Fotografējam naktī? Kas jāzina, lai izdotos lieliskas bildes 0
Foto tumsā? Vai tas tagad iespējams? Bija jau arī agrāk. Likām kameru uz statīva, atvērām slēdzi, skaitījām līdz pieci vai desmit, vērām ciet.
Nekustīgi objekti izgaismojās labi, kustīgie (auto, piemēram) vien spocīgas gaišo punktu sliedītes ievilka… Vai bliezām ar “bliceni”. Traucējam visus apkārtējos, pievērsām sev nevajadzīgu uzmanību. Un ieguvām detalizētu attēlu, kas ne tuvu neizskatījās tāds kā dabā.
Tā bija. Ar filmas vai vēlāk sensoru jūtību 400, 800 ISO. Nu modernie aparāti sasnieguši pavisam citu līmeni. Un, ja šajos nakts medību lauciņos gribat doties, ielāgojiet: vājam, ļoti vājam apgaismojumam vajadzīgi nevis pikseļu miljoni, ko nu jau piedāvā katrs, pat lēts telefons, katrs “ziepju trauks” cenā zem simts eiro. Vajadzīgs pēc iespējas liels pikseļa izmērs. Un šo skaitli neviens ražotājs uz kameras neraksta. Laikam jau tāpēc, ka lielākajai daļai nav ar ko palielīties. Telefonu un lēto kabatas kameru pikseļi ir 1,5 – 4,5 kvadrātmikronus lieli. Pāri par desmit µm² tiek mans “puskadra” “Olympus” – lētākā no mūsdienu spoguļkamerām, kuras spējas labā vai mērenā gaismā ir pilnīgi pietiekamas gan avīzes drukai, gan ģimenes albumam, par interneta pieticīgajām vajadzībām pat nerunājot.
Krēslai vajag ko dārgāku. No kamerām ar APS-C sensoru (zem 500 eiro) tādas ir gandrīz visu firmu piedāvājumā. Lētākās – “bezspoguļa” “Sony NEX” un “Samsung NX” sērijas. Diemžēl – bez skatu meklētāja. Ar tādu to cenas gandrīz dubultojas. Ja negribat iztikt ar ekrānu vien, jāskatās uz zemākā līmeņa “Canon” spoguļkamerām vai “Sony A3000”, kas ir lētākā, bet pēc “spogulenes” tikai izskatās. Sensori visām ap 20 µm².
Īstām nakts izpriecām pamaz. Vajadzīgs “pilns kadrs” (FF), sensors vecās labās filmas kadra izmērā. Tomēr arī šajā bez 1000 eiro nesasniedzamajā grupā ne visiem pikseļi ir lieli. Pēc publikai labāk pazīstamā MP skaita dzenoties, valdzinot ar izcilu detalizējumu gaismā un pusgaismā, pat lielākā daļa profesionālu spoguļkameru iztiek ar pikseli, kas mazāks par 40 µm². Bet kurš tad ir pēdējo gadu tumsas un jutības čempions? “Sony A7s”. Drosmīgs mēģinājums – atgriezties pagātnē pie “tikai” 12 MP, tas laikam jau tomēr nozīmē nonākšanu savdabīgu īpatņu mīlestības, nevis masu popularitātes zonā.
Man laimējās divas nedēļas tajā paspēlēties. Jāsaka – fantastika. Pirmās proves istabā. Tikai datora ekrāna apgaismotā. Noknipsēju tīmekļa kameru, tādu melnu stikla bumbiņu. Datorā lasu bildes tehniskos datus – “ISO 12500”, ekspozīcijas laiks 1/160 sek. Un pilnīgi skaidri redzu bumbiņas viducī, dziļumā mikroshēmu ar visiem misiņa uzrakstiem, kurus ar neapbruņotu aci pat nebiju pamanījis. Vēršu stobru uz tumšā pakrāsnē samestām bērza tāsīm. Un iegūstu struktūru, faktūru, maigu pustoņu, siltuma sajūtu. Un “12500” – tā ir mazāk nekā desmitā daļa no “A7s” gaismas jūtības iespējām, kas turklāt pieejamas arī video režīmā.
Visforšākā “A7s”, protams, ir naksnīgā pilsētā. Nevajag statīvu! Pat smagais 200 mm teleobjektīvs, pret auto stūri atbalstīts, caur vējstiklu zīmē ēnām, atspulgiem, otrā plāna detaļām bagātas, pietiekami asas žanra ainiņas, pat visai ātru kustību neizsmērējot. Super! Un ne tikai tumsā. Lielie pikseļi izcili tiek galā ar kontrastiem. Ar auto prožektoriem, ar sauli – ne tikai rietā blāvu, bet arī virs ceļa žilbinoši spoži austošu. Labas bildes. Bet ne tikai tas. Mazliet pārsteigts, saprotu, ka mainījusies manas acs, manis paša uztvere. Esmu sācis ievērot to, kas agrāk palika “ēnas zonā”, tātad esmu kļuvis pasaules uztverē bagātāks.
Lielisks rīks. Sapnis, protams. Pievienotajā tabulā ir “pliku” korpusu cenas. Pieminētais 70 – 200 mm objektīvs maksā vēl gandrīz tikpat. Bet pasapņot taču drīkst? Un fotografēt ikdienā ar veco “Olympus” vai jaunu “A3000”, kas arī līdz “ISO 12500” var aizsniegties, tiesa – ar piepūli un daudz augstāku “trokšņu” līmeni.
Pēdējo divu gadu laikā populārākās fotokameras ar lielākajiem sensora pikseļiem
