Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. maijs, 2013
Drukāt

Foto eksperiments: Maigonis, Rasma, Staņislavs un citi naglieši


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 26. maijam skatāma fotomākslinieka Māra Maskalāna personālizstāde “Nagļi LV–4631″
.

 

Vairākus gadus pēc kārtas zilo ezeru zemes Nagļu pagastā ik pa brīdim parādījās balts audekls un diezgan uzmācīgs fotogrāfs, kas katru aicināja bildēties. Šis fotogrāfs bija Māris Maskalāns, kurš 2008. gadā, kopā ar režisori Lailu Pakalniņu filmējot dokumentālo filmu “Par dzimtenīti”, iepazina Nagļu ciematu un tā iedzīvotājus. Šis Latgales pagasts, tālu no lielpilsētas greznības, burzmas un kņadas, apbūra viņu ar savu pašpietiekamo un nesamāksloto esības būtību. Tā radās ideja izveidot melnbaltu fotogrāfiju sēriju, ko atbalstīja Kultūrkapitāla fonds.

M. Maskalāns vairāku gadu garumā (2009 – 2012) devās speciālās ekspedīcijās, lai dokumentētu Nagļu iedzīvotājus – no veciem vīriem un sievām līdz pusaudžiem un bērniem. Cilvēki bija tik dažādi – dažs pozēja labprāt, savukārt citi teciņiem vien laidās prom un bija arī tādi, kas izturējās noraidoši, pat ar vīzdegunīgu attieksmi. Atsaucīgāki esot bijuši attālāko sētu ļaudis, nevis tie, kuri dzīvojuši centrā. Liels atbalsts fotogrāfam bijuši vietējie iedzīvotāji – Staņislavs Leimanis, Jānis Macāns un Otīlija Spridzāne, kas talantīgajam māksliniekam izlīdzēja – izvadāja pa mājām, aicinot atbalstīt lielo iesākto darbu.

“Tika nofotografēti apmēram 360 pagasta iedzīvotāji, un tad sekoja pats grūtākais darbs – fotogrāfiju apstrāde. Tikai ar viena cilvēka fotogrāfijām bija jānopūlas un tām jāvelta vesela diena. Katram desmit mākslas foto un no tiem bija jāatlasa četri labākie,” – tā stāsta foto izstādes autors.

Projektā M. Maskalāns izmantoja analogo fotokameru un attēlu attīstīšanu veica pats, kopējot melnbaltās fotogrāfijas tradicionālajā veidā – pašrocīgi uz sudraba želatīna papīra. Šis darbietilpīgais un sarežģītais process ir vērtība pati par sevi un garantē darbu saglabāšanos vismaz simts gadus, pretstatā modernajām tehnoloģijām, kuru ilglaicīgums nav pārbaudīts. Tā tapa unikāla viena ciemata iedzīvotāju portretu kolekcija – kultūrvēsturiski antropoloģisks pētījums, paliekoša vizuālā dokumentācija par Latvijas lauku identitāti 21. gadsimta sākumā. Portretu galerija izstādē tiek papildināta ar Nagļu ciema attēliem un filmu “Par dzimtenīti”.

No skaitliski plašā arhīva izstādei Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā autors atlasīja sešdesmit labākās fotogrāfijas, kas kalpo kā piemineklis vienkāršiem lauku ļaudīm, tai it kā neredzamajai, bet īstajai Latvijas daļai.

M. Maskalāns melnbaltās fotogrāfijas pamatus apguvis kā autodidakts – lasot grāmatas un eksperimentējot savā fotolaboratorijā. 1993. gadā viņš iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas filmas operatoru kursā, jo viens no mācību priekšmetiem studiju laikā bija fotogrāfija. 1997. gadā pabeidza Kultūras akadēmiju un kopš tā laika strādā Vides filmu studijā par operatoru un režisoru, fotografēšanu saglabājot kā hobiju. Latvijā viņu dēvē par vienu no pacietīgākajiem dabas filmētājiem, jo ne jau kurš katrs var diennakti nosēdēt ar kinokameru pie putna ligzdas. Viņš ir arī autors un operators daudzām godalgotām dokumentālajām filmām, starp nozīmīgākajām ir jāmin “Jumta likums” (2001), “Leiputrija” (2004) un “Par dzimtenīti” (2008), divas pēdējās tapušas sadarbībā ar Lailu Pakalniņu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+