Sports
Citi sporta veidi

Florbolā kā ģimenē. Saruna ar “LA” žurnālistu Arti Drēziņu0


Artis Drēziņš (pirmajā rindā pirmais no labās) un “Ķekavas” florbolistes pēc šī gada Latvijas čempionāta fināla.
Artis Drēziņš (pirmajā rindā pirmais no labās) un “Ķekavas” florbolistes pēc šī gada Latvijas čempionāta fināla.
Foto: Ritvars Raits

“Latvijas Avīzes” lasītāji Arti Drēziņu vislabāk droši vien pazīst pēc viņa kriminālo rakstu publikācijām. Kolēģiem labi zināms arī skrējēja gēns (94 maratoni!), bet tikpat lielu daļu sirdī aizņem florbols. Artis bija to cilvēku vidū, kas pirms 26 gadiem pirmie sāka spēlēt grīdas bumbu Latvijā. Kā vārtsargs kopā ar “Lauku Avīzes” komandu virslīgā nospēlēja septiņas sezonas, bet kopš 2007. gada saaudzis ar sieviešu vienību “Ķekava”.

Kā tavā dzīvē ienāca sieviešu florbols?

Artis Drēziņš: 2005. gadā kļuvu par ķekavnieku, un divus gadus vēlāk Ints Vancāns, kurš pārgāja uz “Ķekava” vīriešu komandu, uzaicināja mani pārņemt sieviešu vienības trenēšanu. Viņas bija izkritušas no virslīgas, pirmajā maiņā spēlēja māte ar divām meitām un viņu māsīcu, bet otrajā tās, kas paliek pāri. Apzinājos, ka kaut kas jāmaina, citādi būs ziepes. Uzrunāju vairākas spēlētājas, no kurām dažas jau bija beigušas karjeru, un nākamajā sezonā atgriezāmies virslīgā.

Sapratu, ka nemāku un negribu būt par treneri, tāpēc uzaicināju savā vietā vārtsargu Andi Blindu, kurš līdz tam nebija trenējis. Pirmo pusotru gadu viņam bija grūti, daudz skanēja krievu valoda, jo nevarēja saprast, kā tā var spēlēt.

Komanda auga, es biju menedžeris un rēķinu apmaksātājs, otrajā gadā virslīgā cīnījāmies par bronzu, bet pēc gada jau pēc tās aizsniedzāmies. Tad Andis trenēšanu nevarēja apvienot ar citiem darbiem un viņa vietā nāca Ivo Preiss, kura vadībā bija divas bronzas un pirmais sudrabs. Pēc tam sākās Henrija Uzrauga ēra, finālā zaudējām ar diviem vārtiem, tad atkal bronza. Paaudzes šajā laikā mainās – dzimst bērni, darbs, studijas ārzemēs, mēdz būt, ka draugam nepatīk, ja meitenei visu laiku zilumi uz kājām un liek izvēlēties vai nu florbolu, vai attiecības.

Nu jau mājās pie sienas tev vairs nav vietas komandas bildēm.

Es jau smejos – dabūsim pirmo vietu un savu pienākumu būšu izpildījis, ar to beigsim. Tie gan ir tikai vārdi. Nu jau dažus gadus esmu komandas īpašnieks, ļoti palīdz pašvaldība un itāļu sporta preču firmas “Macron” pārstāvji Latvijā Raivis un Inese Ušacki.

Šogad bijāt vistuvāk zeltam, zaudējot “Rubenei” pagarinājumā.

Skaidrs, ka “Rubene” bija stiprāka, tāpēc izvēlējāmies spēlēt no aizsardzības, trīs mēnešus kārtīgi strādājām fiziski, reizi nedēļā pusotru stundu video analizējām spēles, un uzskatu, ka amatieru komandai sasniedzām ļoti labu līmeni, izveidojām tādu sistēmu, kuru ļoti grūti uzlauzt. Arī pusfināla pretiniece “NND Rīga” objektīvi ir mazliet spēcīgāka, bet sērijā uzvarējām ar 3:2. Finālā mūsu taktika arīdzan gandrīz izgāja cauri, bijām vadībā ar 3:1, pagarinājumā varējām iemest, bet ielaidām pretuzbrukumā. Visu cieņu komandai, pirmo reizi redzēju, ka Uzraugs, kurš vienmēr kā spēlētājs bijis agresīvs, apraudas. Arī meitenēm bija asaras, bet novērtēju, ka neviena otru nevaino.

Ķekavas florbolistes kļuva slavenas pirms sešiem gadiem, kad izveidojāt visnotaļ pikantu kalendāru. Šķiet, Latvijā vēl tikai basketbolā kas līdzīgs ir bijis. Tā bija tava ideja?

Jā, doma bija nodrukāt un dabūt sponsorus, radīt interesi par komandu. Meitenes atsaucās šai idejai, visas pilngadīgas. Bildēšanās procesā nepiedalījos, katra izģērbās tik, cik uzskatīja par vajadzīgu, pēc tam bildes ar viņām tika saskaņotas. Protams, vēlāk bija pārdzīvojumi, jo pie bildēm bija komentāri.

Ažiotāža bija milzīga interneta vidē, “sportacentrs.com” portālā tas pusotru mēnesi esot bijis vairāk lasītais raksts, visi gribēja redzēt, cik nu viņas tur plikas ir (smejas). Taču finansiālajā ziņā atdeve – nulle.

Sponsori neuzradās, kalendāru nepirka. Joprojām ļoti gaidu jebkura veida atbalstītājus, jo arī amatieru komanda neizmaksā lēti.

Tu stipri pārdzīvo par rezultātu?

Sākumā šķita, ka būs vienalga, bet pats esmu bijis sportists un – nevar tā, pārdzīvoju, gribu uzvarēt. Bet esmu sev iedvesis, ka zaudējums nav traģēdija. Man tā ir drāma, jo dzīvē ir daudz lielāki mēsli, par ko uztraukties. Skaidrs, ka ir sanācis lamāties, bet iedzer vīna glāzi, izgulies un ej tālāk. Man svarīgāks ir process, nevis rezultāts.

Tev tuvs ir melnais humors. Sieviešu kolektīvā ar to ir viegli?

Jājūt situācija un cilvēks. Esmu sapratis, ka ar sievietēm nav tik viegli, to jau ir teikuši visi slavenie treneri, ir visādi knifiņi, ko vīrietis bieži vien nesaprot. Vecuma amplitūda komandā ļoti liela – jaunākajai 15 gadi, vecākajai – 39. Komandā gan to nejūt, arī man tas palīdz saglabāt sirdī 18. Ikdienā rakstu par kriminālām lietām, un vari iedomāties, kam nākas iet cauri. Nevienai meitenei dvēselē īpaši nelienu. Neatceros nevienu gadījumu, kad kāda būtu aizgājusi uz citu komandu tāpēc, ka te nepatīk.

Viņas gandrīz visas varētu būt man meitas, turamies kā ģimene, bet robežas nepārkāpju un gar cilvēkiem negrābstos. Kad darbā ņemu treneri, to uzreiz uzsveru. Tusiņā varam iedzert alu, bet, kad sākas spēle, ir profesionālas attiecības – nav ne labākās, ne skaistākās, visi vienādi.

Viena komandas spēlētāja tev tomēr ir īpaša – meita Elīna.

Pirmos divus gadus meita bija viena no vājākajām spēlētājām komandā, un Andis Blinds teica – tu man maksā naudu, bet es tev meitu psiholoģiski spiežu. Viņa bieži vien pēc treniņiem vai spēlēm mašīnā raudājusi par dzirdēto. Nekad neesmu aizstāvējis, mājās izrunājam, viņa nav pārmetusi trenerim, ka ir īpašnieka meita. Ir bijis, ka meitenes man pārmet, kāpēc es viņu neaizstāvu – Elīna reiz spēlē salauza roku, es stāvēju un domāju – nu kā es tur skriešu laukumā? Viena spēlētāja pateica: kā es kā tēvs tik vienaldzīgi varu stāvēt pie borta? Taču esam nodalījuši – sports ir sports un dzīve ir dzīve.

Tev šopavasar nācās saskarties arī ar nepatīkamu pieredzi – “Ķekavas” florbolistei Lindai Dadajevai pēc finālspēles tika uzrādītas pozitīvas dopinga analīzes.

Saistītie raksti

Visādas likstas šajos gados bijušas, bet jā – šis ir pirmais dopinga gadījums Latvijas florbolā. Pēc iepriekšējās pieredzes zināju, ka būs pārbaudes, meitenes trīs reizes brīdināju. Dadajeva ir mūsu rezultatīvākā spēlētāja, viņai uzrādīja slaveno meldoniju un antidopinga komisija nolēma piešķirt maksimālo diskvalifikāciju uz četriem gadiem. Viņa vēl pa starpai bija izdomājusi aizbraukt uzspēlēt uz Ukrainu. Diez vai meldonijs palīdz gūt vārtus, bet, ja aizliegts, tad aizliegts.

Vai nākamajā sezonā gatavojaties aizsniegties līdz zeltam?

Meitenes vasarā dažādos veidos uztur sportisko formu. Domāju, ka būsim stiprāki nekā pagājušajā sezonā. Izskatās, ka čempionātā būs tikai četras komandas, plus vēl arī Igaunijas izlase. Ir daudz iemeslu, kāpēc komandu skaits sievietēm atšķirībā no vīriešiem ir tik mazs. Olimpiskie sporta veidi paņem bērnus, un meiteņu pēc būtības trūkst, turklāt gandrīz visas pēc vidusskolas aiziet prom. Zēniem 30 sāk trenēties, 15 paliek – kaut vai amatieru līmenī. Meitenēm, ja sāks 15, paliks trīs. Ko ar viņām darīt, komandu nevar izveidot. Diezgan nepateicīgi. Čaļu ir daudz, to daži klubi arī kā biznesu uztaisījuši. Es ņemu visas, kuras grib, – nāc, nekas nav jāmaksā, viss par brīvu. Meitenes to novērtē, jo nav noslēpums, ka amatieru sportā bieži vien ir tā, ka pašiem dalībniekiem tas jāapmaksā.

LA.lv
LE
LETA
Sports
Daugavas stadiona ledus halles būvniecība izmaksās 10,32 miljonus eiro
7 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
VIDEO: Krievu futbolisti ar jauniem skandāliem iznāk no cietuma
8 stundas
IS
Ilmārs Stūriška
Sports
Atvars Tribuncovs – no Karagandas uz Daugavpili
10 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IE
Ināra Egle
Latvijā
Pašvaldības grib piespiest valdību sarunāties
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Paziņo datus, cik valsts pārvaldē likvidētas amata vietas un cik ietaupīts
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Noticis savāds ceļu satiksmes negadījums: vietējie izsaka minējumus
3 stundas
Ilga Šuplinska
Latvijā
Ilga Šuplinska: Brīvpusdienu kods
2 stundas
LA
LA.LV
Sports
VIDEO: Bukartam lielisks mačs Čehijā – skaisti vārti un dramatiska uzvara
1 stunda