Egils Līcītis: Francijā cīnās, Latvijā slēdz derības 3
Kad pēc lauvu cīņām pārējiem kandidātiem apcirptas krēpes, Francijas prezidenta vēlēšanu arēnā palikuši divi iepriekš prognozētie (palaidīsim dāmu pa priekšu) – Marina Lepēna un Emanuels Makrons. Abu politiķu sāncensība negaidīti plaši atbalsojas arī mūsu zemītē pie Dzintarjūras. Kurš pēc pāris nedēļām ēdīs foie gras (zosu aknu pastēti) un piedzers bordo vai burgundieti? Ievērojami latviešu sabiedriskie darbinieki, kuri baudījuši labu franču liceja izglītību un guvernantes uzraudzību – zivju Šmits un doktors Ikstens – slēdz publiskas derības un darījuma likmes, protams, ir labs franču konjaks. Ja derētājas ir sieviešu dzimuma, tad zaudētāja droši vien kvitēsies ar pudeli īsta franču smaržūdens – kaut ko smalku, ar Koko Šaneles marku, bet īstām azartistēm paveras iespēja tikt pie Luī Vitona rokassomiņas vai vakariņām Elizejas laukos. Atceros lasījis maiznīcas “Cadets de Gascogne” beķera Bernāra viedokli – ja Lepēna nākšot pie varas, Latvijai noteikti vajadzēšot uzņemt ekonomiskos bēgļus no Francijas, un tie notiesāšot viņa kruasānus. No politiķiem franču tautas mobilizēšanā savu artavu devis Saeimas ārlietnieks Atis Lejiņš, afišēdams, ka mesjē Makrons ir vīriešu kārtas Žanna d’Arka. Viņš nodibinājis savu partiju, lai izglābtu Franciju, un to arī izglābšot! Ārsts Bjanšons jau izsaukts pie Ata, uztaustījis pulsu – viss kārtībā.
Bet atstāsim franču tautai Francijas glābšanu, kas līdzināsies svētas jaunavas nokāpšanai no debesīm, lai taisnā ceļā iesēstos Tileriju pilī. Kaut kā aizdomīgā kārtā šī lielā nācija, kas pasaulei devusi ģēnijus Voltēru vai Balzaku, pēdējos gados par prezidentiem nolūko īpatnējas, savdabīgas natūras, pēc tam paši nožēlojot savas aušīgās vieglprātības. Tie pat nav vīri, kas cienīgi mazajam kaprālim nest trīsstūreni! Franču lauva Olanda kungs mēdza parādīties tautai aizsvīstošām brillēm, sāpju sagrauzts un mudinot nāciju vienoties kopējās bēdās. Kreisais prezidents vārdzelīgs nebija vien tad, kad vajadzēja ar motocikletu traukties cauri visai naksnīgajai Parīzei pie mīļākās, bet citās darbībās atgādināja biedru Brežņevu biedram Brežņevam ne tais labākajās dienās. Iepriekšējais, kas komandēja parādi, Sarkozī kungs – jau nu arī drīzāk atgādināja sevī stipri iemīlējušos sienāzi, lielu pļāpu, nevis nācijas līderi. Taisni jābrīnās, kā pa lielo tautu nevar sameklēt vienu cilvēku ar varoņa starojumu un staltu kā Mārtiņš Bondars! Pa diplomātiskiem kanāliem latvieši varbūt var aizdot mesjē Bondaru frančiem?
Nu, labējiem bija kandidāts Fijona kungs, kurš ievēlās nepatikšanās pēc zināmā “cherchez la femme” varianta un neizrādījās konkurentspējīgs. Turklāt vai visi klātesošie kandidāti taisījās par lieliem Kremļa draugiem, un diemžēl arī Lepēna krita apskāvienos ar Kremļa varasvīriem.
Bet briesmīgākais, ko Marinai pārmet – ja viņu kronē, tad ies bojā civilizācija, vismaz Eiropas Savienība sabruks kā āmen baznīcā. Īsā laikā progresīvā cilvēce jau piedzīvojusi rūgtus brīžus, kad skurstenī ierakstīja Hilarijas plānoto uzvaru un kad aizslēdza Angliju.
Autoram bija gods atdarīt Nacionālās frontes ofisa smagās durvis Parīzē tālajā 1993. gadā, kur gaidīja partijas ģenerālsekretārs, vecā Lepēna labā roka. Par lieliem brīnumiem – cietoksnī pirmā satiktā bija melnādainā! Jā, tā ir Francijas likumīgā pilsone no Martinikas, nevis migrante, – apstiprināja lepēnists, – un cieša NF piekritēja. Kaut pieņemts domāt, ka par Lepēniem balsotāji arvien bijuši ar mazliet apbrūninātiem uzskatiem, tomēr to darījuši, piemēram, kultūras cilvēki, mūziķi, un NF vadītājas pusē nosveras kreisā un mazstāvu Francija. Savukārt nez vai par Marinu nodos balsis ļaudis, kam franču valoda nav mātes valoda un kas mēdz noskaidrot – un kāds par to ir pravieša Muhameda viedoklis? Tomēr nacionālistei, pret kuru apvienojas visi gaišie spēki un mošķu izdzinēji ar van Helsingu priekšgalā, diezin vai izdosies nolikt uz lāpstiņām savu oponentu. Ja nu tomēr, tad tas būs kā trāpīt diegu adatas acī tumšā istabā.
