Pasaulē
Eiropa

Juris Lorencs: Ja ir zemes, kas var pretendēt uz kompensāciju, tad tās ir trīs Baltijas valstis0

Foto: LETA

Šogad Eiropa, patiesībā visa pasaule, atzīmē traģisku jubileju – aprit tieši 80 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma. Karš joprojām nav aizmirsts, gandrīz visām Eiropas tautām tas nesa postu, kura sekas izjūtam vēl šodien.

Šā gada 22. martā Latvijas Tieslietu ministrijā notika starptautiska konference, kurā vēsturnieki, juristi un ekonomisti no trim Baltijas valstīm sprieda par iespēju piedzīt no Krievijas kā PSRS mantinieces kompensāciju par padomju okupācijas laikā radītajiem zaudējumiem. Lietuva tos jau paspējusi novērtēt (ap 800 miljardu ASV dolāru pašreizējās cenās). Tikmēr līdzīgi spriež un pat rīkojas arī citas Eiropas valstis, tikai akcenti ir citi.

Grieķija nupat piestādījusi rēķinu Vācijai par Otrā pasaules kara laikā nodarītajiem zaudējumiem. Summa – 350 miljardi eiro. Līdzīgs darbs notiek Polijā. Šīs valsts Seimā pašreiz strādā parlamenta komisija, kas aprēķina Vācijas okupācijas laikā nodarīto postu. Pēc aptuveniem novērtējumiem, summa varētu būt apmēram 900 miljardi eiro.

Aptaujas liecina, ka lielākā daļa poļu (ap 55%) atbalsta reparāciju pieprasīšanu no Vācijas. Tiesa, gan Grieķija, gan Polija kompensācijas no Vācijas jau ir saņēmušas. Tomēr abas valstis uzskata, ka izmaksātās summas bijušas niecīgas. Turklāt Polija norāda uz faktu, ka kompensācijas saņemtas vien no bijušās Austrumvācijas, un arī tad pēc Padomju Savienības spiediena Polijas komunistu režīma valdība 1953. gadā izlēma no tām atteikties.

Vienlaikus Polija gatavojas pieprasīt kompensāciju arī no PSRS mantinieces Krievijas. Varētu brīnīties – kā tad tā? Sarkanā armija taču palīdzēja atbrīvot Poliju no nacistiem, kaujās šīs valsts teritorijā krita ap 600 000 padomju karavīru. Atbilde meklējama 1939. gada 23. augustā noslēgtajā Molotova–Ribentropa paktā, kurā Vācija un Padomju Savienība vienojās par “ietekmju sfēru” sadalīšanu Polijā un Baltijā. 1939. gada septembrī Polija jau bija okupēta un sadalīta Vācijas un Padomju Savienības starpā.

Tieši Polijas rīcība mums skaidri atgādina acīmredzamo faktu, ka Padomju Savienības un Vācijas okupācijas, boļševiku un nacistu noziegumi gan Polijā, gan Baltijas valstīs nav atdalāmi viens no otra, ka tās ir savstarpēji saistītas lietas.

Ja nebūtu Molotova– Ribentropa pakta, pa Rīgas ielām 1940. gada 17. jūnijā nebūtu braukuši padomju tanki. Nebūtu 1941. gada 14. jūnija deportāciju un Centrālcietuma pagalmā atrakto čekas upuru kapu. Nebūtu Rīgas geto, Rumbulas slaktiņa, SS leģionā kritušo puišu un 1949. gada 25. marta izvešanu.

Ja Eiropā šodien ir kādas zemes, kas ar pilnām tiesībām var pretendēt uz materiālu kompensāciju ne tikai par Padomju Savienības, bet arī par nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izdarīto postu, tad tās ir trīs Baltijas valstis. Un ne tikai tāpēc, ka tās cieta tikpat ļoti kā Grieķija vai Polija. Laikā, kad Padomju Savienība saņēma pēckara reparācijas no Vācijas, trīs Baltijas valstis bija okupētas. Tātad tās nevarēja brīvi izmantot reparāciju veidā saņemtos materiālos labumus.

Daži varbūt teiks – par šādām lietām labāk nerunāt. Vācija ir Latvijai draudzīga valsts, mūsu sabiedrotais NATO un ES. Bet iedomāsimies šādu situāciju – divi noziedznieki izplāno un izdara vairākas slepkavības, kuru dēļ nonāk uz tiesas sola. Te pēkšņi kāda upura radinieki saka – ziniet, to vienu slepkavu nevajag tiesāt, viņš mums pašreiz liekas tāds mīļāks.

Absurds? Tieši tā! Tas pats ir ar valstīm. Poliju un Baltijas valstis iznīcināja (faktiski noslepkavoja) Padomju Savienība un Vācija. Vispirms bija plāns – Molotova un Robentropa pakts, tad Polijas okupācija un sadalīšana, pēc neilga laika kārta pienāca arī Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.

Rezumējot: ja Baltijas valstis gatavojas piestādīt rēķinu Krievijai kā Padomju Savienības mantiniecei par padomju laiku okupāciju, tad ir pilnīgi neloģiski atteikties no prasībām pret Vāciju. Jautājums drīzāk ir, lūk, par ko – vai mūsu politiķiem pietiks drosmes pieprasīt kompensāciju ne tikai no Krievijas, bet arī no Vācijas.

LA.lv