Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Florbola kalendāra meitenes


eliina_71482

Florbolistes spēles laukumā iziet, ģērbušās krekliņos un šortos, taču nesen izdotajā gada kalendārā florbola kluba “Ķekava” spēlētājas uzdrošinājās atkailināties nedaudz vairāk. 


 

– Es jau pirms pāris gadiem meitenēm ieminējos, ka vajadzētu izdot šādu kalendāru. Dažas nodomāja, ka tas ir joks. Beidzot šim solim nobriedām un gada sākumu sagaidījām ar jauno kalendāru. Nezinu, kas notiek meiteņu galvās, taču domāju, ka viņām pašām par uzdrīkstēšanos un iejušanos fotomodeļu tēlos ir prieks. Mēs esam komanda, kas mēģina atšķirties no citām, – stāsta komandas vadītājs, “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš, kurš pats jau divdesmit gadus ir florbolā iekšā līdz ausīm.

Ziņa par pikantā kalendāra iznākšanu izraisīja lielu ziņkāri. Pirmo divu mēnešu laikā populārākajā interneta sporta portālā sportacentrs.com uz ziņas par kalendāru noklikšķināts 100 000 reižu, tā ir šogad visvairāk lasītā, apsteidzot ziņas par hokeju, basketbolu, futbolu. Kā tika izvēlētas kalendāra meitenes, vai viņām bija jāpiedalās kastingā?

– Viss notika pēc brīvas gribas. No komandas piekrita fotografēties sešpadsmit meitenes. Taču trīs no tām – vēl nepilngadīgas. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā man neieteica riskēt, jo var sanākt tiesu darbi, – paskaidro Artis.

Fotosesijas laikā neviens spēlētājām nediktēja noteikumus, katra varēja izlemt, cik daudz grib atļauties un uzdrošināties.

– Divas dienas pēc kalendāra iznākšanas pavadīju eiforijā, bet trešajā dienā saslimu. Kalendāra meitenes bija parādījušās vienā otrā portālā, un es lūdzu, lai negatīvi komentāri tiktu ravēti laukā. Taču vienā portālā parādījās ne visai glaimojošas atsauksmes, un man kļuva smagi ap sirdi. Jutos vainīgs, it kā būtu pametis meitenes zem riteņiem. Viņas gan mani centās mierināt, ka ar to bija jārēķinās. Es meitenēm sacīju – tagad zināt, kā jūtas slavenības, – noteic Artis.

Meitenes kalendārā redzamas savā dabiskajā izskatā, fotogrāfijas netika mākslīgi izskaistinātas un apstrādātas. Kāds no kritizētājiem pārmetis, ka dažai meitenei uz kājām redzami zilumi, bet spēlētājas no tiem nevar izvairīties, florbola bumbiņa lido ar ātrumu simt kilometru stundā.

Artis iepazīstina ar divām kluba spēlētājām un kalendāra meitenēm, kas ir malējās uzbrucējas, – Paulu Brunovsku un Elīnu Drēziņu.

– Es nepārdzīvoju par interneta komentāriem, jo tos raksta neapmierināti ļautiņi, kuri paši neko nedara, – uzskata Paula.

Viņai ir divdesmit viens gads, un viņa Latvijas Universitātē studē modernās valodas un biznesu. Deviņpadsmitgadīgā Elīna mācās Rīgas Biznesa skolā.

Saku Elīnai, ka viņai jau noteikti nebija izvēles iespēju, jo abi vecāki aizrāvušies ar florbola spēlēšanu.

– Kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ķekavu, man bija skaidrs, ka izvēles nebūs. Vecāki pusotru gadu mēģināja mani pievērst florbolam, taču es savā pusaudzes dumpinieciskumā lēmu, ka nelīdzināšos viņiem. Beigās tomēr piekāpos un trīspadsmit gados sāku spēlēt. Šo gadu laikā man jau izveidojusies atkarība no florbola. Arī pēc sezonas beigām, kad varētu atpūsties, rokas niez, kā gribas spēlēt, – atzīst Elīna.

Paula pievērsās florbolam, kad mācījās 5. klasē. 
Paula_7213

– Pēc vidusskolas es pusgadu studēju Austrijā eksporta menedžmentu, bet man šajā laikā ļoti pietrūka Latvijas un florbola. Vīnē uz treniņiem nevarēju izbraukāt, taču man tā gribējās spēlēt. Tad nolēmu, nav ko mocīties, pieredzi guvu labu, bet Latvijā tomēr labāk. Tā kā man ļoti patīk valodas, patlaban pārvaldu piecas, tad izvēlējos studēt modernās valodas, – stāsta Paula.

Artis par Paulu saka: – Viņa izskatās mīļa, trausla, ievainojama, taču īstenībā ir viena no raksturā stiprākajām spēlētājām. Var spēlēt arī agresīvi, neļaus pretiniecēm darīt pāri ne sev, ne komandas biedrenēm. Ja Paulu nokaitina, viņa var parādīt arī mēli.

– Ir tādas pretinieces, kas neizceļas ar inteliģenci. Viņas uz laukuma lamājas rupjiem vārdiem, ja spēles laikā gadās nolauzt nagu, tad rīko histēriju un apvainojas par sīkumiem. Taču es vienmēr atceros, ka gudrākais piekāpjas, – prātīgi spriež Paula.

Artis piebilst, ka “Ķekavas” meiteņu komanda ir ne tikai skaista, bet arī kulturāla. Spēlētājas laukumā var atbildēt uz pretinieču rupjību, bet pirmās to nedarīs.

Paula ir aicināta startēt Latvijas izlasē, bet viņa tomēr uzskata, ka florbols nav dzīves prioritāte.

– Spēlējot izlasē, nāktos ziedot daudz laika un spēka. Neesmu pārliecināta, vai to vēlos. Esmu arī pieteikusies apmaiņas studiju programmai, un iespējams, ka drīzumā došos uz Ungāriju, – pastāsta Paula.

 

 

Elīna atzīstas, ka viņai arī pēc ģimnāzijas beigšanas bijusi doma braukt studēt uz ārzemēm.

– Mani uzņēma Mančestras universitātē, bet tēvam to pat nepateicu, jo viņš mani būtu izstūmis laukā no mājām ar visiem čemodāniem. Man svarīgi bija sevi pārbaudīt, vai es spēju iekļūt šajā universitātē. Taču, iepazīstoties ar Rīgas Biznesa skolas programmu, sapratu, ka tai nav lielas atšķirības ar Mančestras universitātes programmu, un braukt projām tikai braukšanas pēc nevēlējos. Studēju starptautisko vadību, mācības notiek angļu valodā. Pat mājās gadās tā, ka divus vārdus pasaku latviski, bet trešo angliski. Tēvs tad aizrāda – runā valsts valodā. Es tagad arī latviski nevarētu pastāstīt, par ko šodien skolā bija lekcijas. Ja skolā bijusi smaga diena, tad vislabāk palīdz treniņi florbolā. Vakarā izskrienies pa laukumu un pārrodies mājās ar svaigu galvu, – klāsta Elīna.

Komandas vadītājs ir pārliecināts, ka daudzas spēlētājas kļuvušas atkarīgas no sporta. Dzemdē bērnu un atkal atgriežas laukumā.

– Mūsu florbolistes pierāda, ka visu var apvienot – gan mācīties, gan strādāt, gan rūpēties par ģimeni. Kāda spēlētāja man teica, ka florbols viņai ir tikai ceturtajā vietā. Pirmajās trīs vietās – bērns, ģimene un darbs. Es tam pilnīgi piekrītu un pat uzsveru, ka florbolu nedrīkst likt pirmajā vietā, jo visu dzīvi to nespēlēs, – loģiski teic Artis.

Viņš spēles laikā priecājas par katriem gūtajiem vārtiem, meitas Elīnas vārtos ieraidītā bumbiņa viņam kā tēvam, protams, ir īpaša, bet bieži vēl lielāks prieks par izšķirošiem vārtiem vai tādiem, ko gūst ne tā veiksmīgākā spēlētāja. Taču florbols sniedz ne tikai prieku, spēles laikā gadās arī gūt traumas.

– Reiz Elīna nokrita un salauza roku, spēle tika apturēta. Domāju, kā es tagad skriešu pāri visam laukumam pie meitas. Paliku stāvam uz vietas. Spēlētāja Laura uzkliedza – ko stāvi, tas bērns salauzis roku!

Artis piekrīt, ka meiteņu komandas treneriem nav viegli. Ar vīriešiem strādāt ir vienkāršāk, bet par sievietēm neko nevar zināt. Vienai nepieciešams skarbāks vārds, lai gūtu uzrāvienu spēlē, bet cita pēc asa vārda pateikšanas vairs nespēj spēlēt.

– Ar mani trenerim ir viegli. Es uzklausu kritiku un viegli to uztveru. Laukumā izeju ar vēsu prātu, – stāsta Paula.

– Paula nerunā pretī, bet man ir sava pārliecība, un vēlos trenerim pateikt savu versiju. Iepriekšējais treneris mani speciāli pirms spēles centās nokaitināt, jo tad man uznāk dusmas un laukumā esmu gatava cīnīties, – atklāj Elīna.

Pašreizējais treneris Ivo Preiss esot mierīgākas dabas un spēlētājām nevelta tādu krāšņu apzīmējumu kā “superaita”.

“Ķekava” ir trešā spēcīgākā komanda Latvijā. Tagad ir mērķis – tikt augstāk.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+