Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. jūlijs, 2013
Drukāt

Finanšu ministrs atzīstas, ka pēc iestāšanās eirozonā tālāku plānu nav

Foto - LETAFoto - LETA

“Es varēšu doties uz Rūjienu un iegādāties savu mīļāko saldējumu par eiro,” priecājas Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. “Visvairāk mani iepriecina tas, ka mūsu daiļā Milda nu ceļos pa visu Eiropu,” raksta Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.

Šim nedaudz naivajam priekam pretī bērnišķīga agresija – eiro pretinieki pie Brīvības pieminekļa dedzina Eiropas Savienības karogu.

Nedēļā, kad Latvija saņēma oficiālu Eiropas Parlamenta atbalstu eiro ieviešanai, šķiet, lielāko ievērību tomēr izpelnījās finanšu ministra Andra Vilka intervija avīzei “Telegraf”, un pat ne tas, ko viņš saka par eiro, bet par savu nākotni ministrijā. Ministrs atļāvies vaļsirdību, sakot, ka diez vai viņš vēlēsies turpināt darbu pie pašreizējās atalgojuma un motivācijas sistēmas. Valsts sektora darbinieku algu piesaistīšana premjera atalgojumam esot absurda un nepareiza, un šā iemesla dēļ ministriju pametot daudzi labi darbinieki.

Arī A. Vilks neizslēdz iespēju sekot viņu pēdās: “Mans mērķis ir pieņemt 2014. gada budžetu un iestāties eirozonā, lai šie četri gadi nebūtu bijuši veltīgi. Tālāku plānu man nav, taču diez vai vēlēšos tikpat smagi strādāt tālāk pie pašreizējās motivācijas sistēmas.”

Protams, ka šādas runas, zinot sabiedrības piesardzīgi negatīvo attieksmi pret eiro, šajā brīdī ir kā eļļas liešana ugunī, jo daudziem ir aizdomas, ka jaunā valūta gan audzēs cenas, taču ne ienākumus. Un te vēl ministrs sāk žēloties, ka saņem nepietiekami, lai gan kurš tad cits, ja ne viņa paša partija šo sistēmu radījusi, lai izpatiktu vēlētājiem un labāk pozicionētos attiecībā pret iepriekšējo varu, kas valsts pārvaldē bija ieviesusi diezgan “treknu” dzīvesveidu.

Mani tomēr vairāk satrauc ministra teiktais, ka pēc eiro ieviešanas viņam tālāku plānu neesot. Vai tas attiecas uz viņu personīgi, viņa vadīto iestādi vai arī uz valdību un valsti kopumā? Šī nav pirmā reize, kad izrādītos, ka Latvijas politika ir mērķtiecīga un saprotama tikai tik ilgi, kamēr ir apņēmība iestāties kādā savienībā vai starptautiskā organizācijā. Tas parasti nozīmē arī ļoti konkrētus priekšnoteikumus, kuru izpildei ir gadiem ilgi cītīgi jāstrādā.

Savulaik tas spilgti raksturoja “Latvijas ceļa” ārpolitiku, kura lielie mērķi bija Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šos virsmērķus pārmantoja arī nākamās valdības. Kad tas izdevās, sekoja pat zināms apmulsums – bet ko tālāk?

Klausīt visam, ko saka Briselē, iebilst, piedāvāt pašiem izmaiņas Eiropas politikā? Bet kurš tad mūs tādus mazus un nepieredzējušus klausīs? Līdzdalība eirozonā kā nākamais mērķis savā ziņā bija glābiņš no šī apmulsuma, jo varai bija iespēja koncentrēties tā sasniegšanai. Arī pakāpeniskā uzņemšanas procedūra ir piemērota, lai sasniegumus izbaudītu – vispirms uzaicinājums, tad oficiālas piekrišanas no dažādām instancēm, apsveikumi un visbeidzot diena, kad tas notiek – šajā gadījumā 2014. gada 1. janvāris. Bet gada pirmā diena daudziem svinētājiem mēdz būt arī stipri paģiraina. Cerams, ka tāda tā nebūs arī valdošajām partijām, kuras pašas sev būtu spiestas atzīt – tālāka plāna mums nav.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+