Feldmanis: Vēsture jāparāda pēc iespējas patiesāk 0
Vēstures profesors, Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas vadītājs Inesis Feldmanis atzīst, ka brīžiem uzņemas pārāk daudz pienākumu, tā ka pat nespēj ar tiem tikt galā. Šogad pat jāpabeidz rediģēt vairāku vēsturnieku kopdarbu “Diplomātijas vēsture”, vēl jānodod drukāšanai eseju krājums “Otrais pasaules karš. Zināmās un nezināmās lappuses”.
“To uztveru kā savu mūža darbu,” teic profesors. Ir arī vēl daudz cita darāmā. Par to vēsturnieku iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Kopš mūsu pēdējās sarunas pagājis apmēram pusgads. Kas pa šo laiku noticis Latvijas “vēstures frontē”?
– Viss tiek darīts, plānots, meklējam finansējumu. Vēl nezinu, ko varēsim šogad paveikt Vēsturnieku komisijā, jo mūsu budžets vēl nav apstiprināts. Nez vai ātrāk par februāra vidu zināsim. Latvijas Valsts prezidenta administrācija gan finansē Vēsturnieku komisijas darbu, taču ne ilglaicīgus projektus, tādus kā Latvijas vēstures enciklopēdija. Šo ideju es atbalstu visiem spēkiem. Arī Valsts prezidents Andris Bērziņš atbalsta. Tikai uzreiz pateica, lai naudu labāk prasām Kultūras ministrijā. Par iecerēm – mums šogad paredzētas divas konferences. Viena ar Polijas vēsturniekiem. Temats ir Latvijas–Polijas tautu attiecības 20. gadsimtā. No Polijas brauks kādi septiņi astoņi vēsturnieki; no mūsu puses būs aptuveni tikpat. Droši vien rīkosim Kara muzejā. Paldies Aijai Fleijas kundzei, kura mūs saprot. Vairākus tūkstošus zāles īrei mēs nez vai atrastu.
Vēl Latvijas valstij šogad ir 95 gadi, konferenci droši vien rīkosim kopā ar Latvijas Vēstures institūtu. Vēl jāgādā finansējums, lai izdotu Latvijas Vēsturnieku I kongresa materiālus. Ceru, līdz jūnijam būs gatavs. Mums ir ļoti laba sadarbība ar LU apgādu. Lietas rit, un nekādu īpašu problēmu tur, ceru, nebūs.
Kā veiksies ar enciklopēdiju, to vēl nevar zināt. Būtu jau labi vismaz iesākt darbu. Pabeigt to līdz Latvijas simtgadei tāpat nevarēs. Bet reāli ir līdz tam laikam izdot 100 “Latvijas vēstures mazās bibliotēkas” brošūras. 15 jau esam izdevuši. Sākumā daži vēsturnieki nebija ar mieru tām rakstīt, bet tagad, ziniet, “bombardē”.
Jo redz, ka tās ir diezgan pieprasītas. Atzīst, ka ideja ir lieliska.
– Šo brošūru pārdošanā nav. Jūs tās izplatāt ar bibliotēku starpniecību?
– Jā, lielākā daļa, ap 1000 eksemplāru, nonāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīcībā tālākai izsūtīšanai, bet brošūras ļoti pieprasa arī skolotāji. Tas ir stimuls turpināt un pieteikt projektu ES finansējumam. Es tikai patiešām nesaprotu, kādēļ šīs brošūras, kuras izgatavo par ES naudu, nedrīkst pārdot, piemēram, LU kioskā…
Ceram sagatavot arī Vēsturnieku komisijas rakstu 28. sējuma izdošanu. Ļoti labi, ka Valsts prezidenta kanceleja atzinusi Vēsturnieku komisijas locekļu komandējumus uz arhīviem par lietderīgiem. Profesors Antonijs Zunda bija Lielbritānijas Ārlietu ministrijas arhīvā Londonā. Pats pagājušajā gadā pat divas reizes biju arhīvā Berlīnē. Tur ir ļoti interesantas lietas. Tagad Vēsturnieku komisija apmaksā arī arhīvu dokumentu kopijas. Tās pavairojam – vienu kopiju paturam, bet otru atdodam arhīvā.
Vēl viena līnija, kurā darbojamies, ir “Nacionālās identitātes” programma. Šis programmai ir pēdējais gads, bet ceru, ka to vēl uz gadu pagarinās un mēs pabeigsim manis vadīto projektu par “15. maija” Latviju. Bet to pieteikto projektu ir tik daudz!
Sociālās zinātnes ir sākušas ļoti daudz prasīt. Viņi ir ļoti aktīvi. Es atzīstu, ka jāpublicē arī atmiņas, bet, manuprāt, galvenā vēstures zinātnes nozare tomēr ir akadēmiskā vēsture, akadēmiski konceptuāli pētījumi, kas pietuvina vēsturiskajai patiesībai.
Labu iespaidu atstāj šīs programmas ietvaros izdotais Kaspara Zeļļa vācu okupācijas laika nacistiskajai propagandai Latvijā veltītais pētījums “Ilūziju un baiļu varā”. Es gan viņam īsti visur piekrist negribētu, jo Zellis pats sev daudz kur runā pretim. Viņš, piemēram, raksta, ka nacistiskā propaganda atstājusi iespaidu līdz pat mūsdienu sociālajai atmiņai. Neiebilstu. Bet nacistu propaganda darbojās četrus gadus. Tad nāca vairāk nekā 40 gadi padomju propagandas. Tātad padomju propaganda, desmit reizes ilgāk darbojoties, neko no tā nespēja iznīcināt? Acīmredzot nacistu propaganda daudz vairāk balstījās uz reāliem faktiem un bija tuvāka īstenībai nekā padomju propaganda. No intervijām un vērtējumiem brīžiem jūtu, ka Zeļļa kungs un viņa piekritēji ir iedalīti liberālajos vēsturniekos, bet mēs – tie konservatīvie. Es gan nedomāju, ka starp mums būtu kāda nepārvarama robežšķirtne. Mēs, tie konservatīvie, jau arī nemaz neslavējam vācu laiku, kā mums pārmet. Nacistu politika patiešām bija galīgi neadekvāta.
– Jā, krievvalodīgie masu informācijas līdzekļi jūs brīžiem par “nacistu” apsaukā…
– Tā ir, bet cenšos nelasīt, ko internetā un arī presē par mani raksta. Pat īsti nezinu, kāpēc mani tā apsaukā. Ja to darītu, droši vien atklātu, ka man ir simtiem iemeslu vērsties tiesā par goda un cieņas aizskārumu… Bet mans moto ir tāds, ka vēsture jāparāda pēc iespējas patiesāk.
Varētu piebilst, ka pilnīgi nepamatoto pārmetumu izvirzīšana neapšaubāmi ir politiskās kultūras trūkums, kā arī pierādījums tam, ka daudzi tā saucamie krievvalodīgie joprojām nespēj adekvāti novērtēt savu vietu Latvijas vēsturē un šodienas realitātē.
Starp citu, agrāk mani šausmīgi par “antiulmanistu” sauca. Pilnīgi bez pamata, jo pozitīvi skatos uz to, ko Kārlis Ulmanis darījis Latvijas valsts labā, arī autoritārisma gados – skolas, celtniecība. Protams, es esmu Ulmani arī kritizējis par to, ka viņš iznīcināja Latvijas demokrātiju un īstenoja tuvredzīgu politiku, kas atviegloja PSRS 1940. gadā īstenot savus agresīvos nodomus pret Latviju.
– Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nesen, runājot par atkal izvirzīto ideju pieprasīt no Krievijas kompensāciju par padomju okupācijas laiku, teica, ka kompensāciju jautājums esot atstāts “vēsturnieku komisijas” ziņā.
– Ministrs tur visu sameta vienā maisā. Ir taču Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisija, kuras līdzpriekšsēdētājs ir Antonijs Zunda, ir Latvijas Vēsturnieku komisija, ko vadu es, un tad vēl bija padomju okupācijas seku aprēķināšanas komisija, kuras vietā izveidojās sabiedriskā organizācija Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB).
Kad vēl biju divpusējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs, tad kādā sarunā ar Krievijas vēstniecības pārstāvi noskaidrojās, ka viņu nostāja ir it kā tāda: ja no Krievijas puses tiek atzīta okupācija, tad mums būtu jāapņemas neprasīt kompensāciju un neskatīt nepilsoņu statusu starptautisko tiesību, Ženēvas konvencijas aspektā.
Ceru, saprotat, ka tas nav manas kompetences un mana līmeņa jautājums. Varu tikai sacīt, ka manis vadītā komisija nekad tāda veida jautājumus nav skatījusi.
– Un arī neskatīsiet?
– Nu, ja man rakstiski dos tādu uzdevumu… Bet mūsu komisijai skatīt kompensāciju jautājumu ārlietu ministrs nekad nav uzdevis.
– Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju tagad vada Zundas kungs?
– Kopš oktobra. Kad viņu atlaida no padomnieka amata Latvijas Valsts prezidenta vēstures jautājumos, es uzreiz teicu: kam man sabiedriskā kārtā vadīt divas vēsturnieku komisijas? Viņa iecelšana bija mana iniciatīva, par kuras pareizību gan vairs neesmu tik pārliecināts.
– Citēšu kāda 14. janvārī krievu valodā iznākuša laikraksta interviju ar divpusējās komisijas Krievijas līdzpriekšsēdētāju Aleksandru Čubarjanu: “Kad bijušais komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētājs izdarīja virkni skarbu paziņojumu, daudzi domāja, ka man [A. Čubarjanam. – Red.] jāaizcērt durvis un jāaiziet. Bet tad priekšsēdētāju nomainīja un dialogs turpinājās…” Un tad ir jautājums: kurš jūs “nomainīja”? Andris Bērziņš?
– Nē, nē! Es varu atkārtot, ka tur tiešas saistības nav nekādas, tā bija pilnīgi mana iniciatīva. Antonijs Zunda sākotnēji nemaz negribēja piekrist. Tas viss tika izdarīts bez Valsts prezidenta iejaukšanās. Mēs vadījāmies pēc komisijas statūtiem. Es pat nezinu, vai tas Andrim Bērziņam patika vai nepatika. Absolūti neizprotu akadēmiķa Čubarjana tāda veida paziņojumus! Bet, kad viņi te pagājušajā gadā bija atbraukuši, jutu, ka, viņuprāt, mana aiziešana no līdzpriekšsēdētāja amata ir viņu nopelns. Bet tam ar viņiem nebija absolūti nekādas saistības!
Viņi var domāt, ko grib. Kad 2010. gadā divpusējo vēsturnieku komisiju nodibināja, Krievijā to uztvēra tā, ka mēs atteiksimies no savām vēstures pamatvērtībām, no okupācijas fakta.
Kad man toreiz sāka zvanīt pa 15 reizēm dienā krievu žurnālisti, es no viņiem tiku vaļā, pasakot, ka mana vēstures politika ir gluži pretēja: ar komisijas palīdzību gribu panākt, lai Krievija ātrāk atzītu okupāciju. Un tad zvanu kļuva aizvien mazāk…
– Valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte” šogad beigsies. Jautājums, kurš izlems, kādi vēstures pētījumu temati vajadzīgi nākamajam programmas termiņam?
– Atklāti sakot, viss notiek diezgan nesaskaņoti. Naudu jau mums iedala no Latvijas Zinātnes padomes piešķīruma un “Nacionālās identitātes” programmas. Zinātnes padomē neviena, kurš pārstāv vēsturi, nav. Tie, kas tuvāk Latvijas Zinātņu akadēmijai, visu nokārto ātrāk. Mēs, pārējie, ja vien nesekojam līdzi internetā rakstītajam, bieži vien pat netiekam informēti, līdz kuram laikam projekti jāiesniedz. Es jau visu saprotu – LZA institūtiem ir ļoti mazs bāzes finansējums, mums, kas strādā LU, ir vieglāk. Un, ja visam seko līdzi, var jau savu projektu programmai pieteikt. Vai to apstiprinās vai ne, tas ir cits jautājums.
Ja es tagad gribētu pieteikt jaunu projektu nākamajai “Nacionālās identitātes” programmai, man tas būtu jādara ar Latvijas Vēstures institūta starpniecību. Pie viņiem saplūstu visi vēstures projektu pieteikumi, un tad ekspertu komisija skatītos, kuru atbalstīt, kuru ne.
Mīnuss ir tas, ka katrs eksperts vērtē divus trīs projektus, bet viņš neredz kopainu, nevar salīdzināt. Tālāk ir komisija, kas skatās projektus pēc vērtējuma. Ja eksperta vērtējums ir mazs, tad – strīpa pāri! Manuprāt, ekspertiem vajadzētu sanākt kopā un tad kopīgi vērtēt visus iesniegtos projektus. Tas būtu objektīvāk.
– Bet kam lai uzdod jautājumu, kas Latvijas vēstures pētniecībā ir nepieciešamākais, aktuālākais?
– Ja runa ir par 20. gadsimtu, tad tas ir mans, Latvijas Vēstures komisijas, “dārziņš”. Mēs, sanākot komisijā, kopā nosakām, kādus tematus pētīt un kādus pieteikumus finansēt. Bet tas ir tikai par 20. gadsimtu. Par pārējiem gadsimtiem acīmredzot jāprasa Latvijas Vēstures institūtam.
– Redziet, šķiet dīvaini, ka valsts atbalstītā programmā ietilpst pat romānu izdošana. Turklāt lielākoties tie ir padomju armijā dienējušo “stāsti”. Vai tad nevajadzētu izdot arī vēsturē zināmāku personību memuārus un atmiņas?
– Atmiņām vienmēr ir sava vieta, bet tās nerisina galvenos vēstures uzdevumus. Tās ir epizodes, ilustrācijas, skatītas caur viena cilvēka prizmu. Vēsturnieku komisijā drīzumā lemsim, kādu 20. – 30. gadu politiķu atmiņas vajadzētu publicēt vai pārpublicēt. Tāda sadaļa komisijas plānā ir. Piemēram, sociāldemokrāta Friča Mendera atmiņas varētu publicēt. Jo tās atmiņas tiešām ir svarīgākas, kamēr jūsu pieminētās – faktiski nenozīmīgas.
– Iznāk, ka valsts protekcionētā vēsture loģiski izpaužas tās atbalstītajā programmā – atmiņu stāstu rakstīšanā un pierakstīšanā? Tad sekos “kolhoznieku atmiņu stāstiņu” izdošana? Vai šajā vēstures nozarē ir kāda plānveidība?
– Valsts atzītā vēsture ir tā, kas tiek atbalstīta ar Zinātnes padomes un Izglītības ministrijas, tas ir, valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” finansējumu. Varu pateikt tikai to, ka Vēsturnieku komisijā mēs 20. gadsimta pētnieciskās prioritātes nosakām. Pavēlēt jau es nevienam nevaru, ja kāds dabū finansējumu kaut kur citur.
