Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. jūnijs, 2012
Drukāt

“Food union” vadītājs: Latvija ir racionālā, iespēju un emociju apvienojums (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Piekrišanu intervijai no lielākā piena pārstrādes uzņēmuma “Food union” vadītāja un līdzīpašnieka, Krievijas uzņēmēja Andreja Beshmeļņicka saņēmām aptuveni pēc gadu ilgas gaidīšanas. Stundu ilgā saruna notika pēc preses konferences, kurā Beshmeļņicka kungs paziņoja par “Rīgas piena kombināta” un “Valmieras piena” apvienotā uzņēmuma darbības principiem un nākotnes iecerēm. 


 

– Kas jūs, cilvēku, kura īpašumi un naudas ienākumi tiek lēsti daudzu simtu miljonu dolāru vērtībā, rosināja ieguldīt naudu Latvijā?

A. Beshmeļņickis: – Pēc Krievijas piena pārstrādes uzņēmumu grupas “Unimilk” apvienošanās ar globālo kompāniju “Danone” atstāju ģenerāldirektora amatu tāpēc, ka starptautiskai kompānijai vajag nedaudz citu pieeju, uzskatus un pieredzi.

Man pēc aiziešanas no “Unimilk” bija iecere attīstīt citu ļoti perspektīvu produktu – sviesta, siera un citu industriālo produktu – ražošanu. Krievijā 800 000 tonnu siera tirgus ir piecu miljardu dolāru vērtībā, tostarp 50% ieved no citām valstīm. Sviesta tirgus – 400 000 tonnu – divu miljardu dolāru vērtībā, imports veido 40% lielu īpatsvaru.

Kā platformu savas ieceres īstenošanai vēlējos atrast vietu, kur var iepirkt kvalitatīvas izejvielas ar nosacījumu, ka būtu tuvums Krievijas tirgum, atklāta teritorija, kas ļauj integrēties pasaules tirdzniecībā. Rīga ar savu novietojumu un ostu šai iecerei ir ļoti piemērota. Tas no racionālā skatpunkta.

Ja vērtējam no iespējām, tad bizness, tāpat kā politika, ir iespēju izmantošanas māksla. Latvijas piena tirgus līdz “Food union” izveidei bija vismazāk konsolidētais tirgus salīdzinājumā ar Lietuvas un Igaunijas tirgu. Igaunijā ir divi lieli spēlētāji – “Tere” un “Valio”. Lietuvā ir četri pieci lieli spēlētāji. Spilgtākais piemērs ir Lietuva, kur uzņēmumam “Piena žvaigždes” ieņēmumi no pārdošanas ir 210 miljoni litu, “Žemaitijos pienas” – 130 – 140 miljoni litu, salīdzinājumam: mūsu apvienotajam uzņēmumam – tikai 105 – 110 miljoni litu.

Mēs vēlamies iegūt spēcīgas pozīcijas Latvijas tirgū, izejvielu pirkt no Latvijas zemniekiem, kā arī eksporta iespējas – nākamajos trīs gados ceram, ka pusi no kopējiem pārdošanas ienākumiem veidos eksports uz NVS valstīm. Iznāk, ka Latvija ir racionālā, iespēju un laikam arī emociju apvienojums.

Par emocijām. Es Rīgā pirmo reizi ierados 2010. gada augusta beigās, kad Maskavā bija ļoti liels karstums, šausmīgs smogs. Rīga bija zaļa, skaista, pilsētā tūristi no Jūrmalas.

 

Bijušajiem PSRS cilvēkiem Latvija asociējas ar ideālo vietu. Turklāt vēl valodas jautājums. Man nav problēmu runāt angļu valodā, tomēr patīkamāk – dzimtajā valodā. Paldies, ka latvieši atceras krievu valodu. Visi labi saprot, ka kultūras un lietišķie, biznesa sakari bez krievu valodas būtu stipri apgrūtināti.

 

– Cik lielu naudas ieguldījumu bez jau ieguldītajiem 30 miljoniem eiro vēl plānojat?

– Mums ir jauns stratēģiskais plāns, gribam sa-
sniegt 200 – 300 miljonu eiro lielus naudas ienākumus. Tas ir pilnīgi reāli nākamo 5 – 8 gadu laikā. Šā mērķa sasniegšanai vajadzēs daudz investīciju, tostarp piena pieņemšanā, piena sagatavošanā un kvalitātes nodrošināšanā un pārbaudē. Arī konkrētos virzienos – sviests, siers, kausētais siers un citos.

– Piena cena kādu laiku krīt, tomēr “Valmieras piena” un “Rīgas piena kombināta” produktu cenas veikalos kāpj. Kāpēc tāda pretruna?

– Tas ir filosofisks jautājums. Ar ļoti lielu nožēlu jāteic, ka nereti zemnieki, plašsaziņas līdzekļi un varas pārstāvji vai nu vienkāršo situāciju nezināšanas dēļ, vai arī apzināti un aizmirst par fundamentāliem uzņēmējdarbības pamatiem. Tie vispirms ir tirgus un konkurence.

Valsts nodrošina konkurētspējīgu vidi, bet konkurence pati regulē cenas veikala plauktā, izejvielu iepirkuma cenas, darbaspēka cenu, cenas par pakalpojumiem un citas cenas. Nevar konkurences vidē palikt pārāk bagāts. Ja es maksāšu maz naudas zemniekam par pienu, viņš var pienu pārdot uz Lietuvu vai kādam citam pārstrādātājam. Šeit darbojas atvērtais tirgus.

Otra fundamentāla lieta ir nepieciešamība katram pārstrādes uzņēmumam pelnīt. Neviens līdz šim nav prasījis – vai agrāk pelnījāt naudu? Pērn piena iepirkuma cena bija daudz augstāka, tomēr veikalā piena un siera cena nekāpa. Tikai patlaban esam izgājuši nelielos plusos, sākam pelnīt. Tātad piena iepirkuma cena auga straujāk nekā piena produktu cena.

Piena bizness ir ļoti sarežģīts un grūts bizness. Ja mēs pelnīsim vienu divus procentus no savām izmaksām, tad būsim patiesi laimīgi.

Patlaban tirgus ir nonācis līdzsvara situācijā – izejvielu un gatavo produktu cenas nodrošina konkurētspēju uzņēmumam. Tiem, kas labi darbojas, nodrošina labu izaugsmi.

 

Es pats esmu zemnieks un zinu, cik maksā piena ražošana. Man viena kilograma piena ražošanai ir jātērē septiņi rubļi, tie ir aptuveni 11 – 12 santīmi (Latvijā vidējā piena pašizmaksa tiek lēsta 16 – 20 santīmus liela. – Red.). Viss pārējais ir peļņa, amortizācijas izdevumi. Dabiski, ja zemnieks piegādā pienu kādam un cena neapmierina, tad jālauž līgums.

 

– Mums piena ražotāji stāsta, ka “Rīgas piena kombināts” ir vienojies ar Lietuvas “Rokišku syris” par to, ka pēdējais nepirks pienu no pirmā piegādātājiem.

– Redziet, teorētiski ir iespējams par kaut ko vienoties, tomēr modelēsim šādu situāciju – man ir savi produkti, ko pārdodu. Pēkšņi kāds piedāvā – mēs atvedīsim vēl divas reizes vairāk izejvielu. Ko es ar šo izejvielu darīšu? Vai tad cilvēki divas reizes vairāk pirks un ēdīs piena produktus?

Kad notiek līdzīgas sarunas, tās viennozīmīgi ir tikai runas. Ja pienu neņem Rokišķu piena kombināts, lai zemnieks ved uz “Piena žvaigždes”. Tas atrodas netālu, Kauņā.

– Kāpēc “Rīgas piena kombināta” maksātā piena iepirkuma cena patlaban ir zemāka nekā citu pārstrādes uzņēmumu maksa par svaigpienu?

– Kuri konkrēti uzņēmumi maksā vairāk?

– Piemēram, kooperatīvi.

 

– Patlaban “Rīgas piena kombināta” piena piegādes struktūrā mazie zemnieki veido astoņus procentus lielu īpatsvaru. Pārējie ir lielie kooperatīvi, kuriem ir lielāka vara pār mums nekā mums pār viņiem. Tie piegādā pat 15 – 18% no mūsu kopējā piena iepirkuma. Kooperatīvs domā, kur ilgtermiņā pārdot pienu.

 

Ja nepatīk sadarboties ar “Rīgas piena kombinātu”, ar “‘Rīgas piensaimnieku” vai Rokišķiem, lai sadarbojas ar kādu citu.

– Jūs runājat ļoti filosofiski, tomēr kāpēc patlaban tirgū citi uzņēmumi maksā dārgāk par jums?

– Varat atvērt tīmekli un apskatīt siera cenu. Tā 2,85 eiro (Ls 2) par kilogramu. Viena kilograma izgatavošanai vajag 10,5 litrus piena. Tātad siera ražošanai vien, bez elektroenerģijas un gāzes patēriņa, darbinieku algu un citiem maksājumiem, var maksāt 25 eirocentus jeb 19 santīmus. Tā patlaban ir cena, kas nerada zaudējumus. Siera pašizmaksā izejviela veido 70%. Pārējais – elektroenerģija, darbaspēka izmaksas, apgrozāmais kapitāls (siers ir 45 dienas jāglabā), iepakojums – 3 – 4%. Tas ir pie 0 latu lielas peļņas. Vācieši sieru pārdod par 2,75 – 2,85 eiro kilogramā. Mums tā pašizmaksa ir 3,60 eiro. Ko mums darīt?

Mēs aizmirstam vēl vienu fundamentālu lietu – informācijas atklātību. Nevar neko noslēpt, tostarp arī to, cik par pienu maksā kooperatīvi.

– Daudz ir dzirdēts par iecerēto vērienīgo sviesta ražošanu “Rīgas piena kombinātā”.

– Mēs esam iecerējuši ražot 50 tonnas dienā, tam vajadzēs 100 tonnas saldā krējuma.

– Vai Latvijā pietiks tik daudz piena?

– Ja runājam profesionāli, tad sviestu var ražot no saldā krējuma. Kad sakām sviests, tad nedomājam sviestu paciņās. Var nopirkt bloku no Jaunzēlandes, pārstrādāt un iepakot ar savu zīmolu. Var nopirkt tā saucamo AMF – bezūdens piena taukus, tur ir 99% tauku, pārstrādāt to. Var pirkt sasaldētu saldo krējumu, siera krējumu Lietuvā, Latvijā, Somijā vai Polijā. Var pirkt pienu, separēt to. Mēs esam elastīgi mūsu izejvielu izvēlē un varam pirkt pienu Latvijā vai arī pirkt izejvielas citos reģionos.

– Jūs agrāk teicāt, ka Latvijā, tāpat kā Krievijā, vēlaties konsolidēt piena nozari un vēlāk piesaistīt stratēģisko investoru.

 

– Patlaban man patīk tas, ko mēs darām. Es īstenoju ilgtermiņa projektus 5 – 10 gadu ilgumā. Vienlaikus ir jādomā par tālāku nākotni. Šis bizness nedrīkst būt atkarīgs no viena cilvēka.

 

Man ir trīs meitas. Man ir 45 gadi. Ja es kļūšu vecs, saslimšu, man apniks ar šo darbu nodarboties, bet uzņēmums būs atkarīgs no manis, kas tad notiks? Tas ir slikti, ja Latvijas zemnieki un mūsu darbinieki ir no manis atkarīgi. Uzņēmumam ir jābūt sagatavotam akcionāru maiņai, kad tas būs nepieciešams. Ja tas būs stratēģiskais investors, tad pēc kāda laika vajadzēs iekļauties lielā starptautiskā konglomerātā. Patlaban Latvijā, Krievijā, Ukrainā ir valda stereotipi, anahronismi – ir neaizsargātie zemnieki un monstri – pārstrādes uzņēmumi. Pasaule patlaban ir cita. Konkurētspējai ir ļoti liela nozīme.

Ja zemnieks slauc 15 litrus dienā, vajag 25 litrus, jo tik daudz slauc Vācijas zemnieks. Ja krīt izslaukums par 5%, bet jābūt 1% lielam kritumam, tā ir viņa atbildība. Vairāk uzmanības ir jāpievērš sev un savai konkurētspējai.

– Latvijas piena ražotājiem ir bijuši daudzi slikti sadarbības piemēri ar pārstrādātājiem.

– Agrāk naudu ietaupīt visvienkāršāk bija, samazinot zemniekam iepirkuma cenu. Patlaban zemnieki apvienojas kooperatīvos, kas pienu pārdod pircējiem simtiem kilometru lielā attālumā. Var arī būvēt savu rūpnīcu, ko viņi dara. Tas ir pareizi, un lai viņi paši par to atbild. Mums ir jāpārliecina cilvēki par to, ka pārstrādātāji ir mainījušies. Mēs saprotam, ka nevar no zemnieka visu laiku spiest un spiest.

– Vai jūs nebaida, vai pieļaujat, ka Krievija kādreiz, līdzīgi kā šprotu karu laikā, var aizliegt Latvijas piena produktu eksportu?

– Politika var būt visā un visur. Laiku pa laikam notiek tirdzniecības kari starp, piemēram, Beļģiju un Nīderlandi. Ja kādas valsts, vienalga, kuras, zemniekiem klāsies grūti, tad politiķi var pieņemt jebkādu lēmumu, kas aizstāv konkrētās valsts cilvēku intereses. Mums, uzņēmējiem, tam vienmēr ir jābūt gataviem. Katram uzņēmumam, katram gudram vadītājam ir jābūt plānam ārkārtas situācijai.

 

Uzziņa

Andrejs Beshmeļņickis

A/s “Rīgas piena kombināts” un a/s “Valmieras piens” apvienotā uzņēmuma “‘Food union” akcionārs un direktoru padomes loceklis,

pieder liela lauksaimniecības holdinga kompānija – Hrenovas zirgaudzētava Voroņežas apgabalā ar 33 000 hektāru aramzemes, 2000 slaucamajām govīm un 500 zirgiem,

1991. gadā Stavropolē izveidoja reklāmas aģentūru un izdevniecību, bet 1993. gadā “Inkombank” filiāli un lielāko lauksaimniecības uzņēmumu “Agroinkom”,

1998. gadā Krievijā izveidoja lielākās pasaules bankas “Rabobank” meitas kompāniju,

1999. gadā kopā ar partneri nopirka kompāniju “Omskiy bekon”, bet 2000. gadā izveidoja kompāniju “Planēta menedžments” – uz tās bāzes izveidoja divas lielākās pārdošanas kompānijas “Probo” un “Unimilk”,

2010. gadā “Unimilk” piederēja 30 piena pārstrādes uzņēmumi, kas pārstrādāja aptuveni divus miljonus tonnu piena un kuru peļņa bija divi miljardi dolāru,

2010. gadā “Unimilk” un “Danone” akcionāri apvienoja aktīvus vienā kompānijā, kas kļuva par vadošo Krievijā ar peļņu vairāk nekā 3 miljardi dolāru.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nu redziet,kam tad šeit ir teikšana!

Draugiem Facebook Twitter Google+