×
Mobilā versija
Brīdinājums +17°C
Astra, Astrīda
Ceturtdiena, 16. augusts, 2018
24. jūlijs, 2018
Drukāt

Festivāla lielkoncerts ar mainīgiem panākumiem

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Latviešu diriģents Guntis Kuzma, kuram pēkšņi nācās nomainīt diriģentu Karelu Marku Šišonu, savu iespēju robežās panāca ļoti daudz, pirmām kārtām izveidojot veiksmīgu sadarbību ar orķestra mūziķiem.

Pat viskarstākajās vasaras dienās Latvijas koncertdzīve neapstājas (un cilvēki, starp citu, lielā skaitā dodas ne tikai uz pludmalēm, bet arī uz koncertzālēm un brīvdabas estrādēm) – nupat Bauskā izskanējis Senās mūzikas festivāls “Vivat Curlandia!”, aizvadīts arī kārtējais Saulkrastu džeza festivāls, turpretī tie, kuriem nebija izdevība dzirdēt klasiskās mūzikas festivāla “Šalc” vokāli simfonisko programmu “Salut d’Amour” Liepājā un Ventspilī, varēja to noklausīties Cēsu Mākslas festivālā.

Cēsu pils parka estrādē sapulcējušies klausītāji 2018. gada 22. jūlijā uzņēma slaveno dziedātāju Marinu Rebeku un Latvijas Festivāla orķestri, šim notikumam kļūstot par Cēsu Mākslas festivāla lielkoncertu. Iespaidi pretrunīgi – un ne tikai tādēļ, ka diriģentu Karelu Marku Šišonu pēkšņi nācās nomainīt Guntim Kuzmam, jo latviešu diriģents savu iespēju robežās panāca ļoti daudz, pirmām kārtām izveidojot veiksmīgu sadarbību ar orķestra mūziķiem. Programma radīja priekšstatu par daudziem labiem nodomiem, no kuriem liela daļa arī tika godprātīgi realizēta, tomēr tajā pašā laikā bija vērojama arī zināma apmaldīšanās – koncepcijas, repertuāra, interpretāciju ziņā. Šos aspektus katrā ziņā derētu apdomāt gan lielkoncerta mūziķiem, gan tā idejas autoriem.

Vēl pavisam nesen Marina Rebeka pārsteidza ar profesionāli sagatavotu priekšnesumu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem paredzētajā koncertā, ko varēja novērtēt ne tikai kā labas gribas izpausmi vien. Tagad tā vietā stājās pavisam cits repertuārs, estētika un grūtības pakāpe, turklāt katrs skaņdarbs pārstāvēja atšķirīgu muzikālo skatpunktu, taču dziedātājas meistarība bija pārliecinoša viscaur. Koncerta pirmajā daļā Marinas Rebekas soprāna balss uzskatāmi izzīmēja fundamentālo pretstatu starp Riharda Vāgnera operu pārlaicīgo tēlu sastindzinātajām kaislībām un Pētera Čaikovska operu spraigo un afektu caurausto psiholoģisko re­ālismu, savukārt otrajā daļā jūtīgi izdziedāja Jāņa Mediņa “Ārijas” vokalīzi, piedevās atgriežoties ar krāsainu un kolorītu versiju Ferenca Lehāra operetes ainai. Solistes dziedājums ieguva majestātisku spozmi Elizabetes ārijā no Vāgnera operas “Tanheizers”, uzplauka liriskā piesātinājumā latviešu mūzikas lappusēs, iedzirkstījās līksmā enerģijā koncerta izskaņā, tomēr visorganiskāk Marinai Rebekai padevās Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins” dzirdamā Tatjanas vēstules skata emocionālo atklāsmju drāma.

Latvijas Festivāla orķestris pamatā veidots no Latvijas orķestru mūziķiem, taču klāt nāca arī citi mākslinieki – piemēram, pirmais vijolnieks strādā Sanktpēterburgas filharmonijas orķestrī, bet čellu grupas koncertmeistars – Amsterdamas “Concertgebouw” orķestrī. Un šādam salikumam bija gan savas labās puses, gan vājākie punkti. Vispirms jāteic, ka arī orķestrim mākslinieciskas sagatavotības netrūka – izteiksmīgas koka un metāla pūšaminstrumentu epizodes izgaismojās jau koncerta sākumā ar ievadu Vāgnera operai “Rienci”, bet koncerta otrajā daļā Sergeja Prokofjeva baleta svītas “Romeo un Džuljeta” lasījumā tās ieguva daudzveidīgu nianšu gammu; būtisku lomu interpretāciju krāšņākajos brīžos ieņēma arī stīgu grupa, turpretī sitaminstrumentālisti prata apvienot virtuozitāti un stabilu priekšnesumu arī Žorža Bizē “Farandolā” no svītas “Arlēziete” koncerta piedevā. No otras puses, iespaids par viengabalainu interpretācijas kopainu parādījās reti, un koncerta gaitā nācās sastapties ar savstarpēji atšķirīgiem spēles principiem un zināmu mulsumu par skaņdarbu vēstījumu. Bez šaubām, arī tādēļ, ka Guntim Kuzmam pieredze tomēr ir ierobežota, un brīžos, kad viņš iedzīvināja mentāli svešāku mūziku, diriģenta paļaušanās uz racionālu prātu deva nepārprotami mainīgus rezultātus.

Te gan jāpiebilst – diez vai būtu tā, ka diriģenta Karela Marka Šišona veikums sasniegtu daudz augstākas virsotnes. Jo nekļuva īsti skaidra pati programmas koncepcija, kur izvērstais Čaikovska “Valsis” no baleta “Gulbju ezers” bez dejotāju klātbūtnes neizbēgami pārauga ne sevišķi interesantos muzikālā tematisma atkārtojumos, Prokofjeva baleta ainu virknējums virzījās ar kāpumiem un kritumiem, bet Vāgnera mūzikas atskaņojumiem pietrūka saliedētības un konkrētības. Līdz ar to nosaukums “Daži atrasti fragmenti” drīzāk piemērojams nevis Džeimsa Beninga izstādei festivāla ietvaros, bet gan pašam lielkoncertam. Turpretī, ja reiz šo programmu sauca “Salut d’Amour”, tad pirmais jautājums – kur palika Edvarda Viljama Elgara mūzika, ko Latvijā jau tāpat spēlē reti un slikti? Otrkārt, skepsi raisīja paziņojums: “Koncerta īpašais brīdis būs Jāņa Mediņa slavenās “Ārijas” no Trešās orķestra svītas atskaņojums par godu valsts simtgadei.” Vispār jau Mediņa Trešā svīta (“Kurzeme”, “Vidzeme”, “Zemgale” un “Latgale”) ir pavisam cits opuss, ko patiešām šādā koncertā būtu derējis nospēlēt, jauno Eitora Vila-Lobuša “Brazīlijas bahiānas” versiju ar devīzi “Jāņa Mediņa “Ārija” – tagad arī ar soprāna partiju!” labāk atstājot piedevai. Bet, ja reiz Elīnai Garančai Raimonds Pauls uzrakstīja ciklu “Baltās paslēpes”, tad Marina Rebeka par godu Latvijas valsts simtgadei būtu pelnījusi plašāku latviešu komponista jaundarbu – visviens, Jāņa Lūsēna vai Jāņa Petraškeviča radītu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+