FOTO: Tautas frontes ideālos vilties nevar 2
Kā seni paziņas, ar padarīta darba sajūtu šodien Dailes teātrī pulcējās vairāki simti bijušo tautfrontiešu. Konference “Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30” atmodas gadu notikumus vērtēja jau ar mūsdienu politologu un vēsturnieku acīm.
Rīkotāju bažas, ka 980 sēdvietu ietilpīgā Dailes teātra Lielā zāle varētu izrādīties pārāk liela LTF gadadienas pasākumam, izrādījās nedibinātas. Brīvas palika vien kāds simts vietu. Ārpusē stāvošie autobusi liecināja, ka gluži kā senās dienās Rīgā sabraukuši tautfrontieši no daudziem Latvijas novadiem. Garastāvoklis zālē bija pacilāts un labvēlīgs, čīkstēšanu nedzirdēja, runātāju runas vairākkārt pārtrauca piekrišanas aplausi.
“Tautas fronte ir visu mūsu kopīgais bērns, un Tautas frontes ceļš ir tas, kas mūs novedis pie šodienas, lai kāda tā būtu.
Daudziem tā nevar būt viegla, bet tā ir Latvija, kas ir brīva, neatkarīga un atjaunojusi visu to, par ko sapņojām,” atzīmēja pirmais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns. “Neviens mums Latvijas valsti nav dāvinājis, mēs paši esam to atkarojuši,” viņš uzsvēra. Starp ievadrunu teicējiem bija kultūras ministre Dace Melbārde, kas uzsvēra, ka viena no LTF vērtīgākajām īpašībām bijusi spēja, par spīti uzskatu dažādībai, vienoties un paust Latvijas valstsgribu. Tikmēr aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis atgādināja, ka valsts aizsardzība bija, ir un būs katra iedzīvotāja atbildība. Savas pārdomas un apsveikumu konferencei rakstveidā bija atsūtījis arī premjers Māris Kučinskis.
Leiputriju nesolījām
Dainis Ivāns savu uzstāšanos balstīja uz arhibīskapa Jāņa Vanaga savulaik izteikto līdzību par LTF kā “Mozus misiju” tautas izvešanai no verdzības. To LTF toreiz arī paveica: “Katru reizi, kad sagribas pasūkstīties vai pavaimanāt par dzīvi Latvijā, der atcerēties – LTF nekad nevienam nav solījusi leiputriju. Mozus savus sekotājus nekad neaicināja pielūgt Zelta teļu, lai arī viens otrs brīvībā aizgājušais to bija sācis darīt. Kas notika pēc tam, par to nebija atbildīgs Mozus. Var vilties šodienā, taču ne LTF laikā, kas savā ziņā ir nevis pagātne, bet gan nākotne, kuras saprāta, vienotības un godīgas tautas pašvaldības ideāli rāda virzienu, kurp mums vēl iet un iet.”
Pirmais LTF vadītājs mudināja atcerēties tautfrontiešu gatavību uzņemties iniciatīvu: “Daudzi mūsdienās apātiski saka, ka neies uz vēlēšanām, jo “nekas jau nemainīsies”. Es iedomājos, kas notiktu, ja vairums tautfrontiešu tā būtu teikuši toreiz, kad bija jāpiedalās vēlēšanās!”
Ar nesenās pagātnes procesu analīzi konferencē uzstājās nosacīti jaunās paaudzes pētnieki: LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, politologs Ivars Ījabs, Vidzemes Augstskolas rektors un vēsturnieks Gatis Krūmiņš, kā arī jurists Jānis Pleps. Rezumējot viņu teikto, izkristalizējās viedoklis, ka LTF vadītais valsts atjaunošanas process, ņemot vērā šaurās manevra iespējas un nepieciešamību ātri lemt par stratēģiju un taktiku, kopumā bijis straujš un veiksmīgs par spīti tam, ka tolaik nemaz nebija tik skaidri zināms, kurp tas vedīs. Valstsgriba, kaut prātos un mājienos jau klātesoša, tomēr vārdos un rakstos LTF sākumos palika skaļi neizteikta. Kopumā valsts toreiz tika “nolikta uz pareizajām sliedēm”, kaut atsevišķas, drīzāk neizbēgamas kļūdas procesu neprognozējamības dēļ tika pieļautas.
Mārtiņš Kaprāns klātesošajiem atgādināja, ka sākotnēji LTF programmā tika akcentētas no “pārbūves” idejām pārņemtās universālās cilvēktiesību vērtības un individuālās pamatbrīvības. Taču vēlāk nacionālo attiecību plurālisma ideja lēnām mainījās, nobriestot domai par valstiskuma atjaunošanu, tajā pašā laikā latvieši LTF dokumentos jau no sākta gala tika minēti kā pamatnācija.
Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieka Jāņa Plepa atzinumā, LTF rīkojās ļoti pareizi, izvēloties Latvijas valstiskuma atjaunošanā valstiskās nepārtrauktības jeb kontinuitātes ceļu, nevis pilnīgi jaunas valsts veidošanu. Tādējādi ne vien tika atjaunots vēsturiskais taisnīgums, bet, un to tautfrontieši līdz galam aptvēra ne uzreiz, šāda izvēle atviegloja uzdevumu, jo no tās izrietēja visi tālākie soļi: pilsoņu loks, teritorija, valsts iekārta.
Kļūdas ekonomikā
Savukārt ekonomikas jomā LTF potenciāla trūka – nebija pilnvērtīgas izpratnes par ekonomiskajiem un monetārajiem procesiem, par to, kas ir tirgus ekonomika, tāpēc PSRS apstākļos saimnieciski ārkārtīgi ekspluatētās Latvijas izredzes tika pārvērtētas. 80. gadu beigās ekonomisti nevarēja iedomāties, kas notiks, kad sabruks PSRS, konstatēja vēsturnieks Gatis Krūmiņš: “Iedomājāmies, ka izstāsimies no PSRS, bet padomju sistēma nesabruks; mēs paliksim pa vidu un tirgosimies starp Rietumiem un PSRS. PSRS turpinās pirkt no mums visu, ko saražosim, kaut viduvējā kvalitātē.”
Rūpniecības procesu vērtējumā dominēja emocijas, jo rūpniecība asociējās ne tikai ar saražoto produkciju, bet arī ar imigrācijas procesiem, sagandētu vidi un atbalstu Interfrontei. Tāpēc lielas motivācijas glābt lielos uzņēmumus nebija. Krūmiņa skatījumā, iluzora bija ideja, ka lauksaimniecība būs galvenais, kas garantēs labklājību. Vienlaikus denacionalizācijai LTF savās programmās piegāja ļoti uzmanīgi: “Nebijām gatavi pat 1990. gadā runāt par to, ka nepieciešams spēcīgs privātīpašnieku slānis.
Sabiedrībā diemžēl bija mentālā līmenī iedzīts padomju modelis – ja kādam kaut kas pieder un vēl daudz, tad tas ir slikti.
Lai mainītu attieksmi, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, pat paaudzes.”
Ja raugās uz starptautisko kontekstu, tad LTF iekļāvās visas Austrumeiropas atbrīvošanās kustībā, un sava loma uz situāciju šeit bija ASV brīdinājumiem Mihailam Gorbačovam neapspiest neatkarības kustību Baltijā ar varu, baidoties, ka tas var izsaukt pilsoņu karu. “Galvenais uzstādījums, ko pauda Rietumi, ka šeit nekādā gadījumā nevajadzētu notikt kaut kam vardarbīgam,” atzīmēja politologs LU asociētais profesors Ījabs.
LTF izdevās panākt, ka Latvijas drošība kļūst par starptautisku jautājumu: “Jau sākumā sapratām, ka mūsu drošība ir saistīta ar integrāciju Rietumu struktūrās. Tas parādās pat pirmajā LTF programmā. Otra lieta ir publiskā diplomātija – LTF sadarbībā ar trimdu ļoti veiksmīgi panāca, ka Baltijas valstu drošības un neatkarības jautājumi šajā posmā bija nevis dažu Rietumu politiķu, bet sabiedriskās uzmanības objekts.”
Jau vēstīts, ka šodien Rīgā, Dailes teātrī notika starptautiska konference – Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30.
Konferences mērķis bija atspoguļot LTF nozīmi, jo tā saliedēja tautu varas pārņemšanai parlamentārā ceļā, sekmēja 1990.gada 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu un Latvijas valsts demokrātijas atjaunošanu.
