Latvijā
Vēsture

Neparasts atradums: Kārļa Ulmaņa vēstule 16

Foto: žurnāls “Atpūta” un no Dž. Kuka krājuma

“Liktenis” – tāds varētu būt atslēgvārds stāstam par ASV Nebraskas štatā dzīvojošo vēsturnieku Džordanu Kuku, kura profesionālo dzīvi veidojusi viņa interese par Latviju un Kārli Ulmani. Tas vedina uz pārdomām, ka dažkārt mēs vispirms darām un tikai pēc tam saprotam, kāpēc. Amerikānis Kuks vispirms aizrāvās ar Latvijas vēsturi, bet šogad negaidīti atklāja, ka viņa dzimta glabā Kārļa Ulmaņa rakstītu vēstuli!

Galerijas nosaukums

Ar ASV Rietumvirdžīnijas Veslejāņu koledžas vēstures docentu Džordanu Kuku (veslejānisms ir viens no protestantiskās baznīcas novirzieniem ASV) sazināties man palīdzēja Nacionālās enciklopēdijas redakcijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Viņš ieminējās, ka pazīst amerikāņu puisi, kurš ne no šā, ne no tā savā dzimtenē uzrakstījis doktora darbu par Latvijas vēsturi un Kārli Ulmani. Džordans drīz vien atbildēja uz vēstuli, jo arī pašam stāsts par to, kādu lomu Latvija un latvieši nospēlējuši viņa dzīves ceļa izvēlē, šķiet liktenīgu pavērsienu pilns. “Esmu taču Nebraskas iedzimtais, kam nav nekādu Latvijas sakņu!” viņš raksta.

Pirmo reizi ar Latviju Nebraskas universitātes students Kuks saskāries 2004. gadā. Toreiz studiju laikā pavērusies iespēja mācīties arī Eiropā, Vācijas pilsētā Freiburgā. Tā kā kursa darba temats bijis saistīts ar Eiropas Savienību un 2004. gada 1. maijā ES bija bagātinājusies ar 10 jaunām dalībvalstīm, to skaitā Latviju, Džordans studiju biedru kompānijā nolēma apceļot šīs valstis, lai paša acīm redzētu, kādas tās ir un kāds no tām ES varētu būt labums. Rīgā jaunieši pavadījuši dažas dienas un apmeklējuši Okupācijas muzeju, kur tos laipni uzņēmis doktors Valters Nollendorfs, tobrīd atbildīgais par muzeja ārējiem sakariem. Nollendorfa kungs laipni pavadījis amerikāņu viesus arī vakariņās, kuru laikā Kuks pirmo reizi uzzinājis, ka Latvijas valsts vēsturē ievērojamākajam politiķim Kārlim Ulmanim ir zināma saikne ar viņa dzimto Nebrasku.

Jāatgādina, ka jaunais, sabiedriski aktīvais agronoms Ulmanis 1905. gada revolūcijas notikumu dēļ 1907. gadā bija spiests pamest Latviju un vispirms doties uz Vāciju, tad uz ASV. Tieši Nebraskas štatā viņš pavadīja turpmākos sešus gadus, sākumā strādādams kādā fermā netālu no Omahas, tad piena produktu laboratorijā, tad iestājās Nebraskas universitātē Linkolnā, kur pēc diviem studiju gadiem ieguva bakalaura grādu piensaimniecības un lopkopības jomā. 1913. gadā Ulmanis izmēģināja roku patstāvīgā piensaimniecības biznesā Hjūstonā, Teksasas štatā, taču nebija veiksmīgs, un tajā pašā gadā atgriezās dzimtenē, kur Krievijas cars Nikolajs II bija izsludinājis amnestiju. Visu atlikušo mūžu Ulmanis saglabāja pozitīvas atmiņas par Amerikas gadiem un izjuta dziļu cieņu pret šo lielvalsti.

Īpašā Latvija

Lai arī Ulmaņa vārdu Kuks pirmo reizi izdzirdēja Rīgā, izrādījās, ka sarunai ar Nollendorfa kungu un epizodiskajai vizītei Latvijā ir tālejošas sekas. Puisim pilsēta bija iepatikusies vēl pirms sarunas, un viņš tajā sajuties citādi nekā pārējās apciemotajās vietās: “Es to nevaru pilnībā aprakstīt vārdos, taču Rīgai ir kāds īpašs gars un sajūta, kas liek justies citādi nekā jebkur citur Eiropā. Šis gars aizrāva manu, pat nelatvieša, dvēseli.” Ziņa, ka Latvijas valsts vadītājs reiz dzīvojis Nebraskā, vēl vairāk uzjundīja Kukā interesi. Viņš cieši nolēmis pēc atgriešanās Nebraskas universitāte ķerties pie Ulmaņa un Latvijas vēstures izzināšanas. Protams, censonim nācies ātri atskārst, ka literatūras krājums par viņa izvēlēto tematu angļu valodā ir gauži trūcīgs. Tomēr vācu un angļu valodā sarakstīto darbu pieticis, lai varētu sagatavot bakalaura un maģistra darbus. Meklējot visus iespējamos avotus, Kuks pats sev par pārsteigumu atklājis, ka turpat Nebraskas universitātē ir neliels Ulmaņa un Latvijas vēstures arhīvs, kā arī valstsvīra biste un piemiņas plāksne (to uzstādīja 1954. gadā). Abu esamību universitāte saviem studentiem nekādi nebija afišējusi, acīmredzot baidoties, ka Amerikas augstskolai nav labais tonis cildināt bijušo Eiropas valstsvīru, kurš savā valstī darījis galu demokrātiskai iekārtai.

Interese par Ulmani Džordanu saveda kopā ar vietējo Nebraskas trimdas latviešu pāri Elzu un Herbertu Indriksoniem. Tie jaunajam amerikānim stāstījuši par savu bērnību ulmaņlaiku Latvijā, kā arī mācījuši latviešu valodu. Latviešu valodas zināšanu padziļināšana kursos ASV un Latvijas Valsts vēstures arhīvā pavadītais 2011. gads palīdzējis Kukam Tenesijas universitātē līdz 2014. gadam sagatavot doktora disertāciju par Kārli Ulmani un starpkaru Latviju. Šīs studijas ļāva Kukam kļūt par Rietumvirdžīnijas Veslejāņu koledžas mācībspēku, un viņš joprojām turpina interesēties un rakstīt par šo tematu, pasniedzot Baltijas valstu un Latvijas vēsturi. Kuks atzīst, ka 2004. gada Rīgas apmeklējums devis virzību visam viņa tālākās dzīves ritējumam. Un tad šā gada sākumā nāca pats galvenais!

Atklājums bēniņos

Pēc Ziemassvētkiem Džordana Kuka vecmāmiņa kā ierasts uznesa mājas bēniņos eglītes rotājumus, taču šoreiz pievērsa uzmanību arī kādai kastei, kurā glabājās viņas vectēva Edvarda Nīlsena korespondence. Vectēvs bija ieceļojis ASV no Dānijas 19. gadsimtā, un ģimene viņu raksturojusi kā “fermeri – intelektuāli”. Proti, Nīlsens gan Nebraskā nodarbojies ar lauksaimniecību, taču tajā pašā laikā rakstījis dzejas, vadījis vietējo radioprogrammu, bijis liels grāmatu lasītājs ar plašu redzesloku. Nīlsena kunga hobijs bija rakstīt vēstules slavenām personībām un kolekcionēt atbildes ar autogrāfiem. Ģimene gan uzjautrinājusies par familiāro toni, kādā viņš mēdzis uzrunāt pasaules varenos un slavenos. Tie visbiežāk nemaz nav atbildējuši. Bet Nīlsens bijis izdomas pilns un aizrakstījis pat Hirosimas mēram dažus gadus pēc atombombardēšanas.

Pārskatot gadiem necilātās vēstules, uz kurām lielākoties bija ASV pasta zīmogi, vecmāmiņa ievēroja, ka viena nākusi no Rīgas. Tā bija Kārļa Ulmaņa 1937. gadā rakstītā atbildes vēstule Edvardam Nīlsenam! “Protams, mums to vajadzēja pamanīt jau agrāk, taču pirms manas akadēmiskās karjeras ģimenē neviens neko par Kārli Ulmani nezināja,” vēsta Kuks. Pārsteidzoši, vēstulē nav pat mājiena, ka rakstītājs ir Latvijas Valsts un ministru prezidents. Diemžēl paliek nezināms, ko un kāpēc bija rakstījis Nīlsens, taču vēsturnieks pieļauj, ka par latviešu politiķa Ulmaņa Nebraskas gadiem viņa vecvecvectēvs izlasījis avīzē. Tad droši vien arī nolēmis uzrakstīt atbalsta vēstuli, līdzīgi kā citiem. “Lai kāda arī būtu bijusi Edvarda motivācija rakstīt un Ulmaņa apsvērumi laipni atbildēt nepazīstamam nebraskietim, man šīs vēstules atklāšana bija vēl viens likteņa mājiens par jau pastāvošo nozīmīgo un ievērojamo saiti ar Latviju – vietu, kuru es ar mīlestību uzskatu par savām otrajām mājām,” savu vēstījumu pabeidz amerikānis Džordans Kuks.

Kārļa Ulmaņa ar 1937. gada 16. martu datētā vēstule Edvardam Nīlsenam

“Dārgais kungs, ceru, nenosodīsiet mani pārāk bargi par to, ka tikai tagad atbildu jums uz Jūsu ļoti laipno vēstuli, kas man adresēta 1936. gada 28. decembrī. Mani vienmēr pārņem emocijas, kad saņemu vēstuli no Nebraskas, ar kuru saistās daudzas dārgas atmiņas. Līdz ar to Jūs sapratīsiet, ka Jūsu vēstule man sagādāja patiesu prieku. Īpaši es novērtēju Jūsu patiesās un draudzīgās jūtas pret Latviju un Latvijas ļaudīm un ceru, ka mēs arī turpmāk iegūsim draugus Jūsu varenajā valstī. Ar labākajiem novēlējumiem Jums un Nīlsena kundzei, Jūsu K. Ulmanis”

(Raksta autora brīvs tulkojums)

LA.lv