Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
7. marts, 2015
Drukāt

Feministe pret pašas gribu – klibā revolucionāre Roza Luksemburga (6)

rozaluksemburga
Fakti

– Roza kategoriski noraidīja visu, kas saistīts ar fanātisku ebreju tradīciju ievērošanu.

– Tajā laikā Roza jau bija atzīta visas Eiropas strādnieku kustības līdere.

– Vairums pētnieku uzskata, ka Rozu var dēvēt par "feministi pret pašas gribu".

– Rozas mirstīgās atliekas atrada tikai pēc vairāk nekā četriem mēnešiem.

Autors – Arnis Terzens

Roza Luksemburga ir vācu, poļu un starptautiskās strādnieku kustības viena no ievērojamākajām personībām, poļu sociāldemokrātijas un vācu kreisi radikālās sociāldemokrātijas teorētiķe un organizētāja, viena no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājām, pasaules proletariāta revolūcijas ideoloģe un iedvesmotāja. Un – poliete bez patriotisma, ebrejiete bez reliģijas un vācu proletariāta balss. Viņa allaž prata savienot šķietami neiespējamo: pacifismu un revolucionārismu, zinātņu doktora grādu un partijas skolas docētāju, mīļāko un skaudri emancipētu sievieti. Uzrunājot klausītājus, viņa spēja savaldzināt jebkuru auditoriju, novedot to teju līdz neprātam. To pašu var teikt par viņas publicistiskās izteiksmes stilu.

Bērnības sāpes un cerības

Pilns viņas vārds ir Rozālija Luksemburga, un viņa nāca pasaulē 1871. gada 5. martā Polijas pilsētā Zamoscē, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Roza bija visjaunākā no ģimenes pieciem bērniem. Tēvs Eliašs bija komersants un praktiski nenodarbojās ar bērnu audzināšanu, un, tikai pateicoties mātes Līnas rūpēm, šajā mājā valdīja romantisma gars. Roza nodarbojās ar mūziku, gleznošanu, iepazina dzeju, un, pateicoties mātei, kura bija kaismīga Gētes, Mickēviča un Puškina daiļrades cienītāja, guva lielisku mājas izglītību.

Rozas ģimene bija draudzīga, patriarhāla ebreju ligzda, kurā visi aizkustinoši mīlēja bērnus un tikai viņu dēļ arī dzīvoja. Un šajā ģimenē jo īpaši mīlēja un loloja visjaunāko meitu Rozu. Viņa bija “pēdējā cerība”, ar kuru saistīja visaugstākās neīstenotās mātes un tēva cerības. Turklāt Roza nāca pasaulē ar izteiktu invaliditāti – iedzimts gūžas locītavas izmežģījums, un līdz 10 gadu vecumam viņas organismā risinājās dīvains kaulu attīstības process, kas lika ciest nepārejošas sāpes, periodiski uz vairākiem mēnešiem piekaļot nelaimīgo meiteni gultai. Protams, tāda bērna vecākiem allaž īpaši žēl. Rozas iedzimtais fiziskais defekts sekmēja noteiktu nepilnvērtības kompleksa attīstību un vēlmi kļūt “neparastai”, proti, ar kaut ko nešaubīgi pārspēt visus, kuri fiziski ir veseli un normāli.

Pusaudzes gados sāpīgais un tā arī lāgā neizzinātais process pats no sevis apstājās, taču uz visu atlikušo mūžu Roza palika kliba, ko allaž centās slēpt, pasūtot īpaši izgatavotus apavus. Viņai vajadzēja pārvietoties ļoti lēnām, un tādā salikumā klibums nebija pamanāms. Taču atlika tikai kaut vai mazliet paātrināt soli vai – pasargdies! – novilkt kurpes, un visa kroplība bija gluži kā uz delnas. Vārdu sakot, nav grūti iedomāties to, cik lielas gan fiziskās, gan dvēseles mokas izcieta apķērīgā un visādi citādi smalkā meitene savu fizisko defektu dēļ un kādi kompleksi viņā pamazām nobrieda saistībā ar tiem.

Roza mācījās Varšavas sieviešu ģimnāzijā, kur sevi apliecināja kā ļoti zinātkāru un spējīgu skolnieci. Jau tad sāka spilgti izpausties viņas dabas dotās retorikas spējas, un, kā mēdz teikt, aizbāzt muti viņai nebija iespējams. Ģimnāzijas laikā viņa jau kaismīgi uzstājās pret poļu skolu rusifikāciju, nekad nebaidoties atklāti paust savu viedokli.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. kāpēc 8.marts ? Atbildēt

    kāpēc ne 23.jūnijs ???

  2. nost ar cionistiem! Atbildēt

    deģenerātisms pavado šos vēl līdz mūsdienām!

  3. Oponējot Marksam, Luksemburga noliedza tautību. Reizē ar to prasīja kultūras iznīcināšanu, lai paliek tikai viena internacionāla proletāriešu kultūra. Savā ziņā tas ir noticis un 8.marts ir īstie globālistu triumfa svētki. Tas bija radikālu uzskatu laikmets, kad ar āmuru pa galvu likās normāls aicinājums. Atradās dzirdīgas ausis. Kampučijā dzina naglas galvā. Arī Vācijā atradās dzirdīgas ausis, tikai vācieši bija kulturāla tauta un ar āmuru pa galvu likās nekulturāli. Gāzes kameras bija daudz tīrākas un vācieši ar savu rūpību Rozas Luksemburgas un Trocka aicinājumu piepildīja dzīvē. Dīvaini, ka kādam 8.marts liekas svētki. Vai Ādolfa vienīgā kļūda bija, ka ne tos iebāza gāzes kamerās? Un kādam to gribas atkārtot?

  4. Nekāda sakara ar Sieviešu dienu. “Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV – 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam”.

  5. Patiesi aizkustinošs Arņa Terzena stāstījums par vienu no komunisma ideoloģijas, kuras ietekmē iznīcināti simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē, pamatlicējām.

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+