Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. marts, 2016
Drukāt

Festivāls pārmaiņu ceļa sākumā

Publicitātes (Jāņa Vecbrāļa) fotoPublicitātes (Jāņa Vecbrāļa) foto

Par spožāko pianistu zvaigznājā šogad var uzlūkot indiešu izcelsmes Vācijā dzīvojošās mākslinieces Šeilas Arnoldas vienlaikus precīzo un emocionālo, inteliģento un dziļi iejūtīgo sniegumu.

Diriģenta Imanta Rešņa iedibinātais Liepājas Starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls kopš 1993. gada izskanējis 23 reizes dažāda izmēra un akustisko iespēju telpās. Šobrīd, pēc koncertzāles “Lielais dzintars” uzcelšanas, maestro ideja transformēta Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā. Vārds “pianisms” pieteikumā zudis. Vai atteikšanās no sākotnējā formāta izrādījies veiksmes stāsts?

Pēc pirmās reizes to diez vai varētu pilnībā apgalvot, ja klausītājs cerētu tikai un vienīgi uz starptautiska mēroga mūzikas zvaigznēm, kā sola nosaukums. Drīzāk gan radās iespaids, ka jaunā formāta festivāla organizētājiem izdevies uzaicināt māksliniekus “pa draugam” – iepriekš iepazītus sadarbības partnerus, kuri varbūt ieteikuši vēl dažu māk­slinieku “no malas”. Šis secinājums gan nav pielīdzināms apzīmējumam “slikti”. Drīzāk tas vērtējams kā labs kompromiss, lai nodrošinātu festivāla tradīcijas nepārtrauktību. Turklāt, ņemot vērā, cik sarežģīts bijis koncertzāles būvniecības un darbības sākšanas process, diez vai menedžmentam bijis vienkārši nodrošināt, ka septiņu koncertu sērijā, kas Liepājā šogad izskanēja no 5. līdz 13. martam, simtprocentīgi varētu pulcināt tikai un vienīgi starptautiska mēroga visspožākās zvaigznes. Zvaigžņu statusā šogad uzstājās daudzi latviešu mākslinieki, kuri gūst aizvien plašāku atzinību arī uz citu valstu skatuvēm. Lieliski, ka festivāls devis iespēju Liepājā dzirdēt Latvijas Radio kori diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā, vijolnieci Elīnu Bukšu, “Spīķeru kvartetu”, obojistu Egilu Upatnieku un klarnetistu Egīlu Šēferu starptautiskā kolektīva “Carion quintet” sastāvā. Jācer, ka mūzikas zvaigžņu spozme ar katru gadu augs un ģeogrāfisku ierobežojumu būs maz.

Arī šogad festivālā piedalījās vairāki pianisti, tā uzturot saikni ar sākotnējo ideju. Vilšanos gan daudziem klausītājiem sagādāja Matiass Manasi no Vācijas festivāla atklāšanas koncertā, atskaņojot Ludviga van Bēthovena 0. Klavierkoncertu. Tomēr viņa sadarbība kā diriģentam ar Liepājas simfonisko orķestri (LSO) un klavierdueta “Duo amal” māksliniekiem Jaronu Kolbergu (Izraēla) un Bišaru Haroni (Palestīna), interpretējot Volfganga Amadeja Mocarta un Fransisa Pulenka klavierkoncertus, izvērtās veiksmīgāka. Duets sniedza arī koncertu klavierēm četrrocīgi kamerzālē. Par spožāko pianistu zvaigznājā šogad var uzlūkot indiešu izcelsmes Vācijā dzīvojošās mākslinieces Šeilas Arnoldas vienlaikus precīzo un emocionālo, inteliģento un dziļi iejūtīgo sniegumu sadarbībā ar LSO un liepājnieku jau iemīļoto viesdiriģentu Lucu Kēleru, atskaņojot Roberta Šūmaņa Koncertu klavierēm un orķestrim la minorā. Diriģents un LSO rādīja meistarīgu interpretāciju arī Johannesa Brāmsa Pirmajai simfonijai do minorā.

Šo divu koncertu salīdzinājums liek pārdomāt ne vien māksliniecisko interpretāciju, bet arī publikas reakciju. Vai pēdējā laikā stāv­ovācijas nekļūst par modes lietu, sava veida “kārkluvācietības” līdziniecēm? Sak’, mēs taču inteliģenti, zinām, ka tā visur pasaulē dara. Un, ja kāda plašāk pazīstama persona vai blakus kaimiņš ceļas kājās, – kā tad es sēdēšu? Ne velti pēc atklāšanas koncerta nācās dzirdēt kāda patstāvīgi domājoša klausītāja jautājumu: un kā publika parādīs savu sajūsmu, kad mūziķu sniegums būs tiešām izcils? Šķiet, absolūtais klusums zālē pēc Latvijas Radio kora dziedājuma vai ne viena vien klausītāja nobirdinātā asara pēc Šeilas Arnoldas piedevās nospēlētās Johana Sebastiāna Baha mūzikas pēdējām skaņām bija daudz vērtīgāki par parādes aplausiem un sajūsmas saucieniem dažā citā koncertā.

Pārdomu vērts arī repertuāra jautājums. Piesaistīt plašāku publiku un nodrošināt labāku apmeklētību – visticamāk, tas ir iemesls, kāpēc joprojām pārsvarā izvēlēti lielas formas darbi klasiski romantiskā stilistikā. Diez vai te varētu ko organizatoriem pārmest. Taču, kā liecina šī gada pieredze, piesaistot ne vien solistus, bet arī kameransam­bļus un kori, iespējams paplašināt repertuāra loku. Šogad izpalika Latvijas komponistu darbu pirmatskaņojumi, kas vairākus gadus bija sava veida “odziņas” Pianisma zvaigžņu festivālos. Tomēr iepriekš minēto kolektīvu koncertos bija baudāms repertuārs, kas varētu piesaistīt mūzikas gardēžus. Lieliski, ka “Spīķeru kvartets” cēlis gaismā Helmera Pavasara Otro stīgu kvartetu. “Carion quintet” ar oriģinālu skaņu teātri darīja klausītājiem saprotamāku Ģerģa Ligeti mūziku un parādīja pavisam atšķirīgu šķietami tik nopietno Dmitriju Šostakoviču. Latvijas Radio koris tiešām fascinēja ar savu sniegumu, interpretējot gan mūsdienu autoru, arī latviešu komponistu, opusus, gan veidojot stilistiski atšķirīgu Johannesa Brāmsa dziesmu programmu. Varbūt tieši šī ir niša, kas repertuāru padarītu daudzveidīgāku, neļautu iestigt rutīnā.

Provizoriskie dati rāda, ka šogad apmeklējums koncertiem bijis plašāks nekā iepriekš, pauž festivāla rīkotāji. Tomēr noteikti festivālam ir attīstības un izaugsmes iespējas, vien jāmeklē iespējami labākie risinājumi.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+