jomā strādājošā Katerīna piekrīt, ka ceļā uz Eiropu gruzīniem jāuzlabo gan braukšanas kultūra, gan attieksme pret veselīgu brīvā laika pavadīšanu un smēķēšanu, gan jāiemācās nemēslot ceļa malās, kas daudzviet ir raibas no celofāna maisiņiem, plastmasas pudelēm un sīkām drazām. Par vīna un čačas dzeršanas kultūru gan to nevarot teikt – pie tā gruzīni pieraduši, pārsvarā dzer ar mēru un alkoholisma problēmas esot daudz mazākas nekā Ziemeļeiropā.

Ceļu policija gan Eiropas līmenī. Šoferis Mihaels atceras, ka pirms prezidenta Saakašvili ēras katra apstāšanās pie policista nozīmēja šķiršanos no naudas pat pilnīgi bez iemesla. Vēlāk, pēc policistu štata gandrīz 100% nomaiņas, jaunu dienesta automobiļu nopirkšanas un algu pacelšanas līdz 1000 – 1200 lariem (aptuveni 400 – 480 eiro), kas Gruzijā ir laba alga, ceļu policisti kukuļus vairs neņemot. Jo trīc un dreb par savu darbu. Kļuvuši arī cilvēciskāki. Pats redzēju, ka policisti nekautrējās izkāpt no saviem glaunajiem Eiropas ražojumu automobiļiem un stumt pa apledojušu ceļu sarūsējušu žigulīti. Mazliet jocīgi, ka ceļu policisti savās mašīnās vienmēr un visur pārvietojas un pat stāv, iedeguši zilās un sarkanās bākugunis. Uz ceļiem sastopami biežāk nekā Latvijā.

Mihaels pat vakariņās neiedzēra vīna malku. Izrādās, policisti var noķert pat nākamajā dienā uz paģirām. Tiem esot vienkāršs testerītis, kam divas opcijas: zaļš un sarkans. Ja parādīs zaļo, tad ir 0 promiļu, ja sarkanais – tiesības nost uz vairākiem gadiem. Runājot gan, ka tagad tiekot bīdīts likums, kas arī gruzīniem atļaus sēsties pie stūres kā latviešiem ar promilēm līdz 0,5.

Krievus gaida


Lai gan ar Krieviju vēl nesen bija nopietns karš, tāpat arī padomju okupācija, krieviem Gruzijā nekas nedraud. Vēl vairāk – ir sajūta, ka Gruzijā krievu tūristi ir īpaši gaidīti: lai gruzīni varētu demonstrēt, cik viņi ir civilizēta tauta un Gruzija – eiropeiska un demokrātiska valsts. Grūti atrast kādu, kas nerunā krieviski, arī starp jauniešiem.

Kazbeka pilsētiņā, kas ir 12 km no Krievijas robežas, iekārtota lepna viesnīca un azartspēļu nams “Kazbegi”, kur mierīgi pie viena galda sēž gruzīni, osetīni un krievi.

Pat fazāni raud, 
cik labs vīns


Gruzija2_AD_11Šoreiz mazāk par Tbilisi senajiem ielu kvartāliem, muzejiem, baznīcām, klosteriem un kalniem. Kaut gan ar dažām dienām Gruzijā pietiktu, lai par to gūtu ieskatu. No muzejiem ieteiktu gruzīnu pasaulslavenā un dažādi vērtētā skulptora gigantomāna Cereteli privāto muzeju un Nacionālā muzeja padomju okupācijai veltīto daļu. Par Staļinu varat nejautāt – normāli gruzīni ar šo savu tautieti nelepojas.

Vairāk par Gruzijas vīniem. Daļu no tiem, kas redzami Tbilisi veikalos, var nopirkt arī Latvijā. Cena īpaši neatšķiras. Ja ir iespēja, pamēģiniet gruzīna lauksaimnieka pašrocīgi raudzēto pilnīgi dabisko vīnu, ja ne, tad vismaz tādu, kas darināts nelielās darītavās pēc autentiskas gruzīnu metodes zemē ie-raktās māla krūkās. Man tāda iespēja bija Kahetijas reģiona Signagi pilsētas darītavā “Pheasent’s Tears” (“Fazāna asaras”; ar to domāts, ka vīns ir tik labs, ka pat fazānam jāraud). Gadā saražo ap 50 000 pudeļu (cena darītavā 12 – 20 eiro par pudeli). Sešpadsmit šķirņu vīni, katrs no tiem iegūts no autentiskas vīn-
ogulāju šķirnes. Tās audzētas piecās dažādās Gruzijas vietās stingrā darītavas kontrolē.

Piemēram, “Chinuri” vieglais 12% baltvīns vasarā ūdens vietā. 12,5% “Rkatsiteli” vīns dzintara krāsā. Ļoti retais 12,5% sarkanvīns “Tavkveri”. Melni sarkanais biezais ziemas vīns “Saperavi” (arī tikai 12,5%). Darītavas darbiniece Tāmara stāsta, ka kahetīnieši nešķirojot, kādu vīnu pie kāda ēdiena dzert. Kas garšo, to malkojot. Varbūt reizi nedēļā, bet ar baudu. Gruzijas vīni skaitoties smagi, bet paģiras mazākas nekā no Francijas smalkajiem – tas gan neattiecas uz Gruzijas lielajās rūpnīcās pēc Eiropas tehnoloģijām ražotajiem vīniem.

Runā, ka gruzīni pat ar alkoholisma apkarotāju, bijušo PSRS ģenseku Andropovu vienojušies, ka vīnogu sula nav slikta un neesot nekāda atšķirība, vai to dzerot uzreiz vai pēc pusgada, kad tā nedaudz parūgusi.

Uzziņa 


* “Air Baltic” Tbilisi nogādā trīs stundās un atved atpakaļ par 300 līdz 500 eiro.

* Gruzijā banku kartes strādā bez aizķeršanās.

* Internets viesnīcās, solīdos krogos, pat tajos, kas provincē, ir bez maksas un ātrs.

* Gruzijā pavisam maz lielveikalu.

* Vīnu un citus alkoholiskos dzērienus veikalos legāli var iegādāties cauru diennakti.

* Tbilisi uz ielas pirkti mandarīni, āboli un bumbieri garšo tāpat kā Rīgā, bet vīnogu nebija – tās izēsties jābrauc rudens pusē.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. “Krievijas pavēderē 
nav viegli
” – nu kam tagad viegli? Par dienvidnieku pienesumu Krievijai var palasīt šo: Воры в законе ждут нового босса и новую войну portālā kompromat.lv

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+