Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

Folklora rekonstrukcijās un jaunradē

Saucejas_10

Pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors rīkoja ekspedīciju virkni uz Latgali.

Tajās iekļāvās arī filoloģijas, muzikoloģijas, kompozīcijas studenti, kuri vismaz dažas nedēļas pavadīja Latgalē, lai vāktu folkloru. Pēc teicēju apzināšanas ekspedīcijās izveidojās dziedātāju kopas – arī Kārsavas pilsētas un Ludzas rajona etnogrāfiskie ansambļi, bet pieraksti krājās mapēs. Ekspedīcija uz Kārsavu un Ludzu devusi 626 meldiju pierakstus, no kurām ansambļa “Saucējas” jaunajā albumā atlasītas 29 – izcilu teicēju reiz skandētas, tās nu tricina ustobeni ar emocionālu enerģētiku, ar iespējami dziļu tuvošanos tīrajiem pirmparaugiem un autentiskumam. Latviešu folkloras krātuvē saglabājušies arī oriģinālie magnetofona ieraksti (kopumā ap trīsarpus stundu apjomā) – tie tad arī kalpo kā vadugunis “Saucēju” rekonstrukcijām (tikai septiņas dziesmas iestudētas pēc nošu pierakstiem). Albumu iesāk un beidz šūpuļdziesmas, pa vidu izdziedot dzīres un apdarot darbus, talkojot, rotājot, līgojot, kaladojot, ejot tautās un rotaļās. Ierakstā dzirdama ne tikai fascinējoša daudzbalsība, bet arī ansambļa dalībnieču solonumuri – katra balss izceļas ar savu individuālo skanējumu, tembru, izrunas īpatnībām. Viņas visas – Iveta Tāle, Indra Mētra, Marianna Auliciema, Kristīne Jansone, Janta Meža, Signe Pujāte, Vineta Romāne un Kristīne Rotbaha – ir individualitātes, kuru balsu kopskaņa daudzbalsībā ir suģestējoša. Gandrīz pat pārlieku tīrskanīga, teju profesionāla, taču iespaidīga, darināta ar pietāti pret oriģinālajām teicēju versijām. Netrūkst arī instrumentālu epizožu, kas atdzīvina vokālo ieskaņojumu ar akordeona un bungu skanējumu, kā arī ar vīru balsu tembriem. Šķiet, ka uz albuma vāka ir vēsturisks foto – sievas 50. gadu lauku videi raksturīgos apģērbos lakatiņiem galvās dzied un griež danci. Taču tās ir viņas, “Saucējas”, kas tikai pavērš ­skatienu ­pusgadsimtu senā pagātnē un rekonstruē to. Albuma īpašā vērtība slēpjas akadēmiskajā pieejā materiālam – esam ieguvuši ierakstu, kuru papildina bagātīgs materiāls ar Ivetas Tāles pētījumu par dziedāšanas un muzicēšanas tradīcijām Ludzā un Kārsavā, Ievas Tihovskas pārskatu par vēsturiskajām ekspedīcijām, tāpat arī ziņām par teicējiem, komentāriem par katru dziesmu, kā arī dziesmu tekstiem. Ar šo albumu tiek turpināta “Lauskas” aizsāktā akadēmiskā sērija – to, starp citu, ievadīja “Saucēju” pirmais albums, kas tika veltīts Sēlpils un Vārnavas folklorai.

 

Auli_10Bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi” turpina skrējienu (teju ik gadus sagaidām mūziķu jaunu ierakstu skaņuripas formātā) un spēlējas ar gadskārtu loku – no sala laika, cauri pavasarim, vasarai un rudenim līdz pat ledus un kaladu brīdim. Muzicēšanas prieks ir nemainīgi pārliecinošs, enerģētika – suģestējoša. Tās ir 16 jaunas kompozīcijas, kas veltītas noteiktiem posmiem senajā latviešu kalendārā. Kā galvenais iedvesmas avots albumam esot kalpojis 1999. līdz 2000. gada izrakumos Tukuma rajonā atrastā 12. gadsimta beigu vai 13. gadsimta vīriešu rota – bronzas piekariņš, kas saskaņā ar arhitektes Ināras Heinrihsones hipotēzi varētu būt kalpojis kā modelis senlatviešu kalendāra laikskaitei. Tas izmantots arī vāka noformējumā. “Auļi” “Gadalokos” ir uzticīgi paši sev – pasaules mūzikas meti te vienā veselumā savijas ar latviešu instrumentālās mūzikas elementiem, veidojot nu jau stilistiski ļoti pazīstamu un ne ar ko citu nesajaucamu skanējumu. “Auļu” balsi, kas mazliet pat apstājusies laikā, jo gribētos tajā saklausīt arī zaļoksnu attīstības, pārmaiņu vēstnesi.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+