Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. februāris, 2015
Drukāt

Festivāls “Saxophonia” ar jauniem atklājumiem

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Norvēģu saksofonists Mariuss Nesets ir viens no mūsdienu izcilākajiem džeza mūziķiem.

Saksofonu skanējums džezā, garīgajā mūzikā, latviešu komponistu jaundarbos, ārzemju autoru partitūrās. Saksofona spēle spožu viesmākslinieku interpretācijās un Rīgas saksofonu kvarteta sniegumā, kopā ar kori, simfonisko orķestri, bigbendu, ērģelēm un sitaminstrumentiem – tik daudzveidīgs bijis šā gada festivāla “Saxo­phonia” piedāvājums.

Jādomā, ka reti kurš laikā, kad tik vilinoši ir arī daudzi citi kultūras pasākumi, apmeklējis visus “Saxophonia” koncertus – un tas arī nav reāli iespējams. Taču ar trijiem muzikāliem notikumiem pilnībā pietika, lai saprastu, ka festivāla norises šoreiz ir sevišķi saistošas. It īpaši tādēļ, ka organizētāji nav apstājušies pie pārbaudītām vērtībām, bet uzrunājuši jaunus komponistus un atskaņotājmāksliniekus, skaidri zinot, ka ne viss izdosies vienlīdz pārliecinoši un aizraujoši.

Festivāla atklāšanas koncertā 12. februārī uz Lielās ģildes skatuves kāpa franču saksofonists Filips Geiss, kas uz Rīgu bija atvedis arī vairākas savas partitūras. Nevarētu teikt, ka “Dzirkstošā fantāzija”, 2. un 3. daļa no cikla “Apvienotās saksofonu krāsas” vai “Sers Patriks” būtu uzskatāmas par šedevriem, taču autora izdoma un profesionālās iemaņas ļāva šo mūziku, kurā ar drošu roku tika apvienotas džeza, latino un akadēmiskās skaņumākslas iezīmes kopā ar pāris folkloristiskiem motīviem, klausīties ar ieinteresētām simpātijām. Tāpat arī – diez vai Filips Geiss ierindotos visu laiku spilgtāko saksofonistu sarakstā, taču viņa priekšnesumu impulsivitāte un enerģiskums, ko balstīja rūpīgi izslīpēta saksofona spēles tehnika, neatstāja vienaldzīgu. Gan kopā ar franču mūziķi, gan arī programmas otrajā daļā – Riharda Zaļupes nesen uzrakstītajā Sestajā Liepājas koncertā saksofonu kvartetam un orķestrim “4+4 Squared” – Rīgas saksofonu kvartets uzstājās teicamā formā, kur varēja novērtēt gan katra atsevišķa mūziķa (Ilze Ormēna, Artis Sīmanis, Ainārs Šablovskis un Baiba Tilhena) ieguldījumu nebūt ne vienkāršā skaņuraksta iedzīvinājumā, gan arī visa ansambļa piesātināto tembrālo kopainu. Jādomā, ka šāda interpretācija arī atbilda komponista iecerēm, klausītājiem vienlaikus ļaujot priecāties par skaņdarba labākajām īpašībām – krāsainu melodiku, orķestrāciju un harmoniskajām vertikālēm – un pievērt acis uz vairāku kompozicionālo ideju shematismu un pārliecīgu atkārtošanos. Turpretī par vislielāko veiksmi visa koncerta gaitā jāatzīst diriģenta Kaspara Ādamsona sadarbība ar Liepājas simfonisko orķestri – tostarp Leonarda Bernsteina simfoniskajās dejās no “Vestsaidas stāsta” un uvertīrā no “Kandida”, kur diriģenta paveiktais darbs bija tik spožs un izteiksmīgs, ka nav šaubu – 
viņš spētu radīt augsta līmeņa interpretācijas arī daudziem citiem komplicētiem simfoniskiem opusiem.

Pēc šī iepriecinošā secinājuma sešas dienas vēlāk – 18. februārī – Rīgas Kongresu namā – varēja dzirdēt, ka Latvijas Radio bigbends muzicē saskaņotāk, tīrāk un stilistiski trāpīgāk nekā jebkurā citā no iepriekš iepazītajiem bigbenda koncertiem. Un nebūs arī nekāds pārspīlējums nosaukt norvēģu saksofonistu Mariusu Nesetu par vienu no mūsdienu izcilākajiem džeza mūziķiem. Pārsteidza jau tas vien, ka gan paša solista rakstītās kompozīcijas, gan arī viņa uzstāšanās raksturojama kā vienlīdz oriģināla, ekspresīva un daudzdimensionāla, un, ņemot palīgā akordeonistu Heini Bugi un bundzinieku Antonu Egeru, viss koncerts izskanēja sevišķi sakāpinātā muzikālā spriegumā.

Arī “Saxophonia” garīgās mūzikas programmā 21. februārī ātri vien varēja saprast, ka atskaņotāju veikums viscaur iezīmējas ar teicamām mākslinieciskām kvalitātēm – 
Māra Sirmā vadītais Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” vienlīdz rūpējās par interpretāciju emocionālo diapazonu un formveides integritāti. Rīgas saksofonu kvartets šoreiz veidoja jūtīgu dialogu ar vokālistiem, bet ērģelniece Kristīne Adamaite atkal izrādījās uzticama domubiedre mūsdienu latviešu komponistiem. Līdz ar to pēc atkalsastapšanās ar gruzīnu meistara Gijas Kančeli opusu “Amao omi” uzmanību nekas nenovērsa no koncentrēšanās uz pašu jaundarbu individuālajām iezīmēm. Jēkaba Jančevska, Jāņa Lūsēna un Riharda Dubras partitūras patiešām izskanēja savstarpēji atšķirīgos rakursos. Jēkaba Jančev­ska “The Button” korim, trim saksofoniem un sitaminstrumentiem rakstīts ar Knuta Skujenieka dzeju, un, izlasot šo dzejoli, ko pats komponists pamatoti nosaucis par “ārkārtīgi subjektīvu un intīmu”, nekad neiedomātos, ka to varētu ietvert skaņās tik emocionālā un patētiskā veidolā. Turpretī Jānis Lūsēns skaņdarbā “Es ticu neteiktajam” soprānam, ērģelēm, saksofonam un sitaminstrumentiem ar Rainera Marijas Rilkes dzeju izvēlējies pavisam citu ceļu – emocionāli koncentrētu atklāsmi, un komponista melodiskā izjūta, intuīcija un ilgstoši trenētās iemaņas vokālās mūzikas rakstībā viņu nav pievīlušas, Jolantas Strikaites dziedājumam tikai akcentējot Lūsēna darba patiesi poētisko un valdzinošo raksturu. Mazāk pārsteigumu koncerta izskaņā deva Riharda Dubras “Urbs Ierusalem beata” pirmatskaņojums Latvijā, skaņdarbam turpinot komponista iepriekš rakstītajās lielas formas partitūrās risināto vēstījumu un arī šoreiz liecinot par autora profesionalitāti. Ērģeļu, saksofona un sitaminstrumentu sasaukšanās ar kori guva tembrāli kolorītu un tematiski daudzslāņainu izpausmi, bet gregorisko dziedājumu intonācijas dabiski izauga līdz triumfējošam un lakoniskam finālam.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+