Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. februāris, 2012
Drukāt

Fotogrāfija kā smaržas, garšas un atmiņu ilūzija

tuksums_sstelmahere_3

Fotomākslas galerijā “Zazī” līdz 29. februārim skatāma jaunās, talantīgās fotomākslinieces Mētras Štelmaheres fotogrāfiju izstāde “Bez nosaukuma”.

 

Galerija “Zazī” ir pirmā galerija Latvijā, kura pilnībā veltīta fotogrāfijas mākslai. Tajā var apskatīt ne tikai jau zināmu pašmāju fotogrāfu darbus, bet arī ārzemju fotogrāfu radītos darbus, kas akcentē fotogrāfiju kā vienu no mūsdienu mākslas izpausmes formām.

Jauno fotomākslinieci Mētru Štelmaheri viennozīmīgi var ierindot pie Latvijas fotogrāfu jaunākās paaudzes zelta fonda. Māksliniece piedalās kopizstādēs jau kopš 2002. gada, guvusi panākumus “Alfa Foto Lab 2009”, 2010. gadā ar savām fotogrāfijām piedalījusies Latvijas mēroga kopizstādē “Pārmija 2010” “Rīgas mākslas telpā” un 2011. gadā fotogrāfiju izstādē “Bez rāmjiem” Jēkabpilī, Saldū un Viesītē.

M. Štelmahere atzīst: “Man ir nepieciešama neatkarība no ārējiem apstākļiem vai prasme tos pakļaut sev, lai spētu īstenot savu ieceri.”

Izstādē “Bez nosaukuma” darbos nesaskatīsiet pēkšņus, nejaušus momentuzņēmumus, kas balansētu uz apzinātas ģenialitātes vai nejaušas veiksmes robežas. Visi mākslinieces darbi ir veidoti pārdomāti, ar precīzu kompozicionālu uzstādījumu. Autore izstādes tēmu komentē šādi: “Izstāde ietver divas fotogrāfiju sērijas un klusās dabas, kas tapušas no 2009. līdz 2011. gadam. Vienojošais apskatāmo darbu sērijās ir fotogrāfiju mērķtiecīgais inscenējums.

 

Fotogrāfijas no cikla “Tukšums” vēsta par cilvēku identitātes meklējumiem. Tās ir sava veida sarunas par sevi un dzīvi. Kaut arī šīs tēmas šķiet apspēlētas līdz banalitātei, tomēr tās ir mūžīgi aktuālas. Jo meklējumi ir veltīgi, ja nav saskatāms ceļš. Atrastās šķietamās patiesības atstāj vienīgi tukšumu.”

 

Fotopašportretu cikls “Pie galda” ir Štelmaheres diplomdarbs, beidzot Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu. Darbi veidoti kā gleznas, kā nelieli vides, noskaņas un sajūtu fragmenti. Šķiet, gaisā virmo 17. gadsimta holandiešu sadzīviskā žanra glezniecības dižmeistara Vermēna noskaņas. Tāpat kā Vermēna darbos sievietes tēls vienmēr atveidots sevišķi smalki, ar cieņu un apbrīnu, tā arī jaunās fotomākslinieces pašportretu cikls veido sievietes tēlu sēriju, kas pilnīgā mierā un harmonijā dara ikdienišķus darbus, bet vienlaikus tiek ietīts romantiskā oreolā, kas rada sajūtu par sievieti kā apgarotu un ēterisku būtni.

Klusās dabas žanrs pats par sevi ir skaidri definējams jēdziens. Tas ietver ierobežotu telpas fragmentu ar attēlotiem priekšmetiem, bet, lai radītu estētisku un kompozicionālu baudījumu, tas nesalīdzināmi ir grūtāk panākams nekā dinamiskā fotogrāfijas žanrā. Fotomāksliniece atklāj: “Klusā daba bija pirmais, kam pievērsos, sākot fotografēt. Tas bija lielisks veids, kā attīstīt savu kompozīcijas, gaismas un krāsu izjūtu, kas komplektā ar gleznošanas praksēm spēja progresēt man vēlamajā virzienā”.

Autorei klusās dabas fotogrāfijās izdodas noturēt koncentrētu uzmanību uz ierobežoto telpu, vēl vairāk, viņai izdodas arī radīt nostalģisku sajūtu un garšu, kas aizved mūs dziļā bērnībā uz vecu lauku māju bēniņiem, kur atrodas laikazoba skartas lietas un zem putekļu kārtas slēpjas pagātnes noslēpumu stāsti.

Jaunā māksliniece atzīst: “Ir visai sarežģīti atrast savu rokrakstu, kas vēlāk būtu attīstāms un pilnveidojams, turklāt nekļūtu par pierastu un bezgalīgi ekspluatējamu manieri”. Neraugoties uz to, ka Štelmahere ir tikai savas radošās darbības ceļa sākumā, tomēr ir viennozīmīgi pamanāms talanta un profesionālo prasmju apvienojums.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+