×
Mobilā versija
Brīdinājums +23°C
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra
Ceturtdiena, 19. jūlijs, 2018
31. janvāris, 2018
Drukāt

“Jābūt stulbam, lai domātu, ka čeka atstāja visu aģentu sarakstu.” LA diskusija (48)

FotoJet (73)

Latvijas sabiedrība polarizējusies divos galēji pretējos viedokļos – vieni uzskata, ka bijušie Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti par cilvēkiem, kuri ar to sadarbojušies jeb tā saucamie “čekas maisi” jāatver, vēlams, nekavējoties. Citi – ka tie jāiznīcina, jo nav pilnīgi un tādēļ var veicināt tikai tālāku sabiedrības šķelšanos, neatklājot galīgo patiesību. “Čekas maisu” strīdi pēc neatkarības atgūšanas uzliesmojuši vairākkārt, šoreiz katalizatora lomā nonāca dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar VDK.

Par to, kāda būtu pareizākā rīcība ar čekas maisiem, vai rakstnieki, kā tas palaikam izskan sociālajos tīklos, patiešām bijuši lielākie kolaboranti, un kā vispār vērtēt kolaborācijas faktu ar varu, kura gandrīz 50 gadus kaut arī prettiesiski, tomēr bija vienīgā Latvijas iedzīvotājiem iespējamā, – uz diskusiju “Kultūrzīmju” redakcijā aicinājām Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju ARNO JUNDZI, dzejniekus KNUTU SKUJENIEKU un AIVARU EIPURU, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli MĀRTIŅU KAPRĀNU un literatūrzinātnieci, monogrāfijas “Dzelzsgriezēji” autori EVU EGLĀJU-KRISTSONI.

Vai aģentu sarakstus izmetīs internetā?

– Kāda jums šobrīd ir sajūta par notiekošo ap tā dēvētajiem “čekas maisiem”?

Knuts Skujenieks: – Man ir viens jautājums: kāds ir lustrācijas likums Latvijā? Jo Lietuvā, kā uzzināju televīzijā, ja cilvēks pieteicās attiecīgajā drošības dienestā, tad viņa vārdu nenodod atklātībai. Latvijā, šķiet, šāda likuma nemaz nav.

Mārtiņš Kaprāns: – Tas, ka likuma par lustrāciju Latvijā nav, ir mīts, kurš tiek kultivēts pēdējos padsmit gadus. Likumdošanā ir ļoti precīzi atrunāts, ko var darīt: tu vari vērsties ar iesniegumu un noskaidrot, vai par tevi vākta informācija. Tāpat tiek pārbaudīta informācija par jebkuru Saeimas, pašvaldības deputātu, par jebkuru tiesnesi.

Arno Jundze: – Tā jau nav lustrācija.

M. Kaprāns: – Politoloģiski un juridiski tā ir lustrācija. Ja salīdzina Igauniju, Latviju un Lietuvu, pie mums tā ir notikusi, kaut arī dažādās pakāpēs. Lustrācijā par atskaites punktu ņem Vāciju, kur visi slepeno dienestu dokumenti tika uzreiz nopublicēti, nekur citur Austrumeiropā tā nav bijis, mazliet līdzīgi vēl Čehijā, visur citur tā ir bijusi ierobežota.

K. Skujenieks: – Saprotams, jo vācieši dabūja Stasi* arhīvu nesadalītu.

M. Kaprāns: – Bet jāņem vērā, ka no visas bijušās Padomju Savienības tikai trīs Baltijas valstis VDK dokumentus ir padarījušas atklātus. Un Ukraina pēc Maidana. Nekur citur tas nav noticis.

A. Jundze: – Manuprāt, jābūt pilnīgi stulbam, lai domātu, ka čeka šeit atstāja to savu aģentu sarakstu, kuri darbojās 90. gadu sākumā, stučīja par tiem, kas apmeklē Vides aizsardzības klubu, par visām jaunajām partijām, provokatorus, kuri organizēja kaujinieku grupas, kurās paklusām vāca ieročus, lai tad, kad sāksies represijas, būtu ko sūtīt uz Sibīriju. Maisos ir tikai tie aģenti, kuri ir absolūti ārā no spēles un nevienam nav vajadzīgi. Tagad vairs par to nav ko sapņot – pat ja mēs maisus sadedzināsim, tie saraksti jau noteikti ir piecās vietās mākonī un septiņās – serverī, un tie vienalga vienā brīdī var parādīties. Es pat prognozēju – tā kā tuvojas vēlēšanas, Krievija vēl šī gada laikā varētu iemest kādu daļu sarakstu internetā. Protams, tā ir loterija, bet sabiedrībai uz to būtu jābūt gatavai, un ir redzams – mēs neesam gatavi, daļa trako, esmu pats uz savas ādas izbaudījis. Es kā Rakstnieku savienības vadītājs esmu saņēmis draudus, izskanējuši aicinājumi pāriet uz otru ielas pusi, mani redzot, – viss par to, ka neesmu sadedzinājis Jāni Rokpelni Rakstnieku savienības kamīnā, kura mums nemaz nav. Nezinu, ko pats Jānis par savu atzīšanos saņem. Acu priekšā redzu notikumus ap Pasternaku: “Pasternak, ti sviņja,” visus tos kliedzienus. Kamēr esmu Rakstnieku savienībā, nekas tāds nenotiks, un, ja kas tāds sāksies, es izstāšos, lai to organizāciju vada, kas grib.

A. Eipurs: – Gan jau esam pamanījuši, ka par noziegumiem parasti cieš mazie – soda par ievārījuma burciņām, nevis miljoniem. Tauta – arī sevi pie tās pieskaitu –, domāja, ka komisija trīs gadus nodarbosies tikai ar vārdiem čekas maisos. Es to salīdzinātu ar RIMI – pircējam svarīgi, kā mūs apkalpo pie kases, respektīvi, uzzināt, vai tu esi čekists vai ne, esi ziņotājs vai ne, bet veikalā jau vēl arī preces jāpieņem, plaukti jākārto, cenu zīmes jālīmē un tamlīdzīgi. Acīmredzot komisija nodarbojusies ar zinātnisku izpēti. Man personīgi saistībā ar čekas maisiem pieņemami visi veidi, izņemot atmaksu, jo atmaksas taisnīgums ir pagājis, varbūt izlīdzinošais taisnīgums vai atjaunojošais taisnīgums vēl iespējams, bet sabiedrības raustīšana aiz aukliņām uz vēlēšanām man šķiet nepieņemama. Patiesībā visiem šiem pagātnes notikumiem sekas ir daudz dziļākas nekā jautājums par to, kurš ir vai nav maisos. Arī tas, ka cilvēki nestājas partijās, uzskatot, ka tas ir ļoti slikti, un neziņo par nelikumībām, pasarg Dievs, jo tā ir stučīšana…

K. Skujenieks: – Nevajag lietot šo krievu žargona vārdu. Tieši tā, cilvēki neziņo, un tādēļ notiek ļoti daudzas nelaimes, katastrofas. Es atceros 1969. gada pavasari, kad atgriezos no lēģera, tas bija viens vājprāts, kas notika apkārt. “Tu ar to nerunā, tas ir stukačs, ar to nerunā, tas ir stukačs!” Man tad gribējās pajautāt – un tu pats? Var jau būt, ka tas, kurš teica, pats arī bija, bet es nejautāju. Nevajag visu šo čekas maisu lietu uztvert tik nopietni.

– Jūs esat vienīgais, kurš to var pateikt, jo jūs esat vienīgais starp mums, kurš no šīs iestādes reāli cietis.

K. Skujenieks: – Es pateikšu, no kā esmu cietis vairāk. Ne jau no čekas, bet no PSKP Centrālās komitejas un no Rakstnieku savienības partijas biroja – es domāju, tie bija mana aresta galvenie organizatori. Bet līdz šīm lietām mūsu izmeklēšanas komisija vēl nav pat tikusi.

M. Kaprāns: – Mēs tieši cenšamies to darīt un mēģinām to arī politiskajai elitei pateikt, ka arī likumā nav pateikts, ka mums būtu jāpēta tikai “čekas maisi” vai tā ļoti ierobežotā informācija, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Glav­ļits** ir diezgan daudz pētīts, bet Centrālkomiteja ne, kaut gan tur sadarbība bijusi daudz spēcīgāka. Jāatzīst gan, visa informācija, sarakste starp Glavļitu un VDK ir iznīcināta, to mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim.

K. Skujenieks: – Daudz kas jau nemaz netika rakstiski noformēts, Glavļits, piemēram, redaktoram visu vajadzīgo paziņoja telefoniski, tipisks bandītu piegājiens.

M. Kaprāns: – Tieši tā, un atskaitēs tikai redzami mājieni – ar redaktoru tika runāts. Kas runāts? Par ko runāts? Nezinām, bet varam nojaust no aculiecinieku stāstītā un rakstītā.

A. Jundze: – Sabiedrībā ir pierasts uztvert VDK kā galveno ļaunumu, izveidojies mīts, ka tieši zem viņiem viss bija pakārtots. Patiesībā augšā bija partija, bet VDK bija tikai viens no instrumentiem.

Eva Eglāja-Kristsone: – Runājot par dokumentiem, tas, kas ar tiem notika 90. gados, bija haotiski, bet arī ļoti gudri. Bija zvans uz Literatūras muzeju, viņiem no Komitejas kultūras sakariem (Latvijas Komiteja kultūras sakaru veicināšanai ar tautiešiem ārzemēs. – Red.) iedeva veselu arhīvu ar sarakstēm. Tas tur glabājas arī šobrīd, un to var pētīt. Bet, piemēram, sarakste, kas notika Zinātnes vai Jaunatnes sekcijā, nav saglabājusies, taču tā šodien varētu būt pat izšķirošāka un interesantāka. Tādēļ interese koncentrējusies uz to saraksti, kas mums ir. Bet arī šajā arhīvā ir milzīgi robi, un, ja mums nav atskaišu, tad aina ir tik nepilnīga, ka vārdu “stukačs”, mēs varam lietot tikai ļoti nosacīti, piesardzīgi. Varam teikt, ka bija informanti, ka izbraukt uz ārzemēm, tikties ar trimdas latviešiem nozīmēja būt informantam, bet nekādā ziņā nevar teikt, ka visi bija aģenti. Te ļoti uzmanīgi jāšķir līmeņi, kurš bija kas.

K. Skujenieks: – Aģentus jau mēs neuzzināsim.

E. Eglāja-Kristsone: – Nē, jo viņi veidoja informantu tīklu.

Čekas maisi – vēstures mācība, nevis šodiena?

– Tad kas īsti notiks ar čekas maisu saturu? To vienkārši izmetīs atklātībā?

M. Kaprāns: – Ko nozīmē “izmetīs”, tad jau var arī šodien izlikt. Termiņš ir 31. maijs.

– Bet kas tad līdz tam mainīsies?

M. Kaprāns: – Tad būs pabeigts komisijas gala ziņojums. Varam paskatīties, kā šis process notika Igaunijā, kur saraksti tika publicēti pa fragmentiem oficiālajā valdības laikrakstā, tādā kā “Latvijas Vēstnesis” pie mums, un nebija skandāla, praktiski nekādas rezonanses…

K. Skujenieks: – Pie mums tāpat vajadzētu nopublicēt “Latvijas Vēstnesī”, arī nebūtu nekādas ņemšanās. Es domāju, mums kā sabiedrībai interese par šīm lietām ir vēsturiska, tā ir vēstures mācība.

– Bet mums tā vēl saistās ar personisku pāridarījumu, dzimtas traģēdijām…

K. Skujenieks: – To jau mēs vairs nenoskaidrosim. Ja to var noskaidrot, vainīgais, dabiski, ir atbildīgs jau pēc Kriminālkodeksa pantiem.

A. Jundze: – Mans vecpaps arī bija mācītājs, bija Sibīrijā. Taču tāpēc man nav tiesību staigāt apkārt un vaimanāt, viņš uz mani būtu ļoti dusmīgs, ja es tā darītu.

K. Skujenieks: – Es tāpēc arī neeju uz represēto saietiem. Gribu dzīvot normālu dzīvi. Izsūtījums bija smaga epizode manā mūžā, bet tā bija tikai epizode, tā nenoteica visu manu dzīvi.

M. Kaprāns: – Vēl joprojām valstī, pēc Iekšlietu ministrijas datiem, reģistrēti apmēram 15 000 politiski represēto personu – vairāk nekā leģionāru un Lielā Tēvijas kara veterānu, kopā ņemtu.

A. Jundze: – Tad viņiem arī ir tiesības runāt, bet tās trīsdesmitgadīgās jaunkundzes, kuras “Facebook” vaimanā, ka viņām ir tiesības zināt… Nu, es atvainojos, ja viņas te pacienātu ar tēju un 15 stundas nelaistu uz tualeti, – viņas parakstītu jebko bez jebkādas papildu ietekmēšanas.

A. Eipurs: – Man nav personiskās pieredzes par represijām – neviens no ģimenes nav bijis izsūtīts un neviens nav bijis kompartijā, bet vēlos par šo jautājumu runāt. Tagad ne mazums literātu ir zinātņu doktori, bet padomju laikā daudzi talanti nespēja attīstīties, cilvēki nodzērās arī tāpēc, ka negribēja iet kompartijas ceļu.

M. Kaprāns: – Es piekrītu, jo mēs jau nerunājam par konkrēti jūsu vai manām tiesībām, bet zināmās abstrakcijās, par mūsu kā nācijas morālo atbildību, lai cik grūti to pacelt kolektīvā līmenī. Ir diezgan riebīgi lasīt 60. līdz 80. gadu kompartijas politbiroja sēžu protokolus, kur ciniski tiek apspriesti dažādu kultūras nozares pārstāvju nodarījumi. Un, kad zini, ka šie cilvēki vai viņu pēcteči turpina strādāt augstos amatos… Es te nerunāju par kriminālatbildību, pat ne par administratīvo, bet par morālu atbildību.

K. Skujenieks: – Bet toreiz Latvijas neatkarība nevienam pat sapņos nerādījās. Pat šī parakstīšanās par sadarbību, – es uzskatu, ka tas jebkurā gadījumā bija spiediena, iebiedēšanas rezultāts.

Rakstnieks jāvērtē pēc darbiem

– Runājot par rakstniekiem, kolaboracionismam ir vēl otra puse. Ne jau visi bija “čekas maisos”, bet sadarbība ar varu varēja būt arī daudz smalkāka spēle. Bija režīms, un, ja rakstnieks gribēja, lai viņa darbus publicētu, bija jāprot tos pareizi formulēt…

K. Skujenieks: – Tāpēc ir jāpētī ne tikai cilvēki, bet arī viņu sarakstītā produkcija.

A. Jundze: – Ir viens jautājums, ko man bieži uzdod latviešu valodas un literatūras skolotājas, un tas būs kaut kā jārisina. Iedomājieties, ir rakstnieks X, Y vai Z, nesauksim nevienu vārdā, par kuru skolotāja cītīgi 20 gadus mācījusi, ka viņš ir bijis dziedošās revolūcijas līderis, un pēkšņi atklājas, ka viņš ir “čekas maisos”. Te ir problēma – skolotāja, kura mācījusi pēc labākās sirdsapziņas, skolēni, kuri tam noticējuši. Ko lai dara skolotājs? Tāpat par dažiem rakstniekiem, par kuriem zināms, ka viņi pēc kara krituši čekas nagos, nospīdzināti, pastāstījuši visu, kas prasīts, un pēc tam beiguši dzīvi pašnāvībā. Par to mēs arī nerunājam, svinam jubilejas.

M. Kaprāns: – Ne jau tikai rakstniekiem, arī māk­sliniekiem, kuri pabija leģionāros vai darba nometnēs Vācijā un pēc tam nonāca filtrācijas nometnēs, – viņiem arī bija problēmas.

– Vai cilvēks, kurš sadarbojās ar varu, būtu jāizņem no kanoniem?

K. Skujenieks: – To nosaka rakstnieka darba vērtība. Tad jau arī Hamsuna darbi jāizņem no literatūras kanona. Man bija saruna ar Hamsuna dzimtās pilsētas galvu. Viņš teica: mums ir laukums, kurš tiks nosaukts Hamsuna vārdā, iespējams, būs arī piemineklis. Bet, kamēr vēl dzīvi tie, kuri cietuši no vāciešiem, mēs atturamies. Pilsētā ir sieviete, kuras četrus dēlus vācieši nošāva kā ķīlniekus. Tas viņai būtu aizskaroši. Bet Hamsuna kopotie raksti iznāk, tie nav aizliegti.

– Eva, cik mums vispār paliktu gaišo tēlu starp rakstniekiem, ja rūpīgi papētītu visu vācu un padomju okupāciju laikā rakstīto?

E. Eglāja-Kristsone: – Paliktu pavisam maz, pārsvarā tikai marginālie autori, kuri vispār neaizkļuva līdz jauno autoru semināriem – droši vien jau tur sāka strādāt atlases mehānisms. Tas ir galvenais, ko mums vajadzētu saprast, – šantāžas mehānismus un kārdinājumus, ar kuru palīdzību varēja piespiest sadarboties.

K. Skujenieks: – Es teiktu – tas palīdzētu saprast, kādi kārdinājumi stāv priekšā mums pašiem, iespējams, nākotnē. Mums ir pietiekami daudz piemēru no Vācijas un Francijas. Laiks ir pagājis, vilciens uz nevainojamu morālo tīrību aizgājis. Es, piemēram, ja man būtu vara, čekas maisus vispār likvidētu. Un neko mēs nezaudētu, varbūt tikai vinnētu. Vai arī otrs risinājums: nodotu tos arhīvā, lai katrs var uzzināt par sevi un par tiem, kuri nodevuši viņu vai viņa tuviniekus. Kaut vai lai var aiziet un tam cilvēkam pajautāt – kāpēc?

A. Jundze: – Mēs šobrīd vispār esam pārāk ieciklējušies uz rakstniekiem, kuri tagad ir tie sliktie un daži margināļi – tie labie. Bet, ja paskaita, piemēram, cik rakstnieku padomju laikā saņēma Staļina prēmijas? Vilis Lācis, Andrejs Upīts, Anna Brodele, vairāk arī nebija. Bet cik mūsu dižajām aktrisēm tā piešķirta, Smiļģītim, kuru arī varētu pētīt un pētīt…

K. Skujenieks: – Es arī brīnos par Radzobes izbrīnu attiecībā uz Čaku. Viņš pats taču atmiņās pieminēja, ka bijis prodotrjados***, kuri atņēma zemniekiem pēdējo graudu, un ir taču zināms, ka viņš bija kompartijā, tikai viņa lieta neatceļoja līdz Rīgai. Un arī laiks, kad Čaks atgriezās Rīgā, ir ļoti izteiksmīgs – 1922. gadā vairs nevarēja tā vienkārši šķērsot Krievijas un Latvijas robežu.

M. Kaprāns: – Ļoti uzskatāmi var salīdzināt divas atzīšanās. Viena Jānim Rokpelnim – mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa****, bet Leonam Taivānam, kurš apstiprināja savu jau 90. gados izteikto atzīšanos ar izvērstu paskaidrojumu par iemesliem, ļoti pragmatiska: tādi bija laiki, gribēju taisīt karjeru. Divi ļoti atšķirīgi skaidrojumi, un abiem Latvijas publiskajā telpā ir tiesības pastāvēt, kamēr nav pierādīts, ka viņi būtu nodarījuši kādam pāri.

E. Eglāja-Kristsone: – Tieši tā, kamēr nav uzradušies upuri.

M. Kaprāns: – Un tur arī jautājums par, piemēram, bijušajiem kolhozu vadītājiem. Jūlijs Beļavnieks pats pirms pāris gadiem izdeva grāmatu ar izteiksmīgu nosaukumu “…bet tā bija!”…

K. Skujenieks: – Kolhoza priekšsēdētājs, kuru padomju laikā aprakstīja Imants Ziedonis.

M. Kaprāns: – …tieši tā, un viņš, protams, bija komunists, bet viņš un vēl pāris citi ir tie, kuri uzbūvējuši veiksmīgus kolhozus, un cilvēki, kuri tajā vietā dzīvoja, ar viņiem vienmēr leposies. Ir jāsaprot, ka ļoti lielai daļai cilvēku ir tiesības uzskatīt, ka viņi ir – varbūt ne gluži mūsu morālās autoritātes, bet cilvēki, ar kuriem lepojamies, neraugoties uz kolaborācijas faktu.

A. Eipurs: – Personīgā situācija ir atkarīga arī no katra dzimšanas gada. Biju pārsteigts, ja kāds stājās partijā 80. gados. Apelējot pie lietuviešu piemēra? Parunājot ar lietuviešiem, dzird, ka tāpat daļa stājušies partijā un sadarbojušies savtīguma, nevis patriotisma dēļ. Krievu tur bija daudz mazāk, tas gan.

K. Skujenieks: – Kāpēc Imantam Kalniņam ar Imantu Ziedoni 70. gados vajadzēja uzrakstīt dziesmu “Ļeņinam”, kuru visi kori ķēmoja? Melodija jau efektīva, bet vārdi dziedātājiem riebās. Nebija vairs laiks, kad būtu bijis tāds spiediens.

A. Eipurs: – Zināmi akcenti, es domāju, skolu pro­grammās būtu pārliekami. Vai Broņislava Martuževa ir skolu programmās?

A. Jundze: – Knut, vai tu pats esi skolu programmā?

K. Skujenieks: – Kaut kad biju, tad atkal nebiju, tagad īsti nezinu.

A. Jundze: – Un, iespējams, nevajadzētu dzejniekus skolu programmās padarīt par pusdieviem, baltajiem tēviem un mātēm.

K. Skujenieks: – Tieši tā, jo, kad tāds pusdievs krīt no pjedestāla, visiem ir liels šoks…

* Stasi – Valsts drošības dienests, slepenpolicija Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

** Glavļits – Galvenā literatūras pārvalde, represīva PSRS okupācijas iestāde, kuras uzdevums bija politiskā cenzūra PSKP vadībā no 1940. gada līdz 1990. gada oktobrim.

*** Prodotrjads – “pārtikas vienība” – bruņotas vienības, kuras Padomju Krievijā no 1917. gada beigām līdz 1921. gadam nodarbojās ar pārtikas sagādi valsts vajadzībām, to rekvizējot zemniekiem.

**** Grēksūdze latīniski: mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina.

ATSLĒGAS VĀRDI

* Lustrācija vienīgi Vācijā tika veikta pilnā apmērā, jo padomju perioda drošības dienestu aģentu saraksti VDR tika pārņemti pilnā apjomā.

* Sadarbība ar padomju drošības dienestiem mūsdienās vērtējama no morālās atbildības viedokļa. Svarīgi izprast mehānismus, ar kādiem cilvēki tika piespiesti sadarboties.

* Morālas problēmas var radīt pazīstamu un cienītu personību vārdu atklāšana čekas maisos, un sabiedrība būtu pelnījusi uzzināt sadarbošanās iemeslus.

* Skolu programmās iekļauto literātu biogrāfijās būtu jāvērtē arī kolaborācijas fakts.

Pievienot komentāru

Komentāri (48)

  1. “Čekas maisi” tika atstāti speciāli, lai muļķīši savā starpā saplēstos. Trāpīja desmitniekā.

  2. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  3. Ko darīja “savicki”, un ko dara šodien, laikam noslēpums nevienam nav.
    Turpretim augsti cienīts, apbalvots dzejnieks rīkojās slepeni, pat draugiem izliekoties.
    Nav arī dzirdēts, cik, par ko un kādi kukainīši bija iekrituši viņa valgos, jo publiski, iznākot no skapja, to darīt zināmu tautai lielais meistars līdz šim kautrējies.

  4. Ir jābūt GALĪGI STULBAM, lai nesaprastu,
    ka šādas “diskusijas” ir uzmanības novēršana
    no kāda vēl lielāka nozieguma !

  5. so what? vai tad daudzi pieteikušies, ka domā, ka čeka atstāja visu aģentu sarakstu?

  6. Manuprāt, lielākā kolabracionistu grupa ir pirmie kolhoznieki, kuri, nobijušies no 49. gada izvešanām, ar savu īpašumu iestājās kolhozos. Numur viens ir K. Ulmanis un visi pārējie politiķi, kuri nodeva Latviju 1939. Un 1940. gadā. Tikai tad seko rakstnieki, skolotāji utt.

  7. Nav saprotams kāpēc vēl dzīvie upuri tomēr nesauc atklāti savus pāridarītājus vārdā !

  8. cik stulbiem jabut, par kadiem mus uzskata, lai noticetu, ka cekisti ari tagad nemelo par to, ka maisos neka nav, bet nez kapec tos tik citigi slepj?

  9. atvedīsim arī no maskavas
    >11.44 tieši tā.
    Arī cietumos bija stukači………………………tāda profesija

  10. Ja patiešām ir vēlēšanās izpētīt, vai vispirms nav jāsāk ar politiskajām krimināllietām tiesu arhīvos – tur ir gan apsūdzētie, gan stukači, gan prokurori, gan tiesneši. Melns uz balta, – pierādījumi, ka maz neliekas. Svarīgi ir, vai kāds tajos laikos ko reāli sliktu ir pastrādājis. Vai mīļā miera dēļ piekritis “sadarboties”, bet neko nosodāmu nav darījis. Jo tiešu vai netiešu sadarbību var atzīt vai ikvienam, kurš tai laikā dzīvojis. Par maisiem – jāsaprot, ka PSRS VDK neviens nebija ar pirkstu taisīts, lai separātiskajās “republikās” bez jebkāda tālejoša nodoma atstātu savu aģentūru vispārējai apskatei.

  11. Cilvēkus sita, spīdzināja, bet K. Skujenieks vēlas lai ir kā Lietuvā, kad cilvēks pietiesakās attiecīgajā drošības dienestā, tad viņa vārdu nenodos atklātībai.
    Vai tad tās drošības iestādes tagad ir Dievs kas piedod grēkus?

  12. Ir jābūt stulbam, lai neizmeklētu noziegumus, zinot, ka lielāko daļu tāpat neatklās.
    Vai šie prātuļotāji patiešām ir mūsu inteliģence?

  13. Kāpec tik daudz spekulāciju? Es neesmu 30 gadīgā jaunkundze… man un visai sabiedribai ir tiesības zināt un vērtēt, kas maitāja dzivi citiem.

  14. Vini mus uzskata par stu lbiem un stasta pasacinas, lai attaisnotu savejo slepsanu. Jo tiesam jabut stu lbam, lai noticetu, ka ce kisti glabaja un tik citigi tik daudzus gadus un joprojam ar visadiem meliem sarga tos maisus ar it ka “nekam nederigu makulaturu”.
    Ka tik nav tiesi otradi, ka tie baidas, ka tajos maisos joprojam tiek slepti musu popularie varoni, ka piem klukste, utml, kuri jau ar maisu aizstavibu faktiski sevi ir kompromitejusi ka ce kas atkarigus, jo citiem tadi no ziedznieki nebutu jaslepj.

  15. Vini mus uzskata par stulbiem un stasta pasacinas, lai attaisnotu savejo slepsanu. Jo tiesam jabut stulbam, lai noticetu, ka cekisti glabaja un tik citigi tik daudzus gadus un joprojam ar visadiem meliem sarga tos maisus ar it ka “nekam nederigu makulaturu”
    Ka tik nav tiesi otradi, ka tie baidas, ka tajos maisos joprojam tiek slepti musu popularie varoni, ka piem klukste, utml, kuri jau ar maisu aizstavibu faktiski sevi ir kompromitejusi ka cekas atkarigus, jo citiem tadi noziedznieki nebutu jaslepj.

  16. Vini mus uzskata par stulbiem un stasta pasacinas, lai attaisnotu savejo slepsanu. Jo tiesam jabut stulbam, lai noticetu, ka cekisti glabaja un tik citigi tik daudzus gadus un joprojam ar visadiem meliem sarga tos maisus ar it ka “nekam nederigu makulaturu”.
    Ka tik nav tiesi otradi, ka tie baidas, ka tajos maisos joprojam tiek slepti musu popularie varoni, ka piem klukste, utml, kuri jau ar maisu aizstavibu faktiski sevi ir kompromitejusi ka cekas atkarigus, jo citiem tadi noziedznieki nebutu jaslepj.

  17. Cik tukši, glumi un liekvārdīgi! Visi. Katrs savā veidā.
    Pretīga pēcgarša – zina vienu, runā pavisam ko citu.

  18. “kamēr nav pierādīts, ka viņi būtu nodarījuši kādam pāri.

    E. Eglāja-Kristsone: – Tieši tā, kamēr nav uzradušies upuri.”
    Aplami un amorāli šādi spreist. Upuri ir visa tauta. Jo šie cilvēki uzturēja VISU sistēmu. Un reālie cietušie vairs var nebūt starp dzīvajiem. Tad viņu piemiņa nav jāgodā?

  19. Jānis J. Dimants, Jr., M.D. Atbildēt

    Nekas jau nenotiks.

  20. Man ļoti kaut kā nepatīk tas Jundze… Nu neesmu ari naiba un saprotu to, ka šādus amatus šajos laikos tāpat kā pirms perestroikas tāpat ari pēc nedod tīriem cilvēkiem.
    Interviju nelasu – apm. ir skaidrs, kurš tur ko teiks.

  21. Par Jundzi vairs nenākas brīnīties, kurš lien no ādas, lai jebkurā veidā aizstāvētu stukačus…
    Brīnums par cienījamo K.Skujenieku, kam izrādās “laiks ir pagājis, vilciens uz nevainojamo tīrību aizgājis…un izsūtīšana bijusi tikai epizode” viņa mūžā.
    Dzejnieks uzskata, ka visa stučīšana bijusi “…iebiedēšanas, spiediena rezultātā”. Kas gan tā varēja “iebiedēt” Skujenieka draugu Jāni Rokpelni, kam tēvs bija augsta ranga padomju funkcionārs, kara dalībnieks un LPSR himnas autors? Pie tam perestroikas laikā?
    Un gluži nejauki izklausās atsaukšanās uz Ziedoni. Vai jebkuram dziesmas “‘Ļeņins” izpildītājam Dziesmu svētkos nebija zināma tās rašanās? Kad atskanēja “… sivēns balts”, smīnot, ar nodurtu galvu, tāpat kā dziedātāji, to klausījās arī pats teksta autors.
    Vai tik Skujenieka kunga lielākā rūpe šoreiz nav Ziedonis, “pusdievu” gāšana no pjedestāla, bet gan paša vieta literatūras olimpā?

    • Brīvdomīgākie bija potenciāli šantāžas mērķi. Varbūt ari Skujenieks tika šantažēts. Prakstiski to sauc par šantāžu, jā. Kad nedod iespējas vairs kaut cik normāli brīvi dzīvot.

      • Dziļi cienu K.Skujenieku, bet par I.Ziedoni arī šķiet tā dīvaini. Kaut kā nepiestāv K.Skujeniekam. Žēl, ka daudziem rakstniekiem līdzīga attieksme.
        Kad Dienas slejās rakstnieki tik ļoti cīnījās par savu materiālo stāvokli – rakstīja visi sleju slejas, tas izraisīja lielus komentāru viļņus. Jau toreiz sajutu, ka pašiem rakstniekiem “rīvēja kantis” I.Ziedoņa piesaukšana. Neviens pat neiebilda, ka Baltijas Asamblejas balvu par kopdarbu pie grāmatas saņēma tikai N.Ikstena.
        Par tiem pašiem Dziesmu svētkiem, kad uz skatuves tika uzvesta padomju armija (protams, ka tie vingrojumi ar ieročiem, bija mums visiem šoks), vienīgie, kas iedrošinājās pret to iebilst bija I.Ziedonis un J.Peters, par ko viņi saņēma skarbu vērtējumu no attiecīgajiem orgāniem. Vīri bija gudri, viņi staigāja pa naža asmeni.
        Šodien tā pietrūkst. Kurš vēlēsies palikt bez projektu iespējas Rīgas Domē?

    • ir Rokpeļa tēva pieminēšana,kurš bija miris jau 1969.gadā..Trūkst vārdu.

      • Vai tad tēva vairs fiziska klātneesamība kaut ko izmaina Jāņa Rokpeļņa biogrāfijā? Citiem nebija tādas “aizmugures” un viņu “iebiedēšana” pa laikam padevās vieglāk.
        “Stulba”, un lai neteiktu daudz vairāk, gan ir paša Rokpeļņa rīcība, kurš tikai 5 gadus pirms atmodas regulāri pienes čekai ziņas par saviem kolēģiem un spalvas brāļiem.
        Pie kam dara to labprātīgi, neviena īpaši neiebiedēts, par sūtīšanu uz Sibīriju tajā laikā nemaz nerunājot.

    • Neslēpta skaudība kolēģu izteikumos par Dzejnieku.
      Neslēpta konjunktūra funkcionāra tekstos.
      Neslēpta bezspēcība pētnieka atzinumos.
      Neslēpts tukšums publicistes vārdos.
      … kas ir mainījies? Nekas. It nekas,

      • Vissāpīgākais, ka dzejnieks tas vislielākais čekists, kamēr “J.Savicki”, smaidot savu biznesu Latvijā īsteno un tusē ar exprezidentiem un expremjeriem.

    • “Asni saknes akmenī dzen, un akmens plaisā,
      Un piedzimst zibens balts / dziedāts tika …sivēns balts / pērkona gaisā..”

      Gandrīz pravietiski Ziedoņa dzejas vārdi atmodas priekšvakarā.. Tekstam spaidu kārtā beigās piekabinātie
      trīs vārdi “ļeņins” bija “nodeva” laikam, un dziedātāji to saprata. Izrādās – Skujenieka kungs nē…

    • Lasīju kādas Skaistles Jātaļnieces komentāru decembrī tepat Latvijas avīzē:
      “…No Knuta Skujenieka es uzzināju, ka Imants Ziedonis bija tas, kurš neļāva publicēt viņa darbus pēc atgriešanās no Sibīrijas – vai varbūt precīzāk ir teikt – aktīvi atbalstīja aizliegumu publicēt Skujenieka dzejoļus”.
      Kā tad nu sanāk? Tā bija vai nebija?
      Tagad vairāk liekas, ka Ziedonim prom esot, kāds jauns “pusdievs” par varītēm cenšas ieņemt iedomāto sev “noskausto” vietu.

      • I.Ziedonis kā dadzis acīs paaudzei, kas nāca aiz. Pašu nevarība kremt, vai. Un tad nu pašiem kā aizsegs K.Skujenieks.

  22. Tas saucas – jo tālāk, jo dziļāk… Kāds ir sausais atlikums? Tāds bija laiks un patiesībā viss bija ok. Kamēr no līķu bedrēm ar iesniegumu neatskrien nobendētie, varam čeku un informantus pamazām padarīt par nenovēršamu un līdz ar to morāli ētiskajās kategorijās neapsrpeižamu parādību? Manuprāt, kā reizi, vienīgais, ko var darīt, ir izgaismot šīs sistēmas darbību, dažādos iesaistes motīvu un iesatstes pakāpi, katru no šiem motīviem un katru no iesaistes/vainas pakāpi kaut vai abstrakti (ne personāliju) tomēr tā kā izvērtējot, ne? Protams, ka daudzi no t.s.s infdormantiem bija tikai formāls ieraksts, formāls paraksts un ķeksītis. Bet taču ne visi. Manu mulsina šī aizrautīgā relativizācija un, piedodiet trivializēšana. Martins Kaprans gan precīzi pasaka. Un es, protams, neesmu cietis un nekādā ziņā nevaru un nevēlos runāt nosodīšanas kategorijās, bet ar “tāds bija laiks” tomēr ir tā kā par maz, par vienkāršu un pret upuriem – necienīgi. Un visvairāk man intervijā pārsteidz Hamsuna pilsētas piemērs: “Viņš teica: mums ir laukums, kurš tiks nosaukts Hamsuna vārdā, iespējams, būs arī piemineklis. Bet, kamēr vēl dzīvi tie, kuri cietuši no vāciešiem, mēs atturamies. Pilsētā ir sieviete, kuras četrus dēlus vācieši nošāva kā ķīlniekus. Tas viņai būtu aizskaroši.” Vārdu sakot, liksta, ka ir daži cietušie, kas var kaitinoši erroties, bet pēc tam jau gan smuki uzsliesim un nosauksim. Tāds ir atskaites punkts? Tiešam – morāli ētiskās pārdomas beidzas ar pēdējo aculiecinieku pēdējo mērdēto? Jā, lasāml, vērtējam un slavējam literāros darbus, bet piemineklis un laukums… Tad, manuprāt, vismaz ar kādu komentāru līdzās tam piemineklim… Nez, nez. Vai tas tomēr nav – beigu beigās – konjuktūristu uzvaras gājiens? Neko neapgalvoju, tikai skaļi domāju.

  23. 1991.g. augustā uzvarēja antikomunistiskais pučs, kad arī notika valsts sagrābšana – varas pāreja marodieru rokās. Process turpinās: “Neatkarības gadu laikā mēs esam zaudējuši 700 tūkstošus cilvēku.Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

  24. Pirms puča Gorbijs nu jau ceturto reizi pieprasīja Gorbunovan parakstīt Neatkarīgās Savienības līgumu. Dabūjis formālu atteikumu no trim Baltijas valstīm, Ukrainas un Moldovas, Gorbijs noorganizēja puču. Čeka vēl bija stipra. AP bija 36 čekisti un nezināms skaits stukaču. Domāju kopā ap 75%. Kartotēka bija aktuāla. Pučs neparedzēti srauji apsīka. Tad notika 20-tā gsm. ģeopolitiskā katastrofa…… KGB iekrita.. Viss bija sagatavots, lai čekistiskā AP pieņemtu jauno Savienības līgumu un visu citu ko paredzēja jaunā Imperija. Maisos bija viss, kas bija tur paredzēts. Bet magnetiskās lentes iegāza…. Tām nav diegu šuves..

    • Prihvatizācija un denacionalizācija izdevās par 100%! Valsts sagrābšana nav beigusies – pie varas joprojām oligarhi, kampēji un eirokrāti.

  25. Preambula lustrācijas likumam-
    varētu piedot visiem stukačiem, ja viņi visi kopīgi pieņemtu vēstījumu ar aptuveni šādu saturu.

    1. Krievijai jāmaksā par okupācijas nodarīto postu Latvijai un tās pilsoņiem.

    2. Jāizved savas militārpersonas, kas te uzspiestas.

    3. Te ir latvju zeme un izglītība notiek atbilstošā valodā.

    4. Krievijai jāpārtrauc tīkot uz mūsu zemi un jāatvelk karaspēku no robežām un baltu zemes Prūsas( Kaļiņingradas).

    5. Jāpārtrauc slavināt genocīda noziegumus, tsk. jāaizvāc drausmīgais okupācijas piemineklis.

    6. Drošības dienestam jāizsniedz pēc 1991. g. savervētie Krievijas ietekmes aģenti.

    7. Jāatver Krievijas arhīvi.

    Tā būtu gan katra individuālā, gan kolektīvā piedošanas izlūgšanās akcija. To viņi ir parādā mums visiem.

  26. Skujenieks te varen kareivīgs, tāpat kā Jundze. Bet čekisti jau vervēja arī ieslodzītos, piedraudot izrēķināties ar viņu ģimenēm. Un bija kas piekrita sadarbībai. Runa jau nav par to, kas ir vai nav tajā maisā, bet par kopējo kolaboracionismu, kas karjeras vai cita aprēķina dēļ lika nostāties uz šāda ceļa.
    Ja tagad to neizrunās vai nepublicēs sarakstus, tad tiešām mēs būsim tikpat stulbi savos spriedumos, kā tas parādās šajā diskusijā. Un Jundzes kungam arī nav ko satraukties, gan jau kāds atradīsies, kas vadīs to literātu baru. Bet punkts tam visam ir jāpieliek. Armijnieki savu izvēli izdarīja, jo neviens vairs netaisās otrreiz “palikt savās vietās”, bet literāti vēl lielā neziņā mīņājas, jo par upuriem nemaz nerunā.

  27. tā liekulīgā čiepstēšana, ka nekas jau slikts nenotika!

    Varētu salīdzināt ar pedofiliem – kad bērns mazs un nespēj sevi aizstāvēt un kaut ko izstāstīt, bet pieaugot saprazdams, kas noticis, tomēr izstāsta. Nozieguma nav, jo nav jau vairs bērna, nav jau nekas traks noticis – iestājies noilgums! Atliek tikai visiem kolektīvi pieņemt un piedot!!
    Ja iestājies noilgums – tas vairs nav noziegums, tam nav nekādas sekas!!!

    Stulbie skribeļi!!!

  28. Jābūt stulbam lai meklētu iemeslus neatvērt čekas maisus.

  29. Jundze visu zin! ir izpētijis maisu saturu un var detalizēti pateikt, kas tur ir (un arī kas tur bija)!!!!
    Fenomenāls!!!

    Neaizmirsīsim, ka 1991.g.augustā viss notika strauji – vienu dienu psrs mūžam, otru sveicam brīvo Latviju!
    Palika gandrīz pilna informācija!
    Bez tam visi galvenie čekisti bija zināmi un nekur neslēpās!
    Stukaču pilnā rakstnieku savienība trīc un dreb, ka atklāsies patiesība un pazudīs siltās vietas!
    Jundze atstrādā naudiņu kā nu prot!
    Un kā vienmēr – ne vārda par upuriem un viņu ciešanām un dzīvi!
    Būtu vēlams salīdzināt kā attīstijās divu cilvēku dzīves – stukača un no režīma cietušā (uzskatāmības dēļ)!!!

  30. Jundze jau sāk palikt pretīgs ar to čekistu aizstāvēšanu ik dienas.

  31. Visu vajag publicēt. Atbildēt

    Nevienam nav ko baidīties vai cepties. Kā ir tā ir. Tas ka tavs vārds tur parādītios pats par sevi tik daudz nenozīmē. Tur būtu vajadzīgi citi pierādijumi vēl klāt. Nav ko kurināt histēriju. Droši jātaisa vałā. Slėpšana veido neuzticību.

  32. Jusu avize cenze komentarus ,kuros tiek aizstaveti cekas upuri.

  33. Par KGB upuriem runajam izvairigi. Kartoteku neatvers ,ja sabiedrotie nerekomdes…

Draugiem Facebook Twitter Google+