Mobilā versija
+0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Otrdiena, 21. novembris, 2017
8. marts, 2017
Drukāt

Feministe pret pašas gribu – klibā revolucionāre Roza Luksemburga (10)

rozaluksemburga
Fakti

– Roza kategoriski noraidīja visu, kas saistīts ar fanātisku ebreju tradīciju ievērošanu.

– Tajā laikā Roza jau bija atzīta visas Eiropas strādnieku kustības līdere.

– Vairums pētnieku uzskata, ka Rozu var dēvēt par "feministi pret pašas gribu".

– Rozas mirstīgās atliekas atrada tikai pēc vairāk nekā četriem mēnešiem.

Dejas un dzīves ceļa agrā izvēle

Ģimnāzijas ballē visi dejoja, bet Roza kautrīgi slēpās aiz kolonnas un bērnišķīgā sajūsmā it kā slepus priecājās par citiem. Tad pēkšņi viņu kāds uzrunāja. Roza sastinga – tas bija skolas iekārojamākais puisis. Viņš uzlūdza un veda Rozu dejot, lai arī viņa pretojās, sakot, ka nemaz nemāk to darīt. Visi uz viņiem skatījās, un Rozai šķita, ka lielākā daļa citu meiteņu viņā noraugās ļaunā skaudībā. Pēc dažiem dejas soļiem Roza tomēr izrāvās no partnera skāviena un, pārlieku straujā soļa dēļ izmisīgi klibojot, aiztraucās prom no balles.

Mājās viņa vairākas dienas nogulēja, pat neiznākot no istabas, kamēr tēvs it kā nejauši nolika viņai pa rokai Sergeja Gončarova romānu “Oblomovs”. Roza sāka lasīt, aizrāvās un pēkšņi pilnā skaudrumā apjēdza savu stāvokli. Proti, kas viņai jāizvēlas visai turpmākajai dzīvei. Un tagad visi zina, ko viņa izvēlējās. Ģimenē tas bija nopietns konflikts, taču Roza ļoti stingri pavēstīja, ka visu savu turpmāko dzīvi veltīs revolucionārajai darbībai cīņā par taisnīgāku sabiedrību.

Vecāki, protams, visādi centās meitu atrunāt, noalgoja mūzikas skolotāju, cerot, ka meitene aizrausies ar mākslu, un tamlīdzīgi. Taču Rozai bija cits raksturs, viņa vairs nevarēja atteikties no saviem godkārīgajiem plāniem. Tie viņai bija bezgala iepatikušies. Turklāt šis lēmums netapa gluži nepamatoti un, kā mēdz teikt, pilnībā ne no šā, ne no tā. Savu tobrīd vairāk vai mazāk revolucionāri noskaņoto domubiedru vidū viņa jutās vienlīdzīga, tur neviens viņas fiziskajam defektam nepievērsa absolūti nekādu vērību. Katrā ziņā viņa nejuta nekādu motivāciju rūpēties par savu sievietes likteni, un šķita, ka šī atskārsme viņu atbrīvo no smaga dvēseles sloga. Rozai un biedriem bija vienots, augsts politiskais mērķis, kura īstenošanas vārdā bija vērts neievērot nekādus sadzīves niekus un attaisnot jebkuras kļūdas.

Jau mācoties ģimnāzijā, Roza iepazinās ar sociālistiem un viņu paustajām idejām, palīdzēja īstenot nelegālo darbību un iestājās grupā “Proletariāts”. Lielākā daļa jauniešu, kļūstot pieauguši, izstājās no bīstamo politisko rotaļu vides, taču Roza bija viena no tiem jaunajiem cilvēkiem, kura izlēma, ka revolucionārā darbība patiešām kļūs par viņas pamata profesiju. Līdztekus spēcīgi izteiktajai godkārei un patmīlībai viņas izvēli par labu profesionālai revolucionārajai darbībai noteica arī dabas dotā ietiepība un tieksme apgūt sabiedriskās zinības. Viņa allaž sekmīgi un nekļūdīgi izprata masu noskaņojumu, prata acumirklī uztvert galvenās tendences, kā arī pamatoti iemantoja spožas aģitētājas un publicistes slavu.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Roza Luksemurga un Karlis Liebknechts bija komunisti, kuri savaa laikaa tika likvideeti un par kuru naavi nav ko skumt. Luksemburga bija neatkariigas Polijas pretiniece un centaas panaakt Vacijas bolshevizaciju. Ja Adolfa rokaspuishi bija atbildiigi par L. un L. likteni, nav ko skumt.

  2. Šitē kuce nevarēja atrast vienu Iciku, kas viņu kārtīgi izdrāž. Tur bija tā problēma.

  3. Kā var tik rupji izteikties par SIEVIETI un CILVĒKU vispār! Tā ir Goda un Cieņas aizskaršana. Jājautā, vai bērnībā autors nav iemācījies cilvēkus cienīt pēc viņu personībām ne vis pēc tā, kas ar viņiem ir dzīvē noticis.

    • Cieņa tāpat kā mīlestība – ir vai nav! Ja nav, tad nav ko liekuļot, un šajā gadījumā patiešām nav par ko cienīt! Ar brunčiem vien ir par maz!

  4. kāpēc 8.marts ? Atbildēt

    kāpēc ne 23.jūnijs ???

  5. nost ar cionistiem! Atbildēt

    deģenerātisms pavado šos vēl līdz mūsdienām!

  6. Oponējot Marksam, Luksemburga noliedza tautību. Reizē ar to prasīja kultūras iznīcināšanu, lai paliek tikai viena internacionāla proletāriešu kultūra. Savā ziņā tas ir noticis un 8.marts ir īstie globālistu triumfa svētki. Tas bija radikālu uzskatu laikmets, kad ar āmuru pa galvu likās normāls aicinājums. Atradās dzirdīgas ausis. Kampučijā dzina naglas galvā. Arī Vācijā atradās dzirdīgas ausis, tikai vācieši bija kulturāla tauta un ar āmuru pa galvu likās nekulturāli. Gāzes kameras bija daudz tīrākas un vācieši ar savu rūpību Rozas Luksemburgas un Trocka aicinājumu piepildīja dzīvē. Dīvaini, ka kādam 8.marts liekas svētki. Vai Ādolfa vienīgā kļūda bija, ka ne tos iebāza gāzes kamerās? Un kādam to gribas atkārtot?

  7. Nekāda sakara ar Sieviešu dienu. “Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV – 1909. gadā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam”.

  8. Patiesi aizkustinošs Arņa Terzena stāstījums par vienu no komunisma ideoloģijas, kuras ietekmē iznīcināti simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē, pamatlicējām.

Draugiem Facebook Twitter Google+