×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.7°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
24. jūnijs, 2018
Drukāt

Dižoties ir forši!

ZigridaKarklina

Kārtējo reizi pierādījusies likumsakarība par tauriņu, kas, savicinot spārnus vienā pasaules malā, spēj izraisīt taifūnu citviet. Kad jelgavniecei Ilzei Strēlei pirms trim gadiem ienāca prātā nofotografēt draudzenes  personīgajos tautastērpos, nebija paredzams, ka šī ideja izvērtīsies tik plaši. Pamazām viņa sāka iemūžināt arī citas latvju sievas un meitas, ar galveno nosacījumu, ka tautastērps ir nevis no pašdarbības kolektīva vai kaimiņa aizlienēts, bet gan valkātājas personīgais. Meistaru radīts vai mantots, bet PAŠAS. Fotografēts Latvijas dabas skaistākajās vietās un pavisam noteikti ar ziedu vainagu galvā. Nu šis darbs vainagojies ar izstādi un grāmatu “Mans tautastērps”, ko trešdien, 20. jūnijā, atklāja Nacionālajā bibliotēkā.

Dižoties ir forši!

Ja mērķis vērtīgs, ceļabiedri neizpaliek. Jo viņu takas vienā brīdī neizbēgami krustojas. Jelgavnieces Ilzes neordinārās fotogrāfijas un cilvēku sirsnīgie stāsti par tērpa izcelsmi iedvesmoja rokdarbnieci Gintu Zaumani no Iecavas, un viņa speciālā tehnikā izšuva galvasrotu miniatūras. Savukārt Dace Sadaka no Mērsraga katram fotomodelim un viņa stāstam sacerēja īpašas dzejas rindas. Kopdarbs vainagojās ar ceļojošo izstādi un grāmatu.

Izstādes atklāšanu vai noslēgumu ikreiz ievada atraktīva prezentācija, ko ar tautiskām melodijām kuplina kāds pašdarbības kolektīvs. Neiztrūkstoši ir fotogrāfijās redzamo tērpu demonstrējumi, ko Ilze un Ginta sauc par dižošanos.

“Latvietes senatnē sacentās, kurai greznāki brunči, kurai skaistāks lakatiņš vai cita tērpa detaļa. Kāpēc lai to nedarītu arī tagad? Mēs aizsākam kustību ar dižošanos savos tautas tērpos. Un tas ir tik forši!” sajūsmu neslēpj idejas autore. Plāna vidū plīvojošie košie brunči un kopējam tēlam pieskaņotie vainadziņi liek iemirdzēties ne tikai pasākuma apmeklētāju acīm. Iespējams, tieši veselīga savas vērtības apzināšanās krustcelēs dzīvojošiem pietrūkst visvairāk.

“Jūs esat tik smeķīgas!” emocijas par dažāda vecuma tautu meitu pievilcību nespēja apslāpēt viens no preses fotogrāfiem.

Izcelt sakņu sajūtu

Latvijas simtgadei veltītajā sākotnēji tika iekļauti 25 komplekti – stāsts, foto, dzejas rindas un izšuvums. Kad pērn 1. aprīlī notika debija Bauskā, fotografēto dāmu pulciņam piebiedrojās pirmais vīrietis piebaldzēna tautas tērpā. Pamazām uzradās arī latviski noskaņotas ģimenes.

Nu jau 64 noformēti stāsti pusotra gada laikā rādīti gan daudzos kultūras namos un bibliotēkās, gan kultūrvēsturiskos objektos. Radošā komanda piedalījusies arī Kaucmindes muižas svētku pasākumā “Kāzas Kaucmindē būs”, bet Ilzei viena no emocionālākajām bijusi izstāde Jelgavā.

“Senāk, kad latvieši pārvietojās ar zirgiem, viņu tautastērpus redzēja galvenokārt kaimiņi, mūsdienās tos varam rādīt daudz tālāk. Varbūt meiteni no Latgales, kura ieprecējusies Kurzemē, tērpu parāde iedvesmos meklēt dzimtas saknes,” spriež fotogrāfe, pāri citiem neizceļot nevienu no stāstiem: “Katrā savs brīnumiņš, sava odziņa iekšā.”

No brīža, kad pirmo reizi uzrunāta bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kundze, līdz fotosesijai pagājis gandrīz pusgads. Sākumā bijusi doma, ka eksprezidente Ilzes veidoto vainadziņu no vienkāršām pļavas puķēm kā simbolu turēs rokās, bet pēdējā brīdī viņa nolēmusi to saulgriežu laikā likt galvā un pēc fotosesijas nav ņēmusi nost, arī dodoties mājup.

Ilzes portretēto personību vidū ir arī kultūras ministre Dace Melbārde un Latvijas kultūras vēstniece, Iecavas sieviešu kluba “Liepas” dibinātāja, Agita Hauka.

“Ne visas sievietes uzreiz saprata, ka galvā liekamais puķu vainadziņš ir kā maģisks aplis, jo dod spēku no dabas, kā simbols, ar ko kronējam stiprās latvju sievas un meitas,” saka Ilze. Vēlāk visas tomēr ļāvušās fotogrāfes ideju īstenošanai. Jaunākajai projekta dalībniecei fotografējoties bijis vien nepilns gadiņš, bet pati cienījamākā var lepoties ar vairāk nekā 90 gadu dzīves pieredzi.

“Savā tautas tērpā jūtos citādi nekā ikdienā – staltāka, vienota ar dabu, latvisko mantojumu un zemapziņā mitušām senču saknēm, ko gribu izcelt,” piebilst Ilze.

Iedvesmas stāsti

Lai iedrošinātu lielās un mazās dāmas, brunčiem plīvojot, dižoties plāna vidū, Ilze parasti sāk ar savu stāstu. Atmodas laikā tautas korim “Zemgale”, kurā viņa dziedājusi četrdesmit gadu, darināti jauni brunči un ņieburi, bet krekliem pietrūcis naudas.

“Sapratām, ka negribam dziesmu svētkos būt vecajos kreklos, un ar tautas daiļamata meistaru padomu šuvām un izšuvām tos pašas. Darbojoties šajā projektā, tiku gan pie sava meistaru darināta lakata, zeķēm un vestes, gan pašas darinātām pastalām.”

Kad maisam gals vaļā, atvērties gatavs arī portretēto meiteņu kodoliņš, kas piedalās gandrīz vienmēr un visur. Pamatoti ar pašas rokām atjaunoto Nīgrandes tautas tērpu lepojas Valda Upeniece, kuru daudzi atpazīst pēc piedalīšanās TV šovā “Īstās Latvijas saimnieces”. Kurzemnieces kvēlākais sapnis esot košajās drānās nofotografēties ar Latvijas prezidentu.

Kad dzimtas sieviešu darinātos Nurmuižas tērpos vienotā stilā sapucējušās dižojas priekulniece Liene ar atvasītēm, vienaldzīgo nav: “Es bij’ meita, man ir meita, manai meitai atkal meita..” Kamēr no Popes vestā dzija stellēs pārtapusi Lienes un Līvas brunčos, kas vēlāk gan pa izstādēm ceļojuši, gan skapī pagulējuši, saimei pievienojusies mazā Rūtiņa. Lienei brunci uz augšu pavelkot, atklājas melnas Nurmuižas zeķes, kas klātesošajos izraisa neviltotu – “O, o!”

Nīceniece Ausma Dzintare kopā ar jaunāko mazmeitu Dārtu pārsteidz ne mazāk: rūpīgi glabātais senais Nīcas tērps kalpo jau ceturtajai paaudzei.

Aizkustinošs ir Vācijā dzimušās un augušās Zigrīdas Kārkliņas stāsts. Viņa tikai nesen pārcēlusies uz dzīvi Engurē. “1975. gadā, kad pirmoreiz ierados tēvzemē, man uzdāvināja vecmāmiņas dzintara krelles, bet ar tām nedrīkstēju šķērsot padomju Latvijas robežu. Aizvest rotu uz mītnes zemi tomēr izdevās: paslēpu …apakšveļā.”

To, kā senču mantojuma saglabāšanas projekts “saindējis” pašu, labprāt atceras projekta “līdzvaininiece” Ginta Zaumane. Uz pirmo prezentāciju Bauskā ieradusies strīpainos brunčos un jostā izšūtu saulītes simbolu – tā bijusi pirmā interpretācija par latviskumu. Procesa iedvesmota sapratusi, ka nedrīkst no īsto tērpu īpašniecēm atpalikt un veidojusi arheoloģiskā tērpa stilizāciju, kas atbilst viņas raksturam un krāsām, kā arī nopirkusi autentisku rotu.

Ilze un Ginta ir gandarītas, ja pēc tautas tērpu parādes kāds sasparojas no plaukta vai bēniņiem izvilkt tur guldīto vai arī pasen aizsākto, bet nepabeigto tērpu, ko nu grib celt saulītē, vēdināt, papildināt un valkāt. Tad arī visas podziņas pats iemācās aiztaisīt.

“Ārsts savā būtībā ir mākslinieks”

Interese par fotografēšanu Ilzei ir kopš 1974. gada, kad ekskursijas laikā tētis iedevis rokās fotoaparātu “Smena”. Pirms gadiem desmit iegādājoties nopietnāku fototehniku, viņa sapratusi, ka maz no tās saprot, vairākkārt mācījusies kursos un mācās vēl aizvien.

“Jebkurš ārsts savā būtībā ir mākslinieks, jo medicīna ir gan zinātne, gan māksla. No ikdienas darba arī jāatpūšas, un šis ir unikāls veids, kā satikt cilvēkus, izbraukāt Latviju un gūt iedvesmu. Patika uz dziedāšanu un rokdarbiem man no mammas un omītes. Viņas adīja, tamborēja, izšuva, un pati kopš bērnības to daru. Mans dēls Kristaps dejo vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā, un arī tas priecē,” neslēpj Ilze.

Lielāko daļu no vainagiem, kas galvā meitenēm, viņa taisījusi pati, pēc izjūtām, un vienmēr vainadziņš piestāvējies kā tērpam, tā meitenei.

Ziemā, agri pavasarī galvasrota sameistarota no ozola zīlēm, priežu skujām, čiekuriem, bet rudenī no mārtiņrozēm, miķelītēm, labības vārpām. Visātrāk – trīs minūtēs – skaists vainadziņš no lefkojām bijis gatavs meitenei Ventspilī, vissarežģītākais tapis no hiacintēm, bet par neparastāko var saukt vainagu …no diļļu ziediem.

Ne centa no simtgades budžeta

Ilze Strēle skaidro, kāpēc ieinteresējuši reāli valkāti tautas tērpi, nevis muzeja putekļiem klātie: “Vēlējos iemūžināt latvietes viņu tautas tērpos Latvijas dabā un izveidot kalendāru ar divpadsmit fotogrāfijām, divpadsmit stāstiem un dzejoļiem. Kāpēc tieši ar ziedu vainadziņiem? Uz dziesmu svētku lielās skatuves to ir tūkstošiem, katrs ar savu domu un enerģiju. Bieži fotogrāfijās bija redzējusi cilvēkus koru un deju kolektīvu tautas tērpos, bet personīgajos – nekad. Pirmās uzrunāju bērnības draudzenes Jelgavā, un viss sāka ritināties – meitenes ieraudzīja bildes un vien pēc otras pieteicās. Tolaik vēl neaptvērām, cik daudz cilvēku Latvijā un ārpus dzimtenes gribēs dalīties savās sajūtās. Grāmatā iekļāvām 120 uzklausītos vēstījumus, izdzīvojām kopēju lepnumu par piederību Latvijai. No satiktajām personībām guvām fantastisku enerģiju, un saite ir atgriezeniska.”

Šā gada janvārī tika dibināta biedrība “Mans tautastērps”, bet projekts ar kopējo nosaukumu “Mans tautastērps” ietver ceļojošo izstādi, kuras atklāšanā vienmēr ir tērpu parāde, un arī grāmatu “Mans tautastērps”. Ilze Strēle uzsver, ka tas ir sirdsdarbs: “Visu veicam pašas – grāmatu izdod biedrība “Mans tautastērps”, un procesu vadām mēs – Ilze Strēle un Ginta Zaumane. Ar tehniskām lietām un dizainu palīdz tikt galā radošā aģentūra “Raugs”. Neatsverams ir visu “Mana tautastērpa” meiteņu atbalsts gan tulkošanā vācu un angļu valodā, gan sponsoru meklējumos un daudzu citu mazo, bet vajadzīgo darbiņu veikšanā. Izdzirdot vārdu “projekts”, cilvēki bieži domā, ka šeit ir piesaistīti līdzfinansējuma līdzekļi. Nē! Sākām 2015. gadā ar mazu mērķīti – kalendāru, tam piesaistīt līdzekļus nebija jēgas. Vēlāk, saprotot, ka mērķis kļūst lielāks, piesaistīt fondu līdzekļus vairs negribējām. Līdz šim neesam prasījušas ne centa ne no simtgades budžeta, ne no Eiropas un ar tīru sirdsapziņu sakām – tas ir brīvprātīgais darbs, dāvana tautas tērpu cildināšanā un latviskuma sajušanā no visiem mums – vairāk kā 165 šajā kustībā iesaistītajiem! Esam ielikušas tajā savu sirdi un dvēseli, lepojamies par to un noteikti turpināsim arī pēc valsts simtgades.”

Ilze Strēle

Dzimusi Rīgā, bet visu mūžu dzīvo Jelgavā.

Mācījusies Jelgavas 1. vidusskolā un Bērnu mūzikas skolā.

Beigusi Rīgas Medicīnas institūtu.

Strādā par ģimenes ārsti Jelgavā.

Dzied senioru vokālajā ansamblī “Vīzija”.

Mācās spēlēt kokli.

UZZIŅA

Grāmata “Mans tautastērps” izdota 1000 eksemplāru tirāžā.

Izdevējs – biedrība “Mans tautastērps”.

Autori: Ilze Strēle – foto; Ginta Zaumane – izšūtās vainadziņu miniatūras un grāmatas aprakstošo daļu teksti; Dace Sadaka – dzejas rindas.

Grāmatā ir viens “tukšais atvērums” – vieta, kur grāmatas īpašnieks var ielikt sava tautas tērpa attēlu un ierakstīt stāstu un dzejoli.

Pateicība – visiem grāmatā redzamajiem cilvēkiem un sponsoriem: “Amber Capital Holding”, “Kanclera nams”, “Vizulo”, “Latvijas Lauksaimniecības attīstības fonds”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+