Kultūra
Kultūrpolitika

Jānis, Joņs vai Ivans? Ko nerakstīs Latvijas pasē 4

Gata Šļūkas zīmējums

“Firstienes” kaprīzes nepildīsim

Kā rīkoties, ja cilvēkam civilstāvokļa aktu reģistros ierakstīts tautībai neraksturīgs vārds, piemēram, latvietis Jānis (vai Latgales pusē – Joņs) padomju laikos pataisīts par Ivanu vai Pēteris (Pīters) par Pjotru? Atbilde uz šādu jautājumu rodama nesen valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajā dokumentā “Grozījumi Ministru kabineta 2004. gada 2. marta noteikumos Nr. 114 “Noteikumi par personvārdu rak­stību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju””.

Tajā ir vēl daudz citu interesantu punktu, piemēram, ka Latvijas pasē neraksta mantotus vai piešķirtus aristokrātiskus titulus – kā, piemēram, grāfs, barons, skvairs. Grozījumu projektu izlasot, rodas jautājums – kādēļ gan jāreglamentē arī kaut kas tāds, jo Latvijā taču arī līdz šim pasē nerakstīja nedz titulus “kņazs”, “dofins” vai “vezīrs”. Tā kā šos grozījumus izstrādāja Valsts valodas centrs (VVC), vispirms jautāju direktoram Mārim Baltiņam, kādēļ tie bija nepieciešami.


“Bet kur rakstīts, ka ir tieši tā?”

“Grozījumi tapa pēc to iestāžu iniciatīvas, kuras atbildīgas par personas dokumentu izdošanu, proti, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un Dzimtsarakstu departaments, jo viena izdod personu apliecinošus dokumentus, otra veic ierakstus dzimšanas un laulību reģistros,” skaidro M. Baltiņš. Nav runa par konceptuālu maiņu pirms 13 gadiem izdotajos Ministru kabineta noteikumos, tajos formulētie pamatprincipi joprojām ir spēkā. “Bet dzīve parādījusi, ka ir pietiekami daudz jautājumu, kas noteikumos nav apskatīti. Tas rada grūtības tiem, kas šos dokumentus izsniedz un kam jāuzklausa cilvēku pretenzijas: “Bet kur rakstīts, ka ir tieši tā, kā jūs sakāt, nevis citādi!”” turpina VVC vadītājs. “Mērķis bija rast tādus formulējumus, kas ļautu izšķirties, kādu formu dokumentos labāk ierakstīt, un, ja nepieciešams, ļautu arī zināmu elastību.” Ir pietiekami liela pieredze atveidot krievu cilmes vārdus, lietuviešu cilmes vārdus, vācu cilmes vārdus, bet, saskaroties kaut vai ar ukraiņu vārdiem, baltkrievu vārdiem nepastarpināti, nevis caur krievu valodu, rodas jautājumi, kā jāatveido latviski. Piemēram, krieviskas cilmes vārds ir Oksana, taču ukraiņiem ir Aksana.

Otrs ļoti būtisks aspekts – globalizācijas apstākļos Latvijā ierodas cilvēki, kuri teic, ka viņiem kādas svešas zemes pasē ierakstīts tas vai cits vārds, un lūdz, lai Latvijas pasē raksta tieši to pašu. Un tad ir virkne izšķiršanos.

Skaidrojot, kāpēc noteikumos minēts, ka Latvijas pasēs netiks ierakstīti virkne aristokrātisku titulu (piemēram, grāfs, barons, hercogs, firsts, junkurs, marķīzs, vikonts, brīvkungs, princis, infants, dofins, idalgo, lords, lēdija, skvairs, sers, pērs, kņazs, pašā, vezīrs, bejs), Māris Baltiņš piemin, ka dažās zemēs šos aristokrātiskos titulus joprojām raksta personas dokumentos. Un, ja cilvēkam piešķirts zinātņu doktora grāds, Vācijā arī tas tiek ierakstīts pasē.

To, ka izpratne dažādās zemēs ir atšķirīga, pierāda arī Eiropas Kopienu tiesas nolēmumi. Kāda dāma, būdama dubultpilsone Austrijā un Vācijā, pēc precībām ar vācu firstu vēlējās, lai viņai ieraksta pasē aristokrātisko “Fürstin”. Austrieši atteicās to darīt. Tiesa atzina, ka nekāda kundzes identifikācija bez šī “firstienes” ieraksta nav traucēta, un, tā kā Austrijā nepastāv jēdziens par valstiski atzītiem aristokrātiskiem tituliem, pasē to nerakstīs. Tāpat, ja kāda latviešu dāma apprecētos ar dižciltīgu Vācijas kungu, viņai Latvijas pasē šo jauniegūto dižciltību nerakstītu. “Noteikumiem jābūt gana precīziem, lai tos varētu izprast katrs, kurš tos piemēro,” uzsver M. Baltiņš.

No angļu valodā runājošām zemēm nāk vidusvārdu saīsinājumi, kuri daudzos gadījumos pat netiek atšifrēti. Piemēram, Džons Ficdžeralds Kenedijs angliski bieži tiek rakstīts, vidusvārdu saīsinot ar F., bet latviski šis viens burts pazudīs vai būs pilnībā atšifrēts.

Ir gadījumi, kad jāizsniedz dokumenti cilvēkiem, kuru uzvārdi nav Eiropas valodās, bet nāk no Indijas vai Āfrikas. Var būt arī uzvārdi, kuros ir tikai viens līdzskanis. Ko darīt? Jāakceptē, ka tā ir. Atveidojot personvārdus no Āzijas un Āfrikas valodām, pieļaujami gadījumi, kad vārdu vai uzvārdu veido tikai viens līdzskanis (piemēram, M, K, F) vai līdzskaņu savienojums (piemēram, Nm, Wr, Ch).

Arābiem pasēs ir vārdu saīsinājumi, un noteikumi paredz, kā rīkoties šādā gadījumā: “Ja personas vārds oriģinālvalodā ir saīsināts (piemēram, Md, Mh vai Mhd), tas latviski atveidojams pilnā formā (piemēram, Muhameds, Mohammeds vai Mahmūds).

Cits gadījums – daudzkomponentu uzvārds, piemēram, van der Stūls – tajā ir divi aristokrātiskie priedēkļi, un tie jāraksta ar mazo burtu.

Tikai “Klints” un “Grunts”

Nereti sievietes, kas dzimušas starpkaru posmā, ilgu laiku dzīvojušas ārzemēs un tagad atgriezušās Latvijā, vēlas uzvārdā paturēt vīriešu dzimtes galotni “s” – “Anna Bērziņš”, nevis “Bērziņa”, vai arī “pieprecēto” uzvārdu lietot bez latviskās galotnes, piemēram, “Rodrigez”.

“Ārzemju latvieši 90. gados izdevumā “Laiks” skaidri pateica – tas, kādā veidā sievietei ierakstīts uzvārds, piemēram, Kanādas autovadītāja apliecībā, nekādā veidā nav saistīts ar tā pareizrakstību latviešu valodā,” norāda M. Baltiņš. Iebilstu, ka sievietes pamato savu prasību ar rakstību, kāda bijusi starpkaru periodā. “Toreiz liecībās un skolas dokumentos rakstīja klasisko sieviešu uzvārdu formu,” skaidro VVC direktors. “Taču Saeima, pateicoties juristu neizpratnei par lietu, pieņēma instrukciju, kurā bija teikts, ka sieviete var paralēli uzrādīt sievišķo formu. Pasē bija jāraksta “Kalniņš”, bet, ja gribēja, varēja uzrādīt “Kalniņa”. Te ir piemērs, kur juridiskais aspekts dominējis pār valodisko un kur nevienam negribējās līdz galam iedziļināties.”

Noteikumos rakstīts, ka “sieviešu dzimtē galotne “-s” var būt tikai uzvārdiem – VI deklinācijas latviešu cilmes sugasvārdiem –, kas ieguvuši īpašvārda nozīmi, piemēram, “Dzelzs”, “Grunts”, “Klints”. Šādā gadījumā atbilstošie vīriešu uzvārdi ir ar tādām pašām galotnēm kā sieviešu uzvārdi, tikai ar atšķirībām datīvā (Klintij – Klintim).

Mēdz būt gadījumi, kad sievietes ar krieviskiem uzvārdiem uzstāj, ka viņu uzvārds arī latviski esot jāraksta “Kaļinskaja”, “Beļinskaja”, nevis “Kaļinska” un “Beļinska”. Māris Baltiņš piebilst, ka “vienīgais gadījums, kur bija atkāpe no šī principa, bija politiskā darbinieka dzīvesbiedres uzvārds “Krupskaja”, un tas bija pretrunā ar principiem, kādi latviešu valodā bija iedibināti.”


Ūdrs, Ivdrs, Iudrs…

Māris Baltiņš stāsta, ka, noteikumu grozījumus izstrādājot, Dzimtsarakstu departaments uzstājis, lai būtu tiesības mainīt ierakstu tādos gadījumos, kā, piemēram, ja dokumentos bija ierakstīts “Josifs”, bet ģimene bija vēlējusies “Jāzeps” vai “Jezups”, jo šāda cilvēku vēlmes nerespektēšana padomju laikos piedzīvota. Noteikumos sacīts: “Ja ierakstīts nelatvisks vārds, piemēram, Ivans, Osips, Josifs, Jeļena, bet vēlāk izdotajos citos dokumentos šis vārds rakstīts atbilstoši tautībai – Jānis, Jāzeps, Helēna –, tad pēc personas vēlēšanās var veikt civilstāvokļa aktu reģistra ieraksta labojumu, rakstot vārda Ivans vietā – Jānis, vārdu Osips un Jo­sifs vietā – Jāzeps, vārda Jeļena vietā – Helēna.”

Un pretējs gadījums – ja cittautietim ierakstīts latvisks vārds, piemēram, Jānis, Jāzeps, Pēteris, Helēna, Natālija, Kristīna, bet vēlāk izdotajos citos dokumentos šis vārds rakstīts atbilstoši tautībai – Ivans, Josifs vai Osips, Pjotrs, Jeļena, Nataļja, Kristina –, tad pēc personas vēlēšanās var veikt civilstāvokļa aktu reģistra ieraksta labojumu, rakstot vārda Jānis vietā – Ivans, Jāzeps vietā – Osips vai Josifs, Pēteris vietā – Pjotrs, Helēna vietā – Jeļena, Natālija vietā – Nataļja, vārda Kristīna vietā – Kristina.”

M. Baltiņš atceras pie Zilupes sastaptu 1940. gadā dzimušu vecticībnieku Jāni, kurš latviski nepratis, taču viņš šo vārdu uzskatījis par sev tuvāku, līdzīgāku vārdam “Joans” (vārda veckrieviskā forma) nekā būtu vārds “Ivans”. Latgaliešu personvārdus pēc personas vēlēšanās var pārcelt latviešu literārajā valodā, piemēram, Jānis, Pēteris, Sīmanis, Sams, Sīlis, Lidija, Lazda, Līkums, Lūza, Ūdris. Pēc personas vēlēšanās var saglabāt izlokšņu fonētiskās īpatnības, piemēram, Joņs, Pīters, Seimaņs, Soms, Seiļs, Lideja, Lozda, Leikums, Liuza, Iudrs vai Ivdrs.

LA.lv