Filmu ekspertes Ievas Pitrukas atklātā vēstule Raivim Dzintaram par latviešu filmām 0
Godātais Dzintara kungs! Vispirms vēlos pateikt Jums paldies par to, ka beidzot kāds Latvijas politiķis ir pievērsis uzmanību procesiem, kādi norisinās nacionālajā kino nozarē – jau ilgstošu laiku kinoļaudis ir cerējuši latviešu filmu seansos ieraudzīt politiķus un valsts amatpersonas, kuras lemj par valsts kultūrpolitiku un tai piešķirtajiem finansu līdzekļiem, un izdzirdēt viņu viedokli.
Publiski vēlos apsveikt režisoru Juri Poškus ar atbalsi, kuru ieguvusi viņa filma „Kolka Cool”, jo mākslinieka liels sasniegums līdztekus sava personiskā talanta un profesionālās meistarības realizācijai mākslas darbā ir spēja skatītājā izraisīt emocijas un pārdomas, rosinot sabiedrības domāt prasmi un inteliģenci.
Jura Poškus mākslinieciski augstvērtīgā, bet Latvijas valsts patreizējai realitātei neglaimojošā filma, kā arī Jūsu viedoklis par šo kinolenti interneta portālos izraisījuši skaļas un pretrunīgas atsauksmes, kuras rosina pārdomāt nacionālās kino nozares šī brīža situāciju. Līdzās filmu izprotošiem viedokļiem tur sastopami arī brīžiem agresīvi apgalvojumi, ka latviešu kino nav vietējam skatītājam nepieciešams. Filmas „Kolka Cool” labais apmeklējums kinoteātrī „Splendid Palace” liecina par pretējo, un, jācer, ka pateicoties Jūsu komentāram, noskatīties gribētāju skaits vēl pavairosies.
Vairākus gadus vadot Latvijas Kinematogrāfistu Savienības organizēto filmu izplatīšanas projektu „Kino visiem un visur Latvijā” un izrādot latviešu filmas novados, man ir bijusi iespēja gan iepazīties ar joprojām apbrīnojami patriotiskiem un profesionāliem lauku kultūras darbiniekiem, gan seansos tikties ar vēl uz ārzemēm neizbraukušiem vietējiem skatītājiem, abpusēji bagātinošās pārrunās uzklausot viņu viedokli par konkrēto mākslas darbu un latviešu kino šodienas situāciju kopumā. Pēc 20 gadu valsts politikas neesamības nacionālā kino izplatīšanā palēnām lauku skatītāji atgriežas seansos un ar interesi apspriež redzētās filmas, uzskatot tās par savējām.
Ilggadējs „iztikas minimuma” piešķīrums un valstiskās kultūrpolitikas trūkums kino ražošanā un izplatīšanā (sagrauts kinoteātru tīkls, izrādīšanas aparatūras neesamība, neziņa par finanšu piešķīrumu nākotnē, nacionālo televīzijas kanālu komerczemošanās daudzgalvainajai Krievijas seriālu industrijai, likvidēti kultūras izdevumi un kā rezultāts – filmu kritikas un diskusiju telpas trūkums masu mēdijos ) ir novedis pie tā, ka nācija atkal no jauna jāpieradina izprast un iemīlēt kādreiz tik populāro pašmājas mākslas žanru. Skatītāji nereti neatšķir latviešu TV seriālus no profesionālā, kino zālēm domātā kinematogrāfa un nepazīst nacionālos aktierus un režisorus, kuri nedarbojas „populārajā žanrā”. Joprojām saturiski un mākslinieciski augstvērtīgā līmenī veidotās dokumentālās filmas (tai skaitā interesi un mīlestību pret savu zemi un cilvēkiem tieši veicinošas) nesasniedz potenciālās auditorijas skolās, augstākajās mācību iestādēs un kultūras namos, jo nedarbojas valstiski politiska programma, ar kuras palīdzību varētu veicināt šādu filmu regulāru izrādīšanu, iekļaujot nacionālo kino izglītības un kultūras procesu apguves saturā. Kādā reģionālā augstskolā lekcijas laikā nesen veicu aptauju, kura liecināja, ka tikai trīs no 122 studentiem ir dzirdējuši vārdu Juris Podnieks. Viņi ne tikai nezināja šādu kinorežisoru, bet nebija dzirdējuši arī par šādu Latvijas patriotu . Bet kas vēl emocionālāk var izstāstīt jauniešiem par vēstures reālijām, kā Jura Podnieka filmas „Vai viegli būt jaunam” vai „Krustaceļš”?
Nacionālais kinematogrāfs tiek vainots patriotisku filmu trūkumā – filmas ir, tikai nav platformas, kur tās izrādīt.
Rezultāts ir tāds, kādu varam ieraudzīt, lasot atsauksmes internetā – Jūsu pieminētās filmas ar patriotiskās audzināšanas ievirzi līdz potenciālajām skatītājam lielākoties nenonāk, bet kultūras zīmju un mūsdienīgu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu atpazīšanu pieprasošu mākslas darbu daļa auditorijas savas ierobežotās nacionālā kino skatīšanās iespēju un niecīgās kultūrizglītības dēļ spējīgs uztvert vien sadzīviskajā līmenī.
Nav jākaunas par filmu „Kolka Cool” vai „Ģimenes lietas”(režisors Andris Gauja) režisoru talantu atklāt uz ekrāna mūsu valsts sāpīgo un neglīto realitāti, bet jākaunas no pašas šīs realitātes, ( kuras veidošanās ir lielā mērā valsts ilggadējas politikas ietekmēta) un no mūsu provinciālās vēlmes izlikties labākiem un slēpt šo realitāti. To nemainīs tautiska cenzūra vai konjuktūras iespaidā tapuši „urrā patriotiski” propagandas ekrāna darbi, kas uzņemti par to niecīgo naudu, kura atņemta autoriem ar spilgtu individuālu kino domāšanu un māksliniecisko stilistiku, bet to var mainīt valsts izsvērta un pārdomāta kompleksa rīcība, papildus veicinot nacionāli nozīmīgu (tai skaitā skarbi reālistisku) kino darbu tapšanu un sekmējot diskusijas par filmās pieteiktajām tēmām. Esošais filmu ražošanai paredzēto finansu līdzekļu piešķīrums Nacionālajam Kino centram ir klaji nepietiekams, lai tā ietvaros sniegtu radošā darba iespējas jau atzītiem māksliniekiem, atbalstītu kino nozares jauno paaudzi, rastu iespēju veidot jebkādu kultūrpolitiku vai atsevišķi izceltu latvisko pašapziņu veicinošus darbus, kuri, neapšaubāmi, mums kā nācijai ir vitāli nepieciešami. Klaji nepietiekams ir arī Latvijas iedzīvotāju skaits – tik nelielā valstī nacionāli nozīmīgs kino, diemžēl, pat teorētiski nespēj filmas uzņemšanā ieguldītos izdevumus atpelnīt kino zālēs, tādēļ tā atbalsts ir kultūrpolitisks lēmums, kuram seko naudas piešķiršana.
Jura Poškus filma ir kā spogulis – skaistajiem un koptajiem patīk gozēties tā priekšā, bet nogurušajiem un slimajiem nē. Bet, varbūt tieši spogulis izglābis ne vienu vien slimnieku, kurš, pamanījis atspīdumā savu uzblīdušo seju vai neveselīgos tumšos lokus zem acīm, dodas pie daktera, lai uzsāktu ārstēšanos.
Ja Jums patiesi rūp latviskās dzīvesziņas, savas valsts kultūras un vēstures zināšanu integrēšana sabiedrībā un jaunas, izglītotas paaudzes veidošana tostarp ar kino nozares palīdzību, aicinu atbalstīt ilgstošo problēmu sistemātisku risinājumu:
1. izveidot kino nozares nacionālā pasūtījuma fondu, kurš konkursa kārtībā atbalstītu gan Latvijas vēsturei, kultūrai, izglītībai, zinātnei, politikai, dabai un šodienas sabiedriskajām norisēm veltītas filmas, gan arī šo filmu izplatīšanas iespēju visā Latvijā;
2. sadarbībā ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju risināt jautājumu par Latvijas kinofilmu regulāru iekļaušanu mācību satura apgūšanā.
Cerot Jūs satikt nākamajā latviešu kino pirmizrādē,
Ar cieņu,
Ieva Pitruka,
LKS projekta „Kino visiem un visur Latvijā” vadītāja
Nacionālā Kino centra dokumentālo filmu eksperte
