Fragments no Vītauta Bubņa romāna “Krustā sistais balodis” 0
II. Egons nesteidzas atskatīties. No nedrošā pirkstu pieskāriena, no drēbju smaržas jūt un zina. Stāv uzkumpis, neatraudams acu no sienas, uz kuru raugās kā gaidīdams, varbūt pavērsies. Tikai siena paveras.
– Ņem un atveras, – Egons saka. – Redz, šitā stingdams tu, cilvēks, domā, apsver, sasprindzini atmiņu. Ne, ne! Patiesībā apdzēs prātu, pat atmet to, nekas nepaliek, tukšums. Tikai tu pats, bet varbūt arī ne tu. Ainas sacietē, top skaidras. Tās nav beigušās, mainās, tu viens tās redzi.
Pirksti tēvišķi saspiež plecu.
– Es zināju, ka tev jo drīzāk jāatgriežas klosterī, bet tas, ko šajās pāris nedēļās esi paveicis, ir daudz vairāk… daudz vairāk, nekā es varēju gaidīt.
– Ka Kristus galvu vainago lotosa ziedi, jūs neiebilstat?
– Kad skatos, sirds sāk drebēt.
No krusta noņemtā Kristus galva pasvērusies sāņup un maigi pieglaudusies pie mātes krūtīm. Galvu apskauj baltinbaltu ziedu oreols – dzidra skaidrība, gaišas ciešanas, miers.
– Kad jaunībā iedomājos Indiju, lotosa ziedus varēju iztēloties tikai no grāmatām. Diemžēl nekad nav gadījies tos redzēt. Un, redz, tagad vecumā tu man tos esi parādījis. Uz Kristus galvas.
Gluži kā noburti abi lūkojas uz mieru un mīlestību Kristus cildenajā sejā, viņa dzīvajās, mazliet piemiegtajās acīs. Lūkojas Marijā, kura auklē klēpī savu dēlu gluži kā zīdaini.
– Brāļu Marka un Dominika uzskati, bez šaubām, būs citādi.
– Daudzi gribēs rupjas ciešanas, treknas asins lāses un asaras.
– Tā kā Kristus bija Dieva Dēls, tad viņš arī mira citādi nekā cilvēks vien.
Aizrit smags mirklis.
– Klusējat, neaizkustinu. Bet kur jūsu argumenti, ar kuriem durstījāt “Jūdas skūpstu”?
Egons tikai tagad pagriežas pret prioru. Pagriežas un pēkšņi notirpst, neieraudzījis to, ko domājis ieraudzīt. No tēva Severina acīm, no sejas, no viņa dvēseles dzīlēm tajā acumirklī plūsmojošā nenosakāmā, ne šīszemes skaidrība saplūst ar Egona vīzijās ilgi briedināto Kristus mīlestības mirdzumu.
Asi bārdas sari dursta Egona vaigu.
– Tu esi mans balsts, dēls.
Egons ir apjucis, viņš nezina, ne ko domāt, ne ko sacīt. Liekas, trūkst pavisam maz, lai satvertu priora roku un noskūpstītu. Bet viņš taču nav puišelis, kurš Ziemassvētkos tā patencina priesterītim par konfekti.
– Es katru dienu pabāžu galvu pa durvīm, pastāvu, – saka tēvs Severins. – Šorīt bija ienācis brālis Marks, laikam ij nemanīji.
– Sūdzējās jums?
– Pateica tik: apsēstais.
– Viņam taisnība, – Egons pavisam mierīgi saka. – Esmu apsēsts. Reizēm pat bažījos, vai neesmu ar šo apsēstību sasirdzis.
– Tā ir Dieva apsēstība.
– Idejas.
– Dieva idejas.
– Mākslas.
– Dievišķās mākslas.
Pasvaida frāzes kā bērni sniega pikas un sākas spriedze.
– Pusdienu laiks, – ieminas tēvs Severins, – jau piecas minūtes pāri, brāļi laikam gaida.
Virtuvē sastop vienum vienu māmulīti Dagmāru slaukām nomazgātos šķīvjus pie plīts. Tēvu Severinu ieraugot, sasarkusī rociņa aizsedz acis, šaurie pleci sāk drebēt, iepīkstas kā pelīte.
– Kas noticis, māmulīt?
– Brāļu mūku nav… na-av-a, – šņukst.
– Kā nav? Bija. Tikko bija!
– Bija, tētiņ. Tiešām bija. Bet viņi pieprasīja pusdienas un paēduši aizgāja.
– Neko neteica?
– Teica. No šodienas, teica, ikdien tā darīšot, – raudas aizžņaudz balsi.
– Kā darīšot? Kā?
– Ēdīšot atsevišķi, re kā.
Tēvs Severins galda galā nokar galvu.
– Nomierinies, Dagmāra, pasniedz mums zupu, ielej sev un sēsties blakus. Sēsties, sēsties. – Tad pievēršas Egonam. – Dumpis, dēls mans. Dumpis. Gan vakar, gan šorīt brāļi pie galda sēdēja kā ar aizšūtu muti, kad jel ko…
– Tas manis dēļ, tēv Severin. Manis dēļ! – Viņa balsī nav ne mazāko šaubu.
Māmulīte Dagmāra nedroši ierīkojas pie galda stūra. Tēvs Severins ar pūlēm paceļ saliektu plaukstu: – Ar Dieva svētību…
