Egils Līcītis: Birģeris sabaida Merkeles kundzi 3
Vācijā elektorāta pamatvienība ir birģeris. Herr Millers ir punktuāls darbinieks un ievēro ordnungu. Vakariņās notiesā kāpostus ar desiņām, aizbultē hauzīti un liekas mīkstā mēbelē. Pirms ver vaļā žāvas, attaisa logu uz ārpasauli, ieslēgdams platekrāna “Samsung”. Šķiet, grosfāters nosaka dienas režīmu vācu mazpilsētās, kur 8 vakarā ielas ir tukšas kā izslaucītas. Kamēr krāsu televizora bilde rāda, ka Mutti Vācijas vadīšana iet no rokas, ka kanclere ir ekonomikas mašīnas zīdītāja un pasaules ietekmīgākā sieviete, kura pieņem veselā saprāta diktētus lēmumus, tikmēr fricis, nostiepies kā stīga, balso par kristīgajiem demokrātiem un par pārējo neliekas zinis. Šaurā materiālā noslēgtība šausmina aizrautīgus sociāldemokrātus. Kā tā var nosmakt kāpostu grāpja garaiņu luftē un, izņemot bairīšdesas, par citu neinteresēties! Krietns kreisais vismaz lasījis “Der Kapital”, nevis tikai lielveikala preču katalogu. Uz darbu tēraudlietuvē reizēm brauc ar riteni, nevis mersedesu, valkā pieticīgu džemperi, dzīvo klasi zemākā vonungā un flammējas par politiku.
Tomēr caurmērā lielās partijas ir līdzīgas kā divas Lotiņas, balsotāju pamatmasa mīl uzēst šniceles un iepurināt lāsi Mozeles vīna, un, vai jakā, vai līdz papēžiem hugo bosā ģērbti, dotu iemeslu Kārlim Marksam lādēties par šķiras interešu nodevību, bet Rainim no kalnā kāpēja augstumiem nomērīt Berlīnes zēnus ar nicīgu skatu kā mietpilsoņus.
Savukārt desiņu ēdāji caur pieri uzlūko pārējo politisko šlaku kā dīvainas, jiftīgas dabas parādības. “Zaļie” vai “Die Linke”, rupji sakot, VDR komjauniešu atliekas, vācu garam šķiet kā ar skrejamo apsēsti īpatņi. Piedevām vācu tauta audzināta dzīvot ar savu sāpi, uzmanoties, ka no margināliem alus pagrabiņa projektiem neizlec atkal kāds ellišķs Ādolfs. Un šī tikpat kā Grietiņas pie ratiņa vērptā kārtība vilktos mūžībā, ja vien ne zināmie ekstrēmie notikumi – humānā krīze. Satricinājumi radījuši lūzumu, kas atbalsojies notikušajās federālo zemju vēlēšanās ar lieliem alternatīvas, agrāk putekļa izmēra partijas panākumiem, kura ir krasi pret bēgļu wilkommen uzņemšanu. Frau Merkelei bikškostīmā bija sekmīgi izdevies aizlāpīt popularitātes reitinga caurumus, jo pārējās tradicionālās partijas bija vēl laipnākas migrantu ielūdzējas par pašu kancleri, taču tagad “Alternatīva Vācijai” vēlēšanās demonstrējusi muskuļus, un, domājams, tā ir tikai debijas pirmizrāde. Kad vidusšķiras māju noslēgtības ērtības draud sagrūt pār galvu kā Pompeji izvirdumā, kad zūd drošības sajūta, sākot ar to, kas notiks, ja šovakar tīnīti meitu izlaidīšu no mājas, un beidzot ar to, kas var piemeklēt Eiropu pēc 20 gadiem, sekas var būt nepārredzamas. Vāciešiem asu kustību un stipra kā brandvīns politika nelikās atbalstāma, bet birģeri tagad ķēķī burkšķ, saka “nein, nein!” un atzīst mazpazīstamus radikālos par pirmo zorti. Alternatīvo spēku kreftīgas valodas politiķi ar KDS bija samērojami kā odi ar zirgu, bet nu laužas pie varas, lai pieteiktu kaput kārtībai, kas Eiropas viducī stāvēja klints cieta un nesatricināma. Turam acis plati vaļā, kurp traucas folksvāgens.
