Latvijā
Izglītība

Šogad tikai viena absolvente: Fizikas skolotāju nav un nebūs! 16

Foto-Dmitrijs Bočarovs

Tuvojoties jaunajam mācību gadam, skolas atkal aktīvi meklē fizikas skolotājus. Vietnē “e-skola.lv”, ko pārsvarā izmanto Rīgas skolas, ievietoti pat 24 skolu sludinājumi, kuros tiek meklēts fizikas skolotājs. Vai skolas var cerēt, ka augstskolu absolventi – jaunie fizikas un dabaszinātņu skolotāji – aizpildīs šīs vakances? Nē, jo augstskolas ik gadu absolvē tikai daži jaunie fizikas skolotāji. Piemēram, Latvijas Universitātē (LU) ir pat divas studiju programmas, kurās var kļūt par vidējās izglītības fizikas skolotājiem, taču vienā no tām šogad nebūs neviena absolventa, bet otrā programmā absolvente būs tikai viena. Tā ir Elīna Neilande, kura darbu šovasar nemeklēs, jo jau vairākus gadus strādā par skolotāju.

Kaut kļūt par fizikas skolotāju var vairākās augstskolās un lielākoties pieejamas studijas par valsts budžeta līdzekļiem, šobrīd par fizikas skolotājiem studē vien daži un tie paši bieži vien jau ir skolotāji, kuri vēlas iegūt papildkvalifikāciju. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka maksas studiju programmā studentu vispār nav – kurš jaunietis gribēs maksāt 1000 eiro gadā, lai mācītos par fizikas skolotāju?

Niecīgais topošo fizikas skolotāju skaits ir satraucošs, jo dati liecina, ka lielākā daļa fizikas skolotāju Latvijā ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tāpēc paredzams, ka nākotnē šī mācību priekšmeta pedagogu trūkums kļūs vēl asāks. Taču jau tagad fizikas skolotāji ir “uz izķeršanu” – tas izriet no skolu pārstāvju teiktā, ar kuriem sarunājos raksta tapšanas laikā. Ir skolas, kuras mēģina “pārpirkt” citu skolu skolotājus: gan piedāvājot lielāku samaksu par to pašu darba apjomu, gan sniedzot iespēju nopelnīt vairāk, piemēram, vadot kādu pulciņu. Dažas pašvaldības trūkstošos pedagogus pievilina, piedāvājot dienesta dzīvokli.

Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja Ludmila Belogrudova uzskata, ka valstī nav domāts par to, kā nodrošināt jauno skolotāju sagatavošanu pietiekamā skaitā.

Darbs nav jāmeklē

“Fizikas skolotājiem nevajadzētu būt nekādām problēmām atrast darbu. Es nevienu darbu neesmu meklējusi, darbs pats mani atrod,” saka Rūta Bārda, kura šobrīd ir fizikas skolotāja Alojas Ausekļa vidusskolā, bet no jaunā mācību gada viņa sāks strādāt arī Limbažu novada ģimnāzijā. Rūta pērn pabeigusi studijas LU Dabaszinātņu un informācijas tehnoloģiju skolotāja programmā un jau studiju laikā sāka strādāt Pumpuru vidusskolā. Arī tad skolas pārstāvji paši piedāvāja darbu un bija gatavi stundas salikt tā, lai darbs netraucētu studijām.

“Pērn biju kādos kursos, kuros pārsvarā piedalījās skolu direktori. Viņi visi meklēja fizikas skolotājus,” stāsta Siguldas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Jānis Bukins. Skolā, kurā viņš pats strādā, šī mācību priekšmeta skolotāju netrūkst, bet pirms kāda laika skolotāja nebija un tad darbā pieņemts fizikas students bez skolotāja kvalifikācijas.

Vienīgā absolvente

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Elīna Neilande vispirms sāka studēt fiziku trīsgadīgajā LU studiju programmā, kur skolotāja kvalifikāciju neiegūst. Taču jau pēc gada viņa saprata, ka vēlas studēt nedaudz citādā studiju programmā, jo “fiziķos drusku pietrūka kontakta ar cilvēkiem un man vienmēr paticis palīdzēt mācībās gan klasesbiedriem, gan studiju biedriem un man teica, ka es varētu būt laba skolotāja”. Tāpēc pārgāja uz četrgadīgu studiju programmu, kurā var kļūt par dabaszinātņu un informācijas tehnoloģijas skolotāju. Pabeigusi šīs studijas, E. Neilande nolēma mācīties LU maģistrantūrā, kurā ieguva arī kvalifikāciju “Vidējās izglītības fizikas skolotājs”. “Gan studējot pamatstudiju līmenī, gan maģistrantūrā, savā studiju gadā biju vienīgais “fiziķis”,” stāsta jaunā skolotāja. Tas gan nenozīmē, ka pasniedzēji strādāja ar Elīnu vienu pašu: lielāko daļu studiju kursu viņa apguva kopā ar citu studiju programmu studentiem.

Pedagoģes (sākumā informātikas skolotājas) gaitas E. Neilande sāka, kad studēja tikai otrajā kursā. Pilnvērtīgi par fizikas skolotāju sāka strādāt iepriekšējā mācību gadā. E. Neilande spriež, ka fizika ir pārāk sarežģīts mācību priekšmets, tāpēc patiesībā to nevajadzētu mācīt pedagogam, kurš pats vēl nav pabeidzis studijas. Elīna strādā Rīgas 34. vidusskolā, kas ir mazākumtautību skola. Informātiku viņa māca tikai latviski, arī fizikas stundās runā lielākoties latviski.

Studē daži vai neviens

Šobrīd par fizikas skolotājiem studē vien daži un tie paši bieži vien jau ir skolotāji, kuri vēlas iegūt papildkvalifikāciju. Tā Liepājas Universitātes pārstāve Simona Laiviniece stāsta, ka 2014. gadā universitāte akreditēja studiju programmu “Pamatskolas skolotājs”, kuru absolvējot var iegūt tiesības strādāt par fizikas skolotāju, taču šādu studiju novirzienu neviens neizvēlējās. Studiju programmā “Matemātika, fizika un datorzinātnes” iespējams iegūt kvalifikāciju “fizikas un informātikas un programmēšanas skolotājs”, taču jau divus gadus šajā programmā neviens nav uzņemts, jo trūkst interesentu. Tikai maģistra studiju programmā “Vispārējās izglītības skolotājs”, kur arī var kļūt par fizikas skolotāju, pēdējo gadu laikā bijuši četri absolventi un ir studenti arī tagad. Taču interese par studijām šādā programmā pārsvarā ir no praktizējošiem skolotājiem.

Daugavpils Universitātē attiecīgajās studiju programmās ir maz absolventu – pa vienam vai diviem gadā bakalaura un maģistra studiju programmās “Fizika”. Tāda pati situācija arī studiju programmā “Izglītība” apakšvirzienā “matemātikas un fizikas skolotājs.” Piemēram, šogad tajā būs tikai viens absolvents. Kopumā studiju apakšvirzienā šobrīd ir trīs studenti. Dati liecina, ka, piemēram, par bioloģijas un ķīmijas skolotāju vēlas kļūt salīdzinoši vairāk – 13 studenti.

LU Starpfakultāšu studiju programmā “Dabaszinātņu un informācijas tehnoloģijas skolotājs” šogad nebūs neviena absolventa, kas vēlētos mācīt fiziku. Pērn LU pabeidza četri jaunie fizikas skolotāji, no kuriem arī visi strādā izvēlētajā profesijā, 2016. un 2015. gadā bija pa vienam šādam absolventam un viņi arī šobrīd ir fizikas skolotāji. Paredzams, ka nākamgad studijas pabeigs divi jaunie fizikas skolotāji, taču arī viņi jau strādā skolā. Kā jau minēts, LU maģistra programmā “Vidējās izglītības skolotājs” šogad ir tikai viena absolvente, pērn nebija neviena, bet 2016. gadā situācija bija nedaudz labāka – bija trīs absolventi.

Šķērslis – studiju maksa

Dati liecina: pat iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem sevišķi nevairo jauniešu vēlmi kļūt par fizikas skolotājiem. Tomēr – ja budžeta vietu būtu vairāk, ir cerība, ka arī skolotāju būtu vairāk.

LU ir arī otrā līmeņa profesionālā studiju programma “Vidējās izglītības fizikas skolotājs”. Tajā ir tikai maksas studiju vietas un pēdējos gados tur studentu nemaz nav bijis. Pēdējie divi absolventi bija 2014. gadā, bet sevišķi daudz topošo skolotāju studijas pabeidza 2013. gadā. Tad bija 10 absolventi, no kuriem astoņi joprojām strādā izvēlētajā profesijā. Tik liela interese par šīm studijām bija tāpēc, ka tolaik studēt bija iespējams par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.

Arī E. Neilande atzīst: ja nebūtu iespējas maģistra programmā studēt par budžeta līdzekļiem, visticamāk, nestudētu nemaz, jo studiju maksa ir virs 1000 eiro gadā.

Latvijas Fizikas skolotāju asociācija savulaik jau iesniegusi IZM priekšlikumu gādāt par to, lai visās šāda veida studiju programmās būtu pieejamas valsts apmaksātas studijas. Tādējādi tiktu atbalstīta vēlme kļūt par pedagogu.

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Inta Bērziņa skaidro, ka par to, kurām studiju programmām piešķirt valsts apmaksātās studiju vietas un kurām ne, lemj pašas augstskolas. Turklāt IZM uzskata, ka kopumā dabaszinātņu un matemātikas skolotāji tiek sagatavoti pietiekamā skaitā. Problēma esot tā, ka puse nedodas strādāt uz skolām. Jāsecina, ka vismaz attiecībā uz fizikas skolotājiem tā nav taisnība: teju visi dodas uz skolām, taču dažos gados absolventu nav nemaz.

IZM uzskata, ka daudz darīts, lai jauniešus ieinteresētu par dabaszinātni un to apliecinot arī tas, ka pamazām aug to skolēnu skaits, kuri izvēlas kārtot centralizētos eksāmenus fizikā, ķīmijā, bioloģijā.

Jāpiebilst, ka LU studiju programmā “Fizika”, kur var iegūt bakalaura grādu, bet ne skolotāja kvalifikāciju, ir daudz vairāk absolventu nekā skolotāju programmās. Šogad, piemēram, ir 28 absolventi. Šie jaunieši 1,5 vai 2 gadu laikā varētu iegūt fizikas skolotāja izglītību, taču realitātē no jaunajiem fiziķiem reti kurš dodas studēt tālāk, lai iegūtu tieši fizikas skolotāja kvalifikāciju. Piemēram, J. Bukina kursā, kad viņš studēja “fiziķos”, bija 20 – 30 studenti un tikai divi no viņiem kļuvuši par skolotājiem. Pārējie strādā zinātnē, dažādos uzņēmumos vai arī paši kļuvuši par uzņēmējiem.

Ko foršs čalis dara skolā?

Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja un Aizkraukles novada vidusskolas skolotāja Ludmila Belogrudova uzskata, ka valstī nav domāts par to, kā nodrošināt jauno skolotāju sagatavošanu pietiekamā skaitā.

Vaicāta, kāpēc tieši fizikas skolotāju jo sevišķi trūkst, viņa atbild: “Lai kļūtu par fizikas skolotāju, jāsaprot fizika, kas ir viens no sarežģītākajiem mācību priekšmetiem, tā apguve pieprasa un attīsta algoritmisko domāšanu, spēju analizēt situācijas, veidot cēloņsakarības. Tās apguve prasa neatlaidīgu mācību darbu.” Līdz ar to skolēnu, kuri saprot un kuriem iepatīkas fizika, nav daudz, taču eksaktie prāti darba tirgū ir ļoti pieprasīti, līdz ar to reti kurš kļūst par skolotāju.

Arī J. Bukins un fizikas skolotājs, kā arī LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra eksperts Valdis Zuters uzskata, ka fizikas un citu dabaszinātņu skolotāju trūkst tāpēc, ka pēc eksakto studiju programmu absolvēšanas paveras ļoti plašas iespējas darba tirgū. Tāpat abi pedagogi spriež, ka nozīme ir arī skolotāja profesijas kā tādas zemajam prestižam. L. Belogrudova arī norāda, ka skolotāja amatā ir mazas vertikālās karjeras iespējas, bet J. Bukins norāda uz algu: ģimnāzijās un skolās ar lielu skolēnu skaitu atalgojums vēl ir daudzmaz pieņemams, bet mazajās lauku skolās pedagogiem gan darbs ir grūtāks, gan algas mazākas.

Uz algu norāda arī E. Neilande. Lielu daļu jauniešu pārņēmis patērētāju kults un viņi cenšas atrast pēc iespējas labāk atalgotu darbu, piemēram, dodas strādāt uz tiešsaistes kazino, kur pat bez augstākās izglītības var nopelnīt vairāk nekā skolā. Turklāt, tā kā fizikā stundu nav daudz, ja vien skolā nav vairākas paralēlklases, “fiziķis” pat vienā skolā nevar savākt pilnu slodzi. Vai nu jāmāca vēl kādi mācību priekšmeti, vai arī jāskrien pa daudzām skolām. Dažkārt ir tā, ka fizikas skolotājus ilgstoši meklē skolas, kas nemaz nevar piedāvāt “fiziķim” pilnu darba slodzi.

E. Neilande domā, ka dabaszinātņu skolotāja profesiju jaunieši maz izvēlas tāpēc, ka viņiem gan trūkst informācijas par šādas profesijas apguvi, gan arī tāpēc, ka, mācoties skolā, viņi redzējuši, cik grūti skolotājiem klājas.

R. Bārda stāsta, ka jaunu pedagogu ienākšanu skolā apgrūtina arī stereotipi, ka jauns pedagogs nav pietiekami nopietni ņemams. Tāds uzskats valdot ne tikai skolēnu, bet arī viņu vecāku vidū.

E. Neilande gan iebilst: bērni vairāk ieklausoties tieši jaunākā skolotājā, jo vairāk uztver viņu kā sev līdzvērtīgu: “Man patīk, ka bērni manās stundās nebaidās kļūdīties, jo zina, ka es pieļautās kļūdas nepārmetīšu, uztveršu tās kā mācību procesu.” Viņasprāt, fizikas skolotāja darba ēnas puse ir nepietiekami aprīkotās skolu fizikas kabinetu laboratorijas. It kā aprīkojums ir, taču nepietiekams, nav rezerves detaļu vai iekārtu, taču bērni diemžēl bieži vien kaut ko salauž: nejauši nomet zemē u. tml. Ja kaut kas ir salauzts, jaunu iekārtu nopirks, bet, visticamāk, tikai pēc pāris mēnešiem.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Man skolēni skolā jautā: ko jūs, tāds foršs čalis, darāt skolā. Jāsecina, ka viņi domā, ka būt par skolotāju – tā nav nekāda vērtīgā karjera. Īstermiņa risinājumus es te neredzu. Problēma būtu jārisina ilgtermiņā, bet kā, to nevaru pateikt,” tā J. Bukins. Viņš cer: tā kā skolās mainās mācību saturs un fizikas mācīšanas metodes: fizika skolās vairs nav tik matemātiska un ir vairāk pietuvināta reālajai dzīvei, dabaszinātnes varētu ieinteresēt arvien vairāk skolēnu un daļa no ieinteresētajiem arī varētu kļūt par skolotājiem. Līdzīgi spriež V. Zuters, kurš piebilst, ka jaunajam saturam līdzi nāks arī izmaiņas skolotāja darba slodzes plānošanā, kas var dot pozitīvu grūdienu virzienā, lai vairāk jauniešu izvēlētos kļūt par skolotājiem.

Skolotāju pieredze. Kā kļuvu par fizikas skolotāju

Jānis Bukins, Siguldas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs: “Kaut skolā man patika fizika, vispirms pabeidzu Rīgas Ekonomikas augstskolu un četrus gadus nostrādāju auditorfirmā. Tomēr nolēmu studēt LU Fizikas un matemātikas fakultātē fiziku, bet arī tad vēl nebija domas kļūt par skolotāju. Taču tad pavērās iespēja pieteikties programmai “Iespējamā misija”, kas ļauj strādāt skolā tiem, kam nav skolotāja kvalifikācijas. Pieteicos, izturēju konkursu un sāku mācīt fiziku un ekonomiku Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Darbs skolā ieinteresēja un vēlāk LU ieguvu arī skolotāja kvalifikāciju. Esmu mācījis arī informātiku un dabaszinību mācību priekšmetu, kur viena no sastāvdaļām ir fizika.

Domāju, ka darbam skolā mani piesaistījis tas, ka savās skolas gaitās pārliecinājos, cik liela bija pedagogu ietekme uz manu attīstību, cik vērtīgs ir skolotāja darbs. Skolotāja darbs ir lieliska iespēja ietekmēt pasauli. Tagad strādāju skolā, kurā savulaik pats esmu mācījies.”

Rūta Bārda, Alojas Ausekļa vidusskolas fizikas skolotāja: “Man pašai fizika jau pamatskolā šķita interesants mācību priekšmets, jo tas izskaidro daudz ko no tā, kas notiek dabā. Tomēr par fiziķi, kurš ikdienā strādā laboratorijā, nevēlējos kļūt. Tāpēc izvēlējos skolotājas profesiju un ieguvu kvalifikāciju, kas ļauj mācīt gan fiziku, gan arī bioloģiju.”

Skolu pieredze. Kā sokas ar fizikas skolotāju meklēšanu

Ilze Ose, Majoru vidusskolas direktore: “Meklējam fizikas skolotāju jau trīs četrus gadus. Tā arī neesam atraduši. Fizikas skolotāja skolā ir, taču viņai jau ir pāri 70, cilvēks gribētu iet pensijā, bet mums pirms katra mācību gada jālūdz, lai vēl paliek, jo jaunās maiņas nav. Pērn bija pieteikusies kāda kundze, taču viņa bija vēl cienījamākos gados par esošo skolotāju. Bija strādājusi kā zinātniece, viņai nebija pedagoģiskās kvalifikācijas, tā vēl būtu jāiegūst. Tāpēc nolēmām paturēt esošo skolotāju. Lielāka problēma ir atrast tieši skolotājus, kuri fiziku var mācīt vidusskolā. Pamatskolā nav tik augstas prasības pret skolotāju izglītību.

Domāju, ka nepareizi ir tas, ka LU fizikas studentiem tagad nav jāapgūst ar pedagoģiju saistīti studiju kursi. Agrāk LU negatavoja “plikus” fiziķus, visiem bija iespēja apgūt arī pedagoģiju. Tad skolās nebija tik liels fizikas skolotāju trūkums, jo absolventiem bija iespēja iet strādāt arī uz skolu.

Jauniešu vidū vēl vairāk būtu jāpopularizē eksaktās zinātnes, tad ar laiku jaunu fizikas skolotāju varbūt būs vairāk.”

Vitālijs Poļakovs, Rīgas 41. vidusskolas direktors: “Vispār mūsu skolā fiziķis ir, foršs čalis, students. Taču viņš nav ilgtermiņa risinājums, domāju, ka aizies prom. Tāpēc gribam pieņemt vēl vienu skolotāju, kas būtu uz palikšanu, ne tikai vadītu stundas, bet pilnveidotu laboratoriju utt. Pagaidām nav izdevies atrast. Arī kopumā ir sajūta, ka jauni fizikas skolotāji darba tirgū neienāk. Domāju, ka jaunatni šim darbam var piesaistīt, tikai ceļot algu.”

Visvairāk “fiziķu” – pirmspensijas vecumā

Fizikas skolotāji Latvijas skolās

15_lpp

Dati: IZM

LA.lv