Pasaulē
Vēsture

Feministe pret pašas gribu – klibā revolucionāre Roza Luksemburga 10

Autors – Arnis Terzens

Roza Luksemburga ir vācu, poļu un starptautiskās strādnieku kustības viena no ievērojamākajām personībām, poļu sociāldemokrātijas un vācu kreisi radikālās sociāldemokrātijas teorētiķe un organizētāja, viena no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājām, pasaules proletariāta revolūcijas ideoloģe un iedvesmotāja. Un – poliete bez patriotisma, ebrejiete bez reliģijas un vācu proletariāta balss. Viņa allaž prata savienot šķietami neiespējamo: pacifismu un revolucionārismu, zinātņu doktora grādu un partijas skolas docētāju, mīļāko un skaudri emancipētu sievieti. Uzrunājot klausītājus, viņa spēja savaldzināt jebkuru auditoriju, novedot to teju līdz neprātam. To pašu var teikt par viņas publicistiskās izteiksmes stilu.

Bērnības sāpes un cerības

Pilns viņas vārds ir Rozālija Luksemburga, un viņa nāca pasaulē 1871. gada 5. martā Polijas pilsētā Zamoscē, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Roza bija visjaunākā no ģimenes pieciem bērniem. Tēvs Eliašs bija komersants un praktiski nenodarbojās ar bērnu audzināšanu, un, tikai pateicoties mātes Līnas rūpēm, šajā mājā valdīja romantisma gars. Roza nodarbojās ar mūziku, gleznošanu, iepazina dzeju, un, pateicoties mātei, kura bija kaismīga Gētes, Mickēviča un Puškina daiļrades cienītāja, guva lielisku mājas izglītību.

Rozas ģimene bija draudzīga, patriarhāla ebreju ligzda, kurā visi aizkustinoši mīlēja bērnus un tikai viņu dēļ arī dzīvoja. Un šajā ģimenē jo īpaši mīlēja un loloja visjaunāko meitu Rozu. Viņa bija “pēdējā cerība”, ar kuru saistīja visaugstākās neīstenotās mātes un tēva cerības. Turklāt Roza nāca pasaulē ar izteiktu invaliditāti – iedzimts gūžas locītavas izmežģījums, un līdz 10 gadu vecumam viņas organismā risinājās dīvains kaulu attīstības process, kas lika ciest nepārejošas sāpes, periodiski uz vairākiem mēnešiem piekaļot nelaimīgo meiteni gultai. Protams, tāda bērna vecākiem allaž īpaši žēl. Rozas iedzimtais fiziskais defekts sekmēja noteiktu nepilnvērtības kompleksa attīstību un vēlmi kļūt “neparastai”, proti, ar kaut ko nešaubīgi pārspēt visus, kuri fiziski ir veseli un normāli.

Pusaudzes gados sāpīgais un tā arī lāgā neizzinātais process pats no sevis apstājās, taču uz visu atlikušo mūžu Roza palika kliba, ko allaž centās slēpt, pasūtot īpaši izgatavotus apavus. Viņai vajadzēja pārvietoties ļoti lēnām, un tādā salikumā klibums nebija pamanāms. Taču atlika tikai kaut vai mazliet paātrināt soli vai – pasargdies! – novilkt kurpes, un visa kroplība bija gluži kā uz delnas. Vārdu sakot, nav grūti iedomāties to, cik lielas gan fiziskās, gan dvēseles mokas izcieta apķērīgā un visādi citādi smalkā meitene savu fizisko defektu dēļ un kādi kompleksi viņā pamazām nobrieda saistībā ar tiem.

Roza mācījās Varšavas sieviešu ģimnāzijā, kur sevi apliecināja kā ļoti zinātkāru un spējīgu skolnieci. Jau tad sāka spilgti izpausties viņas dabas dotās retorikas spējas, un, kā mēdz teikt, aizbāzt muti viņai nebija iespējams. Ģimnāzijas laikā viņa jau kaismīgi uzstājās pret poļu skolu rusifikāciju, nekad nebaidoties atklāti paust savu viedokli.


Dejas un dzīves ceļa agrā izvēle

Ģimnāzijas ballē visi dejoja, bet Roza kautrīgi slēpās aiz kolonnas un bērnišķīgā sajūsmā it kā slepus priecājās par citiem. Tad pēkšņi viņu kāds uzrunāja. Roza sastinga – tas bija skolas iekārojamākais puisis. Viņš uzlūdza un veda Rozu dejot, lai arī viņa pretojās, sakot, ka nemaz nemāk to darīt. Visi uz viņiem skatījās, un Rozai šķita, ka lielākā daļa citu meiteņu viņā noraugās ļaunā skaudībā. Pēc dažiem dejas soļiem Roza tomēr izrāvās no partnera skāviena un, pārlieku straujā soļa dēļ izmisīgi klibojot, aiztraucās prom no balles.

Mājās viņa vairākas dienas nogulēja, pat neiznākot no istabas, kamēr tēvs it kā nejauši nolika viņai pa rokai Sergeja Gončarova romānu “Oblomovs”. Roza sāka lasīt, aizrāvās un pēkšņi pilnā skaudrumā apjēdza savu stāvokli. Proti, kas viņai jāizvēlas visai turpmākajai dzīvei. Un tagad visi zina, ko viņa izvēlējās. Ģimenē tas bija nopietns konflikts, taču Roza ļoti stingri pavēstīja, ka visu savu turpmāko dzīvi veltīs revolucionārajai darbībai cīņā par taisnīgāku sabiedrību.

Vecāki, protams, visādi centās meitu atrunāt, noalgoja mūzikas skolotāju, cerot, ka meitene aizrausies ar mākslu, un tamlīdzīgi. Taču Rozai bija cits raksturs, viņa vairs nevarēja atteikties no saviem godkārīgajiem plāniem. Tie viņai bija bezgala iepatikušies. Turklāt šis lēmums netapa gluži nepamatoti un, kā mēdz teikt, pilnībā ne no šā, ne no tā. Savu tobrīd vairāk vai mazāk revolucionāri noskaņoto domubiedru vidū viņa jutās vienlīdzīga, tur neviens viņas fiziskajam defektam nepievērsa absolūti nekādu vērību. Katrā ziņā viņa nejuta nekādu motivāciju rūpēties par savu sievietes likteni, un šķita, ka šī atskārsme viņu atbrīvo no smaga dvēseles sloga. Rozai un biedriem bija vienots, augsts politiskais mērķis, kura īstenošanas vārdā bija vērts neievērot nekādus sadzīves niekus un attaisnot jebkuras kļūdas.

Jau mācoties ģimnāzijā, Roza iepazinās ar sociālistiem un viņu paustajām idejām, palīdzēja īstenot nelegālo darbību un iestājās grupā “Proletariāts”. Lielākā daļa jauniešu, kļūstot pieauguši, izstājās no bīstamo politisko rotaļu vides, taču Roza bija viena no tiem jaunajiem cilvēkiem, kura izlēma, ka revolucionārā darbība patiešām kļūs par viņas pamata profesiju. Līdztekus spēcīgi izteiktajai godkārei un patmīlībai viņas izvēli par labu profesionālai revolucionārajai darbībai noteica arī dabas dotā ietiepība un tieksme apgūt sabiedriskās zinības. Viņa allaž sekmīgi un nekļūdīgi izprata masu noskaņojumu, prata acumirklī uztvert galvenās tendences, kā arī pamatoti iemantoja spožas aģitētājas un publicistes slavu.


Roza pietiekami agri saprata, ka bez nežēlīgas cīņas neko nesasniegs. Pārlieku ievainojama bija viņas pozīcija. Viņas biogrāfs Rolfs Šneiders rakstījis, ka varētu apgalvot tā – liktenis Rozai nodarījis pāri trīskārši: kā sievietei sabiedrībā, kurā valda vīrieši, kā ebrejietei antisemītisma ielenkumā un kā kroplei. Katrā ziņā Roza kategoriski noraidīja visu, kas saistīts ar fanātisku ebreju tradīciju ievērošanu, atteicās pārlieku slēpt savu iedzimto kroplību un nevēlējās kļūt par prasmīgu nevienam nevajadzīgu glezniņu zīmētāju, lai gan viņai patiešām piemita atbilstošas dotības. Kopš agras jaunības Roza ietiepīgi pati veidoja savu likteni, un, neskatoties uz visnotaļ bēdīgo noslēgumu, var atzīt, ka viņai tas arī izdevās.

Kā jau minēts, savu dumpinieces garu Roza pauda jau ģimnāzijā. Tajā laikā aktuāla bija vispārēja rusifikācija. Kad ierēdnis visiem nolasīja cara ukazu par to, ka turpmāk skolā visi priekšmeti jāmāca tikai krievu valodā, Roza pirmā un vienīgā skaļi pauda sašutumu, iesaucoties – vai tad poļu literatūra un poļu valoda arī būs jāmācās krievu valodā?! Ierēdnis esot svarīgi uzsvēris – tieši šie priekšmeti jo īpaši. Un viņš labi iegaumēja šo nekaunīgo meiteni, parūpējoties par to, lai viņai samazina atzīmes izlaiduma eksāmenos.

Emigrācija uz Šveici un satikšanās ar Leo

19. gadsimta 80. gadu beigās daudzas revolucionārās grupas Eiropā sāka plosīt ar turpmākā ceļa izvēli saistītas iekšējās pretrunas. Brutālais terors nebija sevi lāgā attaisnojis, turklāt tas arī piesaistīja tikai vienus vienīgus fanātiķus, savukārt lielākā daļa šo jauno cilvēku tolaik meklēja likumīgus ceļus cīņā par varu. Roza revolucionārajā kustībā iesaistījās pretteroristiskā konflikta perioda viskarstākajā mirklī, acumirklī nostājoties to pusē, kuri pauda viedokli pret individuālām slepkavībām un bija par aktīvu propagandas darbību.

Rozas ceļš uz politiku iesākās Varšavā, kur valdīja ļoti spēcīgs revolucionārais noskaņojums. 19. gadsimta beigās Polija bija Krievijas impērijas nomale, turklāt visnotaļ bīstama nomale, tāda, kas jebkurā mirklī gatava izprovocēt bruņotu sacelšanos pret krieviem. Būtībā tikai pilnīgi kūtrs varšavietis 19. gadsimta 90. gados nebija kāda politiskā pulciņa biedrs, kur galvenokārt nodarbojās ar Polijas īstās vēstures studēšanu.

Roza vispirms nokļuva tā dēvētajā Arhangeļska pulciņā. Interesanti, ka viņa tā arī oficiāli tajā neiestājās, lai gan regulāri un cītīgi apmeklēja visas nodarbības. Teroristiski noskaņotie revolucionāri, protams, negribēja tik viegli atdot savas pozīcijas, un viens no viņu iekšējās cīņas veidiem bija… savu partijas biedru nodošana policijai. 1889. gadā Roza arī sajuta apdraudējumu un laikus emigrēja uz Šveici, tādējādi izvairoties no apcietināšanas.

Šajā klusajā valstī pavadītie gadi kļuva par vislaimīgākajiem viņas vētrainajā dzīvē. Tur viņa jutās esam spēcīga un pārliecināta. Tieši Šveicē kādā jūtu uzplūdu mirklī viņa rakstīja: “Ja kādreiz man sajūsmas aizgrābtībā sagribēsies no debesīm paņemt pārīti zvaigžņu, lai uzdāvinātu kādam kā skaistas aproču pogas, tad lai mani netraucē auksti pedanti un lai nesaka, kratot man ar pirkstu, ka es ar to ieviešu sajukumu visos skolas astronomijas atlantos.” Tādu romantisma sprādzienu var izskaidrot tikai ar itin sekmīgu profesionālās karjeras uzsākšanu un, protams, mīlestību. Un šis kāds bija Leo Jogihess…



Tajā dienā Šveicē dzīvojošie poļi pavadīja pēdējā gaitā uz dzimteni Ādama Mickēviča pīšļus. Arī Roza nevarēja neatvadīties no sava bērnības dienu elka. Tur viņa pirmo reizi arī sastapa Leo, kurš pavadīja zārku ar dzejnieka mirstīgajām atliekām. Taču viņš bija no tās sugas, ko dēvē par “diženiem konspiratoriem”, un patiesībā kopā ar zārku bija iecerējis nosūtīt uz Poliju revolucionāro literatūru. Rozai tad tikko bija apritējusi 18. gadskārta. Tuvāk viņi iepazinās mazliet vēlāk, kādā pulciņa sanāksmē, kas notika vāji apgaismotā telpā. Leo esot izskatījies kā viens no F. Dostojevska romāna “Velni” varoņiem.

Lielākajai daļai mūsdienu cilvēku Rozas vārds saistās ar mēra sajūtu zaudējušu feministi un totālu vīriešu nīdēju. Gluži tā tas tomēr nebija. Vismaz sākotnēji ne. Leo, kurš bija ārēji glīts un allaž sieviešu aplidots vīrietis, neveica nekādus pūliņus nolūkā iekarot Rozas sirdi, vien tā – sarunas par politisko literatūru, kopīga bibliotēkas apmeklēšana, kāds puķu pušķis, nekas vairāk. Tostarp laikabiedri vēstījuši, ka Roza bijusi gatava atteikties no politiskās karjeras laulības vārdā, taču neviens no viņas vīriešiem viņu tā arī nekad nav bildinājis.

Arī gadījumā ar Leo Rozai pirmajai nācās atzīties mīlestībā. Un viņa, kā zināms, bija dzimusi aģitētāja un pārliecinātāja. Lai arī viņš bija rūdīts vecpuisis, tomēr šajā gadījumā Leo padevās. Tiesa, arī jāpiebilst, – sākumā. Jau ļoti drīz Leo kā vīrieti sāka tracināt Rozas neprātīgais ikdienas spiediens, viņas nevaldāmā enerģija, un viņš atskārta, ka kopdzīve ar tādu sievieti ir visnotaļ mokoša, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī paša Leo izvēlētais darbošanās veids nebija no tiem vieglākajiem.

Starp citu, mīlas romāns ar Leo – lai cik arī kretīniski izklausītos – vainagojās ar Polijas sociāldemokrātiskās partijas (PSP) dibināšanu. Kopā ar citiem poļu revolucionāriem Roza un Leo ierosināja konfliktu iepriekš pastāvējušajā Polijas sociālistiskajā partijā, ko neatbalstīja tā laika slavenības Frīdrihs Engelss un Georgijs Pļehanovs. Roza nenodarbojās ar fundamentālās ideoloģijas izstrādāšanu, viņa vienkārši kaismīgi aģitēja, rakstīja proklamācijas un rakstus presē, un, iespējams, tieši tas bija viens no panākumu iemesliem.

Rozas zinātņu doktora disertācija

Studējot Cīrihes universitātē, Roza satikās ne tikai ar poļu emigrantiem, bet vispār ar sociālisma idejas nesējiem teju vai no visas pasaules. Tieši tajā laikā viņa pirmo reizi redzēja sapni, kas vēlāk atkārtojās – dīvains koks pie mājas, kurā iespēris zibens. Vai tas ir par viņu pašu? Roza pat centās to uzgleznot, bet – ak, kam gan vajadzīgas viņas gleznas, ja ir skaidrs, ka patlaban iestājies tas laiks, kad nepieciešams doties cīņā! Un viņa saprata – lai uzvarētu, labi jāiepazīst savs ienaidnieks. Bet tam vajadzīgas zināšanas. Proti, zināšanas par vēsturi, sabiedrību, filosofiju, ekonomiku, tieslietām un tamlīdzīgi. Taču naudas mācībām nebija.

Un tad uzspīdēja negaidīta veiksme. Par to parūpējās viņas Leo, kurš negaidīti saņēma solīdu mantojumu un labvēlīgi apmaksāja Rozas studijas. Vēl vairāk – viņš viņai pasniedza neticamu, karalisku dāvanu – speciāli tikai viņai (kopā ar Leo) vietējais simfoniskais orķestris izpildīja Rozas iemīļoto Mocarta “Rekviēmu”. Viņa bija laimes pārņemta un gaidīja, ka tagad beidzot Leo teiks viņai ilgi gaidītos vārdus. Taču tā nenotika. Leo runāja tikai par briestošo revolūciju un neizbēgamo uzvaru. Iespējams, arī tāpēc pirmie iespaidīgie Rozas raksti un brošūras bija tik kaismīgi, ietekmīgi un kvēli aicinoši uz revolūciju.


Roza bija gatava precēties, bet to nevēlējās Leo, jo pauda uzskatu, ka jābūt brīvajām attiecībām un laulība ir buržuāziskās pagātnes palieka. Laikabiedri vēstījuši, ka ar sieviešu uzmanību un pat pielūgsmi krietni vien izlutinātais Leo jauno romānu tvēris visnotaļ viegli, viņam vienkārši patikusi un, iespējams, arī glaimojusi kaismīgās jaunās revolucionāres, kuru cienīja visi līdzgaitnieki, tikpat kvēlā un uzticīgā pieķeršanās viņam. Taču…

1897. gadā Roza aizstāvēja disertāciju “Polijas rūpnieciskā attīstība”. Tas bija pamatīgs, dziļš darbs ar milzīgu izmantoto avotu sarakstu. Vērienīgs ekskurss Polijas ekonomikas vēsturē, sarežģītās Polijas un Krievijas politikas vispusīgs izvērtējums. Cienījamie profesori sākotnēji rauca pieres, vispirms jau par to, ka, sak, sievietes vieta taču ir viesistabā un guļamistabā, ne jau katedrā. Taču drīz smīns vīru sejās izgaisa un viņus savaldzināja Rozas absolūti ne sievišķīgais prāts, precīzā un asā valoda, kaismīgais un brīvi plūstošais izklāsts. Ar balsu vairākumu viņi Rozai kā vienai no pirmajām sievietēm Eiropā un vispār pasaulē piešķīra ekonomikas zinātņu doktora grādu.

Šo faktu Roza ar Leo nosvinēja abiem labi zināmajā Cīrihes kafejnīcā, absolūti nerevolucionārā, buržuāziski mietpilsoniskā gaisotnē – ar vīnu, kūkām un sveču gaismu. Pēkšņu jūtu uzplūdā Roza iesaucās: „Leo, ak, nu taču beidzot appreci mani!” Leo neeksplodēja, pat nesadusmojās, tikai kārtējo reizi atkārtoja to pašu – nē, tas neesot viņam domāts. Un tad viņš atzinās, ka lepojas ar viņu, atzīst viņas spējas, taču nevēlas būt viņas ēnā. Tad, lūk, no kurienes auga kājas Leo it kā neiekarojamībai – viņš vienkārši bijās no Rozas!

Varētu likties, šī “roze” nebija gluži maigs ziediņš no pasaku tēlu valstības, lai gan tieši viņa savam mīļotajam Leo veltījusi patiešām maiguma pārpilnas rindiņas. Tās pašas – par dažām zvaigznēm no debesīm. Jāpiebilst, šī Rozas liriskā nots, lai cik arī potenciāli spēcīga būtu, izrādījās absolūti nepieprasīta, tāpēc arī tā klusēja un publiski neizskanēja. Un Leo pilnībā citādi novērtēja viņas “no debesīm paņemtās zvaigznes”, un Rozas uzplaiksnījušais sapnis par personisko laimi ģimenes dzīvē izkusa acu priekšā. Viņai šķita, ka smok bezgaisa telpā, ka nešaubīgi jāmeklē jauni apvāršņi, lai neaizietu bojā, lai izdzīvotu.

Vienlaikus Roza lepnumā burtiski plīsa pušu – viņu uzlielīja slaveni profesori, viņas rakstus publicēja solīdi sociālistiskas ievirzes izdevumi, viņa bija kļuvusi par Eiropas slavenību. Bet Leo vairs nevēlējās to paciest. Tiesa, reiz iekritis rakstura ziņā tik spēcīgas sievietes ietekmē, viņš arī vairs nespēja vienkārši atbrīvoties no viņas, un viņu abu ārkārtīgi sarežģītās attiecības ilga 16 gadus.


Fiktīvās laulības

1898. gada aprīlī Bāzelē Roza salaulājās ar Gustavu Lībeku un ieguva Prūsijas pavalstniecību. Tās bija fiktīvas laulības, jo tas, pirmkārt, ļāva viņai izvairīties no izsūtīšanas uz Sibīriju, otrkārt – pilnīgi legāli ierasties Vācijā un kļūt par tās pilsoni. Neviens viņu par to vairs nevajāja. Un tajā laikā Roza jau bija atzīta visas Eiropas strādnieku kustības līdere. Turklāt tāda, kuru līdzdomātāji dievina, savukārt ienaidnieki tikpat kaismīgi ienīst. Viņa bija spēcīga, ietekmīga personība. Vienlaikus viņas revolucionārais darbs kļuva aizvien bīstamāks, bet viņa pati – aizvien apņēmīgāka. Tiesa, šī apņēmība dažkārt robežojās jau ar izmisumu.

Roza pārcēlās uz Vāciju, kur aktīvi iekļāvās vācu sociāldemokrātiskajā kustībā, ieņemot pozīciju tās kreisajā flangā, kļūstot par aktīvu E. Bernšteina revizionistisko nostāju kritizētāju, paužot, ka revizionisms ir viens no sīkburžuāziskās reformistiskās ideoloģijas paveidiem, kam pretim liekams revolucionārais marksisms. Roza aktīvi uzstājās pret oportūnistiskiem kompromisiem ar buržuāziskajām partijām.

Aizbraucot no Bāzeles uz Vāciju, stacijā Roza līdz pēdējam mirklim gaidīja, ka viņu pavadīt ieradīsies Leo. Taču viņš nepavadīja. Lai gan patiesībā viņš tur tomēr bija – stāvēja, paslēpies aiz stacijas ēkas kolonnām, un gluži kā apdomīgs vīrs vēlējās pilnībā pārliecināties: sak, vai sieva patiešām iekāpusi un aizbraukusi, tagad varēs no sirds atpūsties arī pats.

Turpmāk bija galvenokārt tikai vēstules. Roza rakstīja regulāri, taču Leo neatbildēja. Zīmīgi, ka šajās vēstulēs netika pieminēta politika, izņemot atsevišķu faktu un notikumu īsu izklāstu. Roza rakstīja, var teikt – atskaitījās, par to, ko darījusi, ko ēdusi, kā gājusi pastaigā uz parku, klausījusies putnu dziesmās, pat aprakstīja jaunas ēdienu receptes, kuras apguvusi. Leo aizvien klusēja. Roza, protams, saprata, ka viss, kas viņus iepriekš vienojis, ir pārtrūcis, izbeidzies, taču vēl loloja cerības, atsevišķās vēstulēs pat kaismīgi lūdza paskaidrot, kāpēc viņš viņu pametis, kāpēc neatsaucas.

Mazliet vēlāk Leo ieradās Berlīnē, sastapās ar Rozu, viņi atkal kopā pastaigājās, diskutēja, pusdienoja, taču iepriekšējās tuvības vairs nebija. Tomēr Roza joprojām turpināja cerēt, turklāt paužot viņai mazliet negaidītu nostāju, proti – kaut kad drīz taču beigsies tā trakā politiskā darbība, īstenosies ilgi gaidītā proletariāta cīņas uzvara, un tad viņi abi atkal varēs būt kopā. Tik ļoti viņa ticēja savai galvenajai idejai.


Klāra Cetkina un viņas dēls Konstantīns
Zetkin_luxemburg1910

Aptuveni šajā laikā Roza iepazinās un cieši sadraudzējās ar Klāru Cetkinu, un pēc Vilhelma Lībknehta nāves arī ar viņa dēlu Karlu Lībknehtu. Bet 1901. gadā Berlīnē notika Rozas pirmā sastapšanās ar Vladimiru Ļeņinu, un tās iespaidā viņa sāka jūsmot par sarkanā terora idejām.

Lai arī Roza bija izlēmusi, ka pēc neveiksmes ar Leo nodosies tikai darbam, tomēr, kārtējo reizi nonākot aiz restēm, viņai vajadzēja advokāta palīdzību, un vienā no procesiem viņu aizstāvēja advokāts Pauls Levi. Tā nu sanāca, ka ārēji brašās feministes asinsbalss uzvarēja, Roza nenovaldījās un vienkārši pavedināja par viņu 12 gadus jaunāko advokātu… Bija arī citas, galvenokārt īslaicīgas, aizraušanās jeb vienkārši vienreizēji sakari Leo cienīto brīvo attiecību stilā, bet tā jau tāda dzeltenās preses barība.

Drīz par viņas mīļāko kļuva draudzenes Klāras Cetkinas dēls Konstantīns, kurš bija 15 gadus jaunāks par Rozu. Jā, arī neskatoties uz savu fizisko kroplību un kopējo ārējo nepievilcību, viņa panāca, ka tikko 20 gadu slieksni pārkāpušais jauneklis neprātīgi iemīlējās un kļuva par viņas mīļāko. Pašai Rozai tad bija jau 36 gadi. Šis savdabīgais fakts radījis gūzmu baumu par Rozas it kā neapvaldāmo seksualitāti un dabas dotu savaldzināšanas mākslas virtuozu pārvaldīšanu. Tiesa, citu faktu un piemēru, kas šos apgalvojumus varētu apstiprināt, pētnieku rīcībā nav.

Turklāt biogrāfi arī aicina īpaši neaizfantazēties saistībā ar šo aspektu. Iespējams, Roza spēja satriekt jaunekļa iztēli vispirms jau tieši ar savu revolucionāres kaismi un erudīciju, ne tik daudz ar mīlas prieku mākslu. Tiesa, citi avoti pauž, ka Konstantīns bijis pilnībā apolitisks un par revolucionārām idejām teju vai nemaz nav interesējies. Vismaz līdz brīdim, kad iepazina Rozu.

Šeit interesanti, ka arī Klāras Cetkinas otrais vīrs bija par viņu jaunāks, turklāt visus 18 gadus. Lai gan par sava dēla un draudzenes “nelīdzvērtīgo sakaru” Cetkina absolūti nebija sajūsmā. Taču Roza tieši Konstantīna klātbūtnē pēkšņi atkal sajuta sevi kā sievieti, jo viņš, atšķirībā no Leo, bija vēl jauns, nenobriedis, bez dzīves cinisma. Vēstulēs tajā laikā Roza rakstīja, ka pati lāgā nesaprot, kāpēc viņai visu laiku jācieš un jāsaņem sitieni, ja pati jūt, kā dvēsele alkst rāmu mieru un harmoniskas attiecības. Tostarp Roza vienlaikus visiem spēkiem centās apvaldīt Konstantīnā revolucionāra tieksmes, saglabāt viņā maigā romantiķa garu. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka viņai pašai to visvairāk vajadzēja. Situācija attīstījās pat tiktāl, ka Roza kļuva nevaldāmi greizsirdīga, kas nevarēja neietekmēt savādā mīlnieku pāra attiecības.

Rozas un Konstantīna romāns, lai arī ilga daudzus gadus, ne ar ko labu Rozai nebeidzās, un tad, kad karstasinīgais Konstantīns novecot sākušo Rozu nomainīja ar krietni vien jaunāku izredzēto, Cetkina jau atklāti nostājās Rozas pusē un mierināja viņu. Sievietes.


Neparlamentārās revolūcijas ideologs

Kopš tā mirkļa, vientuļa un bez pēcnācējiem, Roza visu savu dzīvi veltīja vairs tikai revolucionārajai darbībai. Iespējams, nekas cits arī neatlika, vai arī tas tomēr bija viņas vienīgais un patiesais dzīves aicinājums. Viņa aizvien vairāk pievērsās rakstu un brošūru rakstīšanai, biežāk publiski uzstājās, pasniedza skolās, tikās ar revolucionārajiem līdzgaitniekiem. Visi kā viens pauduši, ka no visiem līdzdomātājiem tieši Roza izcēlusies ar visradikālākajiem uzskatiem. Būtībā var teikt, ka tā bija viņas rakstura galvenā šķautne – allaž domāt kaut kā citādi nekā jebkurš cits.

Jau 1904. gadā Roza bija iesākusi kritizēt arī krievu sociāldemokrātu (KSDSP) boļševiku novirzienu, lai gan no 1905. līdz 1907. gadam, kad Krievijā plosījās pirmais boļševiku revolūcijas mēģinājums, Roza ar viņiem satuvinājās daudzos revolucionārās cīņas stratēģijas un taktikas jautājumos. Katrā ziņā Roza kaismīgi apsveica revolūciju Krievijā, uzskatot to par notikumu ar milzīgu starptautisku nozīmi, pat devās pati uz Pēterburgu, piedalījās dažādās akcijās uz barikādēm un rīkoja sev tik tīkamās masu nekārtības ielās.

1907. gadā, uzstājoties KSDSP 5. kongresā, Roza pievienojās boļševiku atziņai, ka liberālā buržuāzija ir kontrrevolucionārs spēks, un atzina zemniecību par revolucionāru šķiru. Balstoties Krievijas revolūcijas pieredzē, Roza skarbi kritizēja “parlamentāro kretīnismu” un reformistu demokrātiskās ilūzijas, aicināja masas iekļauties pasaules ārpusparlamentārajā cīņā, iesaistot tajā galveno strādniecības kaujas līdzekli – masu politiskos streikus.

Roza neatbalstīja ideju par to, ka kapitālisms var mierīgā, parlamentārā ceļā pāriet sociālismā. Viņa sauca pēc revolūcijas. Viņas ekstrēmisms nebija tīkams pat daudziem viņas tuvākajiem līdzgaitniekiem. Ātri vien noskaidrojās, ka viņas gaitām seko jau vairs ne tikai policija.


Pēc vētraini pavadītā laika 1905. gada notikumos Krievijā, Roza vispirms atgriezās Vācijā, bet tad nelegāli pārcēlās uz Varšavu, kur aktīvi darbojās ielu nekārtību rīkošanā un kur drīz ieradās arī Leo. Tur viņus abus arestēja. Leo notiesāja uz astoņiem gadiem katorgā, Rozu pret drošības naudu atbrīvoja.

1906. gadā viņa atkal atgriezās Berlīnē, kur dažus gadus pasniedza politekonomiju partijas sociālistiskajā skolā, un vienlaikus pamanījās ar saviem kolēģiem izmisīgi cīnīties par atsevišķiem teorētiskajiem jautājumiem. Aizgāja pat tik tālu, ka viņi mēģināja panākt, lai Rozai atņem tiesības pasniegt stundas skolā. Tikai vienbalsīgs viņas lekciju klausītāju protests palīdzēja izjaukt šo ieceri. Tajā laikā Roza arī uzrakstīja un publicēja savu darbu “Kapitāla uzkrāšana”, kas kļuva par vienu no viņas populārākajiem sacerējumiem, tajā viņa galvenokārt akcentēja strādnieku kustības stihiskumu. Proti, Roza revolūciju saprata kā stihisku masu sprādzienu, kurā sociāldemokrātiskās partijas apzinātai vadībai piemīt ļoti nenozīmīga loma.

Tostarp Vācijas sociālistiskā partija uzaicināja Rozu kā propagandisti piedalīties savā priekšvēlēšanu kampaņā. Un viņa devās nodarboties ar aģitāciju uz Silēziju, kur dzīvoja daudz poļu. Roza ātri kļuva par savējo vācu sociālistu vidū. Interesanti, ka virknē jautājumu Rozai bija krietni vien radikālāka pozīcija nekā pašam boļševiku vadonim Vladimiram Ļeņinam. Viņa asi uzstājas pret Kautski, kad viņš vēl bija Ļeņina favorītu pulkā, un grāva jebkādas revizionisma izpausmes, pret ko Ļeņins tolaik bija iecietīgāks. Pēc Rozas iniciatīvas no partijas izslēdza Karlu Radeku – topošo Ļeņina līdzgaitnieku un Staļina upuri. Tiesa, Ļeņins apveltījis Rozu šādiem epitetiem – “dižena komuniste, nefalsificēta, revolucionāra marksisma pārstāve”. Viņš Rozu bija iedēvējis par “ērgleni”.

Tieši šajā laikā Roza uzsāka arī aktīvu un nesaudzīgu feminisma propagandu. Piemēram, 1911. gadā kopā ar savām draudzenēm viņa spēja saorganizēt un izvest ielās demonstrācijā vācu prostitūtas, tādējādi iekļaujot arī viņas “revolucionārajā cīņā”, un par godu šim notikumam dzima un vēlāk nostiprinājās vispārēji svētki, ko pazīstam kā “8. martu” jeb Starptautisko sieviešu dienu. Tiesa, Rozas feministiskās aktivitātes (galvenokārt tandēmā ar Klāru Cetkinu) ir atsevišķa saruna, bet šoreiz tās lai paliek ārpus apskatāmo tēmu loka.

Feministe pret savu gribu

Roza bija tā lūzuma un vētrainā laikmeta simbols, kas visu savā ceļā sagrauj: kaismīga revolucionāre, feminisma fūrija, Klāras Cetkinas draudzene un Starptautiskās sieviešu dienas otrā “māmiņa”. Viņas vārdā joprojām daudzās pasaules pilsētās nodēvētas ielas, savukārt diskusijas par šo patiešām spilgto personību nenorimst ne zinātnes forumos, ne mūsdienīgā tīmekļa saitēs, tostarp arī tajās, kam ar vēstures notikumiem nav nekādas saistības.

Roza varēja kļūt par pianisti, mākslinieci vai lielisku literatūrkritiķi, jo viņas iedzimtā inteliģence, audzināšana un izglītība būtu ļāvusi uzplaukt kādā no šīm bohēmas druvām. Tomēr viņa bija piedzimusi pārlieku lietišķa, ar skaudru izpratni par taisnīgumu un nespēja pievērt acis uz kliedzošo sociālo netaisnību visapkārt, pati paliekot ietinusies greznā boa un uzpūderējot deguntiņu ar kokaīnu. Visa šī dekadence nebija domāta viņai.

Rozai nebija lemts kļūt ne par māti, ne vispār par patiesi mīlētu sievieti. Vairums pētnieku uzskata, ka vispār Rozu var dēvēt par “feministi pret pašas gribu”. Viņa gribēja kļūt par iemīļotā Leo sievu, taču būtībā pati visu sabojāja ar savu patiešām neganto raksturu. Viņa vienkārši bija pārlieku gudra un sekmīga savā revolucionārajā un aģitācijas darbībā un ar to spēja aizēnot jebkuru vīrieti. Un šādā situācijā, protams, neviens nespētu samierināties, arī tajā sarežģītajā un strauji mainīgajā laikmetā, kas nesaudzīgi nolīdzināja visas vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību ierastās šķautnes…


Pret karu un cietumā

Lai arī Roza bija pārcēlusies uz Vāciju, viņa saglabāja ciešas saites ar poļu un krievu sociāldemokrātiem, publicējoties viņu presē. Otrās internacionāles kongresā Parīzē Roza uzstājās ar referātu, kurā pamatoja nepieciešamību veikt enerģiskas sociālistu darbības pret militārismu, imperiālistisko valstu koloniālo politiku un pasaules kara izcelšanās draudiem. Otrās internacionāles kongresā Štutgartē 1907. gadā Roza jau kopā ar Vladimiru Ļeņinu ieviesa labojumus A. Bēbeļa rezolūcijā jautājumā par attieksmi pret imperiālistisko karu un militārismu, galvenokārt uzsverot nepieciešamību kara gadījumā neizbēgami izraisīto krīzi izmantot buržuāzijas gāšanai no valdošā troņa. Roza patiešām spēja iedvesmot masas. Ļaudis klausījās viņā un domāja – ja jau šī mazā, trauslā sieviete to spēj, tad spēsim arī mēs, patiešām!

Rozas kvēlās revolucionārās darbības maksimums sakrita ar Pirmā pasaules kara sākumu. 1914. gada 1. augustā Vācijas ķeizars Vilhelms II pieteica karu Krievijai un Reihstāga sociāldemokrātu frakcija pilnā sastāvā nobalsoja par kredītu piešķiršanu militāristiem. Satracināta par šo sociāldemokrātu frakcijas balsojumu Roza sāka braši zākāt visus savus kolēģus, aicinot tautu rīkot ielu nekārtības, kā arī publicēja steigā dibinātajā žurnālā “Internacionāle” pret valdību vērstus rakstus un būtībā līdz pat pēdējām sava mūža dienām palika uzticīga pacifisma idejai. 1914. gadā Rozu uz neilgu laiku apcietināja divas reizes, un abas par šo būtībā visnotaļ cēlo nostāju – uzstāšanos pret kara izraisīšanu. Par aktīvu pretimperiālistisko un pretkara aģitāciju Roza regulāri represēta un kopumā cietumā pavadījusi aptuveni četrus gadus – galvenokārt tieši Pirmā pasaules kara gadus.

1915. gada aprīlī varas iestāžu pacietība beidzot bija izsīkusi. Rozu arestēja un šoreiz jau uz ilgāku laiku ievietoja Berlīnes sieviešu cietumā. Tā iesākās viņas dzīves visdrūmākais periods. Lai arī līdzgaitniekiem izdevās panākt viņas atbrīvošanu, pēc kuras Roza nodibināja pagrīdes grupu “Spartaks”, paejot nelielam atelpas brīdim brīvībā, 1916. gadā kaismīgo revolucionāri atkal ietupināja cietumā, kur viņu, pateicoties īpašajiem kara laika apstākļiem, bez izmeklēšanas un tiesas sprieduma kazemātos noturēja divarpus gadus.

Viņa vairs nebija jauna, turklāt – absolūti vientuļa un kļuva arī fiziski aizvien vārgāka. Taču, apzinoties, ka vislabākais dakteris ir darbs, Roza ieslodzījumā daudz rakstīja. Pati sev par pārsteigumu, viņa aizrāvās arī ar dabaszinātnēm, kā arī iztulkoja vācu valodā V. Koroļenko darbu “Mana laikabiedra stāsts”, kas šķita absolūts neprāts, jo tieši tobrīd risinājās karš ar Krieviju. Katrā ziņā viņa joprojām nenorima arī cietumā, sacerot un izplatot brašus saukļus: “Nost ar algotā darba sistēmu!”, “Pašreizējā ražošanas un tirdzniecības veida likvidācija!”, “Ir neprātīgs murgs ticēt tam, ka kapitālisti labprātīgi atteiksies no sava īpašuma, peļņas un privilēģijām!”, “Tas viss nesaudzīgā enerģijā jāsatriec ar dzelzs dūri!”, “Ar veseri pa galvu valdošajai šķirai!”. Tādi bija šīs ar iedzimtu fizisku defektu sievietes saukļi.


Kara laikā cietumā viņu piemeklēja hronisks bezmiegs, sāka streikot nieres un nervi, naktīs rādījās šaušalīgi murgi. Arī regulārais sapnis par koku un tajā iespērušo zibeni. Nepalīdzēja arī mēģinājums pievērsties gleznošanai. Viņa pat izteicās, ka tajā gadījumā, ja veltītu dažus gadus tikai gleznošanai, viņa iespētu pilnībā mainīt savu dzīvi, taču… nedrīkst to atļauties. “Mana nožēlojamā mālēšana nav vajadzīga pat visnožēlojamākajam sunim, savukārt mani raksti ir vajadzīgi cilvēkiem.”

Tā laika ieslodzījuma apstākļi pieļāva noteiktu radošo darbību, un cietumsargi nerada iespējas tās izplatīšanas aizliegšanai. Roza nikni turpināja kalt plānus un sacerēja aizvien jaunus lozungus: “Atbruņot visu policiju, visus virsniekus, visus neproletāriskas izcelsmes karavīrus, visus, kas pieder valdošajām šķirām!”, “Visu esošo ieroču un munīcijas un militāro ražotņu konfiskācija!”, “Jāievieš revolucionārie tribunāli!”, “Visa veida parlamentu un kopienu padomju likvidēšana!”, “Lūk, ko vēlas savienība “Spartaks” – revolūcijas sociālistisko sirdsapziņu!”.

Tomēr, arī neskatoties uz patiešām lielo popularitāti, krāsas ap Rozu pamazām sabiezēja. Vāciju bija aptvēruši asiņaini nemieri, kurus uzkurināja Krievijā sekmīgi veiktais Ļeņina apvērsums 1917. gadā. Roza kaismīgi rakstīja, ka šī oktobra sacelšanās bija ne tikai krievu revolūcijas glābiņš, bet arī visa internacionālā sociālisma goda izglābšana. Tiesa, viņa gan vienlaikus kritizēja boļševiku taktiku saistībā ar agrāro un nacionālo jautājumu risināšanu un Satversmes sapulces likvidēšanu. Taču jau drīz Roza izlēmīgi pieslējās ļeņinismam, aizstāvot lozungu par proletariāta un padomju diktatūru arī Vācijā.

Taču drīz jau nāca vissmagākā vilšanās. Ļeņins deklarēja savu slaveno tēzi par to, ka iespējama sociālisma uzvara vienā atsevišķā valstī. Bet kā tad paliek ar viscēlāko ideju – ar vispasaules revolūciju? Roza atklāti uzstājās pret Ļeņinu, paužot, ka tādējādi viņš pašrocīgi apdzēsis pasaules revolūcijas liesmu un liedzis proletāriešiem citās valstīs izcīnīt brīvību. Viņa aicināja nenodot savas idejas un turpināt cīņu par proletariāta uzvaru visā pasaulē. Un viņa sadzīvoja sev tikai aizvien vairāk ienaidnieku, tostarp arī vistuvāko līdzgaitnieku vidū. Daudzi novērtēja viņas ietekmi un atzina, ka šī kundzīte visiem tomēr kļūst aizvien bīstamāka.

Rozas paziņu loks pamazām sāka sašaurināties. No uzticamākajiem draugiem viņa saglabāja pastāvīgas attiecības tikai ar Klāras Cetkinas ģimeni, kurā bieži guva mierinājumu. Slavenā feministe Klāra ikdienā patiesībā bija maiga, iejūtīga ģimenes sieviete, sieva, mīloša savu bērnu māte, pati cepa mājās smalkmaizītes un pīrādziņus, prata mierināt bēdās slīkstošas draudzenes…


Pret postošo kapitāla varu

Vēstulēs, kuras Roza rakstījusi no cietuma, pētnieku priekšā nostājas īstena dzejniece. 1917. gada 2. maijā no Vronkas cietokšņa viņa rakstīja draudzenei, Karla Lībknehta sievai Soņai, ka dažkārt viņai liekoties, ka viņa nav īsts cilvēks, bet gan kaut kāds putns vai jebkurš cits zvērs cilvēka veidolā. Rozai šķita, ka viņa pļavā kukaiņu un zālaugu vidū jūtas ērtāk nekā partijas sanāksmē. Viņa rakstīja: “Jūs zināt, ka, neskatoties ne uz ko, es nomiršu savā postenī – ielu kaujā vai katorgā. Taču mans iekšējais “es” vairāk pieder zīlītēm nekā biedriem…”

Faktiski visu Pirmo pasaules kara laiku Roza pavadīja ieslodzījumā. Viņu notiesāja par “valsts nodevības mēģinājumu”, kā iztulkoja viņas pretkara propagandu un aģitāciju. Tostarp reālajā dzīvē visapkārt plosījās slepkavības. Pasaules karš aiznesa ne tikai miljoniem dzīvību, tas bija sašķēlis arī vācu strādnieku kustību. Daudzi Vācijā karu uzskatīja par “nācijas atjaunināšanas vannu”, kurā kopīgi izlietās asinis aizskaloja visa veida aizspriedumus un nodzēsa sociālās robežas.

Rozas iecienītākā tēma allaž bija – karš un miers. Viņa pielika daudz pūļu, lai norautu no kara visas patriotisma zīmotnes un maskas. Viņa viena no pirmajām pasaulē atklāti pauda – no tā visa tikai vieniem aug dividendes, savukārt proletārieši iet bojā. Un viņa nenobijās nostāties pret vācu sociāldemokrātiju, kas joprojām vēlējās iedibināt sociālismu legālā vēlēšanu ceļā. Roza pauda, ka kapitālismu galvenokārt definē nevis ar kapitāla uzkrāšanu, bet gan ar tā dēvētajām demokrātiskajām vērtībām, kas ir vienkārši sagraujamas. Roza kaismīgi apšaubīja Ļeņina un vispār boļševiku tēzes, kurās viņi karu uzlūkoja kā palīgu revolūcijas īstenošanai. Roza pauda, ka karš ārkārtīgi ierobežo jebkāda veida brīvības tik ilgi, kamēr katrs it kā nelielais darba un kapitāla konflikts pārvēršas vispārējā sprādzienā. Ar to Roza bija domājusi politisku masveida streiku, kam neizbēgami jāpāraug par bruņotu sacelšanos.



Rozas un Lībknehta nogalināšana

Kad 1918. gadā Rozu atbrīvoja no cietuma, Vācijā pilnā sparā plosījās Novembra revolūcija, impērija un monarhija bija pamatīgi novājināta. Vispārējā sabiedriskā kārtība bija izgājusi ārpus kontroles, asiņainā terora viļņi šļakstījās ielās, paužot kara gados uzkrāto niknumu. Par Vācijas jauno kancleru kļuva sociāldemokrāts Frīdrihs Eberts, vēlāk arī pirmais Vācijas jeb tā dēvētās Veimāras republikas prezidents.

1918. gada pašā pēdējā dienā Spartaka Savienība atdalījās no vācu sociāldemokrātiem un piedzima Vācijas komunistiskā partija, kuras priekšgalā nostājās Karls Lībknehts un Roza. Bet… jebkurā revolūcijā visbriesmīgākais ir tas, ka tā absolūti nerēķinās ar personībām, tā nemeklē vainīgos un tos, kuriem taisnība, nedala pretiniekus vai atbalstītājus, nē – tā vienkārši kauj visus, kas patrāpās zem tās briesmīgās izkapts asmens. Arī Roza kļuva par savu bijušo partijas biedru upuri. Atcerēsimies, ko 19. gadsimta 80. gados darīja no vadības it kā atstumtie individuālā terora atbalstītāji sociālistu pulciņos: viņi nodeva policijai savus citādi domājošos biedrus. Tieši tāpat tagad Rozas vakardienas biedri pacentās iespējami ātrāk un bez lieka trokšņa atbrīvoties no savas allaž nemierīgās un trauksmainās kolēģes.

1919. gada janvārī uzliesmoja kārtējais, tagad jau vācu komunistu izprovocētais dumpis, ko izdevās sekmīgi apspiest. Valdība par abu komunistu partijas līderu galvām bija izsludinājusi prēmiju 100 000 marku apmērā. Tad cīņā ar trakojošajiem, spartakiešiem iesaistījās Vācijas Baltā gvarde, proti, kavalērijas gvardu divīzija un tai pieslējušās brīvprātīgo daļas. Lai arī Roza un Lībknehts bija laikus brīdināti un paslēpušies, tomēr 15. janvāra vakarā bruņota Vilemsdorfas brīvprātīgo vienība kapteiņa Valdemāra Pabsta vadībā, iepriekš jau labi zinot, kur meklēt, viņus atrada un arestēja. Vispirms kareivji zvērīgi izņirgājās par Lībknehtu, tad aizveda viņu uz Tīrgārtenu un jau pusdzīvu nošāva. Vēlāk Lībknehta līķi kā neatpazīstamu nodeva ātrās palīdzības stacijā.

Saistībā ar Rozas dzīves pēdējiem mirkļiem dažādi avoti un biogrāfi pauž ne gluži vienādas versijas, tāpēc šeit varam pacensties tikai izveidot kaut ko līdzīgu literārai vidusversijai par notikušo, taču kopumā tas viss, protams, izpaudās visnotaļ šaušalīgi, brutāli un zvērīgi. Atbilstoši varas iestāžu izplatītajai versijai abus vācu komunistu līderus nošāva, “bēgšanas mēģinājuma laikā”, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir visklajākie meli.

Jāpiebilst, ka pavēli par kārtējo Rozas arestu šoreiz jau parakstīja viņas bijušais līdzgaitnieks aizsardzības ministrs sociāldemokrāts Gustavs Noske. Avoti vēsta, ka viņš to pavadījis ar vārdiem: “Kādam ir jāuzņemas asinssuņa loma, un es atbildības nebaidos.” Pabsts vēlāk atzinis, ka abas šīs slepkavības patiešām atļāvis Noske, lai gan pēdējais savos memuāros šo faktu tomēr centies noliegt.

Tātad Rozu vispirms nogādāja uz Pabsta “kabinetu” viesnīcā Eden. Virsnieki vēlējās veikt izmeklēšanu un tiesāšanu, taču pūlis pieprasīja ātru atriebību par spartakiešu izprovocētajās ielu cīņās izlieto tuvinieku asinīm. Virsnieku grupa tikai ar lielām pūlēm spēja novaldīt satrakojušos cilvēkus, lai viņi neveiktu ar abiem aizturētajiem barbarisku paštiesu.

Taču jau pie ieejas viesnīcā padzīvojušo sievieti gan kareivji, gan vienkārši sapulcējušies ļaudis pamatīgi izsmēja un izņirgājās par viņu. Tad sekoja vairāk vai mazāk pazemojoša nopratināšana ar daļēju fizisku ietekmēšanu, pēc kuras, it kā lai nogādātu uz Moabita cietumu, Rozu veda laukā no viesnīcas. Kad bija jāiet cauri galvenajai izejai, kāds kareivis Runge pamanījies iesist ar šautenes laidi Rozai pa galvu un sācis izkliegt apsūdzības par to, ka viņa savulaik draudējusi viņam ar pistoli, solot nošaut uz vietas, ja viņš nepiedalīsies streikā. Roza nokritusi zemē. Viņu pacēla un nesa uz mašīnu, lai tur… turpinātu sist tagad jau arī iekarsušie kareivji un virsnieki. Visbeidzot automašīnā par jau stipri sasisto Rozu “apžēlojās” flotes leitnants Ermans Sušons, kurš viņas mocības pārtrauca ar šāvienu galvā. Kādā vietā mašīna piebremzēja, tas izrādījās pie kanāla, un Rozas līķi iemeta tajā. Avoti vēsta, ka šīs brutālās slepkavības veicēji nākamajā dienā atkal sapulcējās visi kopā, jautri nosvinēja paveikto, pamatīgi piedzērās un nofotografējās piemiņai.

Rozas mirstīgās atliekas atrada tikai pēc vairāk nekā četriem mēnešiem. Roza oficiāli apglabāta 1919. gada 13. jūnijā, lai gan pietiekami lielas tautas masas viņas un Lībknehta bēres sarīkoja jau dažas dienas pēc viņu slepkavības.

Leo Jogihess nodzīvoja tikai dažus mēnešus ilgāk par Rozu: arī viņu arestēja un operatīvi nošāva īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.

Valdemārs Pabsts nodzīvoja līdz 1970. gadam. Neilgi pirms nāves viņš ar lepnumu vēlreiz apstiprināja, ka atļauju jeb faktiski pavēli sist un nogalināt Rozu viņš pa tālruni saņēmis no Noskes.


Kas īsti paliek cilvēku atmiņā?

Jāpiebilst, ka Roza un Lībknehts kļuva par kulta mocekļiem ne tikai vācu, bet arī padomju komunistu aprindās. PSRS viņu vārdā bija nodēvētas fabrikas, rūpnīcas, ielas, laukumi un apdzīvotas vietas. Ļevs Trockis abiem veltīto runu Petrogradas padomes sēdē 1919. gada 18. janvārī bija nosaucis šādi – “Trešās internacionāles mocekļi”. Avoti vēsta, ka viņš savu uzstāšanos noslēdzis ar vārdiem: “Diženie cīnītāji negāja bojā velti. Viņu nāve būs atriebta. Viņu ēnas gūs gandarījumu. Vēršoties pie šīm dārgajām ēnām, mēs varam teikt: “Roza Luksemburga un Karl Lībkneht, jūs vairs neesat starp dzīvajiem, taču jūs joprojām esat mūsu vidū, mēs sajūtam jūsu vareno garu, mēs cīnīsimies zem jūsu karoga, mūsu kaujas ierindu apgaros jūsu tikumības smarža! Un ikviens no mums zvēr, ka tad, ja pienāks tā stunda un revolūcija prasīs iet bojā, neviens nenodrebēs zem tā karoga, zem kura gājāt bojā jūs, draugi un līdzgaitnieki, Roza Luksemburga un Karl Lībkneht!””

Ak, kādi vārdi, vai ne? Vai mūsdienās ko tādu varētu kaut vai tikai iedomāties?

Roza nav varone šā vārda parastajā izpratnē. Par pēdējo civilizācijas vēsturiski nepieciešamo mērķi viņa uzskatīja “proletariāta diktatūru”. Mūsdienās, zinot par totalitāro despotiju, staļinismu un Gulaga nometnēm, protams, ir mazliet dīvaini to lasīt. Taču jāapzinās, ka Rozai tā arī neizdevās pašai iepazīt to sociālismu, par kuru viņa bija visu mūžu sapņojusi, un viņa nepiedzīvoja arī to krietni vien šaušalīgo stāvokli, ko dēvē par demokrātisko kapitālismu. Tostarp Ļeņina izveidoto jaunā tipa partiju viņa galvenokārt kritizēja, sakot savus vēlāk par slaveniem kļuvušos vārdus: “Brīvība vienmēr ir citādi domājošo brīvība.”

Pētnieki pauž, ka Roza sevī iemieso “kreiso raksturu nevainības stāvoklī”. Katrā ziņā viņa savu dzīvi veltīja cīņai par cilvēces atbrīvošanu un pret karu. Iespējams, šī kaismīgā sieviete cilvēci pazina labāk nekā pašus cilvēkus, un tāpēc viņai bija jāiet bojā tik šaušalīgā veidā.

Roza par savu “tēvzemi” uzskatīja starptautisko proletariātu, un viņas galvenais mērķis bija sociālistiskā revolūcija. Jāpiebilst, ka visas savas dzīves laikā viņa neizrādīja absolūti nekādu interesi par savām ebrejietes saknēm, kā arī allaž palika vienaldzīga saistībā ar biežajiem antisemītiskajiem uzbrukumiem viņai. Atsevišķi viņas izteikumi saistībā ar ebreju jautājumu, galvenokārt vēstulēs Leo, kuriem bija noteikta loma ebreju strādniecības kustības organizēšanā Viļņā, ir absolūti bez jebkādas personiskas attieksmes.

1985. gadā uzfilmēta kinolente “Roza Luksemburga” ar vācu aktrisi Barbaru Zukovu galvenajā lomā. Ir nodibināts Rozas Luksemburgas fonds, kas mūsdienās darbojas 18 pasaules valstīs.

LA.lv