Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. februāris, 2014
Drukāt

“Figaro kāzas” astoņdesmitajos gados Latīņamerikā


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Rīt Operā pirmizrādi piedzīvos Volfganga Amadeja Mocarta muzikāla komēdija četros cēlienos “Figaro kāzas” argentīniešu mākslinieku radošās komandas iestudējumā un mūsu LNO mākslinieku izpildījumā.

“Figaro kāzu” vēsture aizsākas ar Pjēru Ogistēnu Karons de Bomaršē (1732 – 1799) franču dramaturgu, pulksteņmeistaru, izgudrotāju, arfas skolotāju Ludviga XV meitām. Mūsdienās vislabāk pazīstams ar savu “Figaro” triloģiju – lugām “Seviljas bārddzinis”, “Figaro kāzas” un “Noziedzīgā māte”. “Seviljas bārddzini” (nesen mūsu LNO iestudēja Aiks Karapetjans) var uzskatīt par sava veida prologu “Figaro kāzām” – tajā grāfs Alma Viva ar bārddziņa Figaro palīdzību iekaro savas iecerētās Rozīnas sirdi. Volfgans Amadejs Mocarts (1756 – 1791) ilgi meklēja piemērotu materiālu jaunai operai, līdz atrada “Figaro kāzas”, par ko bija sajūsmā.

Argentīniešu režisors Marselo Lombardero dzimis operas mākslinieku ģimenē un saistīts ar opermākslu kopš agras bērnības. Viņš ieguvis daudzas balvas, tostarp Pasaules teātru balvu, Argentīnas mūzikas kritiķu balvu, Konex goda diplomu. M. Lombardero ir “TEATRO COLON” kameroperas dibinātājs un “TEACO COLON” un La Plata teātra mākslinieciskais vadītājs, strādā vienā no piecām akustiski skanīgākajām zālēm pasaulē. Latvijā pirmo reizi ieradies 1996. gadā, lai kā operdziedātājs piedalītos mūzikas diska ierakstā.

Mocarta “Figaro kāzu” darbību režisors veidojis 80. gadu Latīņamerikas TV seriālu stilistikā, uzburot eksotisku, sociālas un erotiskas spriedzes piesātinātu gaisotni. “Nāku no pasaules vistālākajiem dienvidiem, tāpēc domāju – ko no sevis varu dot Latvijai,” retoriski vaicā režisors, “mazliet krāsas un mazliet saules, jo šai operai piemīt Vidusjūras reģiona siltais aromāts.”

Jāņem vērā, ka galvenokārt “Figaro kāzas” tomēr ir komēdija. Tiesa, Bomaršē luga “Figaro kāzas”, uz ko opera balstīta, ir politiska drāma, kas aizsāka lielo franču revolūciju. Taču Mocarta un viņa libretista Lorenco da Pontes redzējums bija pavisam cits – viņu “Figaro kāzu” versija tika rakstīta Svētās Romas imperatora Jozefa II uzdevumā. Būtu muļķīgi iedomāties, ka imperators tajā būtu pieļāvis kādas revolucionāras idejas. Tāpēc Mocarta opera ir viegla komēdija, kurā galvenais ir radītās pasaules jutekliskums.

Taču režisors M. Lombardero neslēpj, ka viņam kā režisoram nācies atrisināt arī dažas dramatiskas problēmas. Un centrālā no tām ir feodālismā valdošās “pirmās nakts” tiesības – grāfs Almaviva iekāro kalponi Suzannu, sieviete grāfu negrib, taču viņam pieder vara pār viņas dzīvi. Joprojām ļoti daudzās vietās – Latīņamerikā, Āzijā, Āfrikā, tā sauktajās trešās pasaules valstīs ir kungi, kam pieder zeme un, viņuprāt, nerakstīta, neierobežota vara pār cilvēkiem.

Argentīniešu scenogrāfs Djego Siliano ir pasniedzējs Buenosairesas Nacionālās universitātes Mākslas institūtā, kā mākslinieks strādājis vairākās Holivudas teātru kompānijās. Par saviem iedvesmas avotiem “Figaro kāzām” viņš saka: “Saskaņā ar izrādes koncepciju mans uzdevums bija panākt, lai skatuve atgādinātu 80. gadu Latīņamerikas ziepju operu. Tādēļ mans galvenais iedvesmas avots bija arī Latvijā labi zināmas daudzsēriju melodrāmas – “Bagāti arī raud” ar Veroniku Kastro un citām tā laika televīzijas dīvām. Īpaši interesanti man šķita ar telpas iekārtojumu parādīt dažādu personāžu sociālā statusa atšķirības. Tā, piemēram, kalpotājiem ierādīto platību mēs izvēlējāmies attēlot pagrabstāvā, veļas mazgāšanas telpā – uzreiz redzams, ka tā ir dzīvošanai nepiemērota, pat veselībai kaitīga vide. Tam kontrastā ir grāfienes atpūta telpa – tajā valda spilgtas, piesātinātas krāsas un iekārtojuma stils balansē uz bezgaumības robežas.”

Lusiana Gutmane ir viena no vadošajām Argentīnas kostīmu māksliniecēm. Par savu darbu pie iestudējuma viņa teic: “Tā kā sižets balstīts uz erotisko spriedzi starp tēliem un viņu vēlēšanos būt mīlētiem, tad tas, protams, parādās arī tērpos, kas ir ļoti seksīgi un jutekliski – dažkārt līdz komismam. It īpaši aizraujoši man ir strādāt Latvijā, jo, nepārzinot vietējā humora specifiku, es varu caur komisko pusi atklāt kopīgo un atšķirīgo mūsu kultūrās.”

Pie diriģenta pults stāsies Valdis Butāns, kurš teic – ir apbrīnojami, cik Mocarta un libretista radītie personāži dzīvi arī mūsdienās.

Titullomas atveidotājs Rihards Mačanovskis savu Figaro Latīņamerikas kontekstā raksturo kā aizrautīgu, degsmes pilnu jaunekli, kurš ķeras pie neiespējamās misijas paturēt Suzannu, kuru iekārojis grāfs. Evijas Martinsones Grāfiene slīkst depresijā, pavisam mūsdienīgi lieto zāles pret svaru un priekš svara, mokās migrēnā, līdz trešā cēliena beigās atrod intrigu, kā no viņai nelāgās situācijas tomēr galu galā iziet kā uzvarētājai. “Suzanna manā uztverē nav kalpone, kā pieņemts uzskatīt tradicionāli, bet gan manas grāfienes kompanjone, ar kuras līdzdalību grāfs saņem pēc nopelniem.” Grāfa iekāroto Suzannu attēlojošā Inga Šļubovska par savu varoni teic: “Suzanna ir kā mīloša sieviete visos gadsimtos – spējīga strādāt no pieciem rītā līdz vēlam vakaram, gludināt grāfienes veļu un mazgāt grīdas, jo enerģiju viņa smeļ mīlestībā…”

Bet Latīņamerikas garšu uzvedumā palīdzēs radīt arī tango un salsas aromāts.

Lomās


Grāfs Alma Viva: Jānis Apeinis, Rihards Millers, Kalvis Kalniņš.

Grāfiene: Evija Martinsone, Sonora Vaice, Julianna Bavarska.

Figaro: Rihards Mačanovskis, Aleksandrs Miminošvili (viesmākslinieks), Krišjānis Norvelis.

Suzanna: Inga Šļubovska, Elīna Šimkus, Jūlija Vasiljeva.

Marselīna: Ilona Bagele, Kristīne Zadovska.

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+