Francijas vēstnieks Stefans Viskonti: Par manu valsti radīts shematisks un kļūdains tēls 3
Maniem latviešu sarunu biedriem un draugiem patīk stāstīt par Franciju. Bieži gadās, ka viņi man privāti uztic iespaidus un skaistās emocijas, kas raisās, dzirdot izskanam manas valsts vārdu, kā arī savu tik īpašo pieķeršanos mūsu kultūrai un dzīves mākslai; draudzību, ko viņi izveidojuši, un dažreiz arī sapņus, ko Francija viņos izraisa. Viņi mani iztaujā arī par Francijas privileģētajām saitēm ar Latviju, tās ieguldījumu Eiropas veidošanā un procesiem, kas pārveido manu valsti, un par tās vietu pasaulē.
Es atbildu uz šiem jautājumiem ar lielu prieku, jo, sākot otro dienesta gadu šajā skaistajā valstī, dažreiz esmu neizpratnē par nedaudz shematisko un diemžēl bieži vien kļūdaino tēlu, kas tiek radīts par to, kas Francija ir šodien. Daži, par laimi, atsevišķi piemēri: nesen lasīju, citēju, ka “ir par ko sniegt francūžiem mācību” ekonomikas politikā, jo “valstī ar 35 stundu darba nedēļu” darbinieki var atļauties vieglu dzīvi pretēji ļoti pareizajām ziemeļvalstīm. Kāds cits “eksperts” pasludina, ka Francijas gēnos nav ierakstīta spēja īstenot nevienu reformu, sakārtot valsts budžetu. Pat Francijas kā labklājības valsts sistēma esot… pēdējā sovjetisma izpausme! Mana valsts esot dusmīga uz liberālismu un ar nostaļģiju raugās uz savu “spožo pagātni”, un ir pilnībā neizbēgami nolemta nespējai reaģēt uz modernās pasaules izmaiņām.
Mūžīgie kritizētāji kļūdās: Francija šodien apvieno vitalitāti un atraktivitāti. Tā turpina izaugsmi un veic reformas. Bet Francija to dara saskaņā ar savu kultūru, identitāti un ekonomikas un sociālo modeli. Jā, Francija mainās – paliekot uzticīga sev pašai.
Taisnība – mēs bijām domājuši, ka no krīzes iziesim agrāk. Francijas valdībai ir sasniegumi: šobrīd Francijas izaugsme ir atsākusies, palēninās bezdarba pieauguma ātrums, tomēr šie rādītāji vēl ir trausli. Tādēļ Francijas prezidents Fransuā Olands pagājušajā nedēļā paziņoja par jauna stimula došanu, pavadot to ar moto “ātrāk, tālāk, spēcīgāk”. Tie, kas seko līdzi Francijā notiekošajam bez aizspriedumiem un aprioriem viedokļiem, nebrīnīsies par šādu degsmi. Francija ir liela valsts ar spēcīgu infrastruktūru, augstu produktivitāti un dinamisku sabiedrību. Mēs esam piektā lielākā ekonomika pasaulē un otrā – Eiropā. Amerikāņu investori nekļūdās: mūsu valsts ir pirmais šīs valsts galamērķis Eiropā, skatoties pēc ārvalstu tiešo investīciju uzkrājumu apjoma, kas sasniedz 60 miljardu eiro apmēru.
Jā, Francija ir lepna par savu virtuvi un izlases vīniem, bet vai jūs zinājāt, ka inovatīvāko valstu vidū tā ieņem trešo pozīciju pasaulē? Vai zināt, ka tā šogad joprojām atrodas otrajā vietā Eiropā pēc izsniegto patentu skaita; ka tā ieņem otro vietu pasaulē pēc saņemto “Fields” medaļu skaita – par sasniegumiem matemātikā?
Francijai esot naidīga attieksme pret liberālismu. Bet kādēļ tad amerikāņu laikraksts “Fortune”, vērtējot pēc apgrozījuma apmēra, lielos franču daudznacionālos uzņēmumus ierindo 4. vietā – pasaules mērogā un 1. vietā – Eiropas mērogā vai kāpēc “Forbes” 2013. gadā ierindojis divus francūžus starp pasaules top 10 miljardieriem?
Dzīve Francijā ir tik patīkama, ka varam atļauties maz strādāt? Par sliktu kritiķiem jāteic, ka patiesībā Francija Eiropas valstu vidū ierindojas ceturtajā vietā pēc darba ražīguma stundā, atpaliekot no Luksemburgas, Nīderlandes un Beļģijas, bet esot priekšā Vācijai un Lielbritānijai. Francūži vidēji strādā 44,6 stundas nedēļā jeb krietni virs vidējā rādītāja eirozonā un slavenajām “35 stundām”, kas ir tikai juridiskais pamats, kas, protams, nav ierobežojošs.
Izaugsme, konkurētspēja un budžeta disciplīna nav nesavienojami jēdzieni. Ciešā un uzticamā partnerībā kalpojot Eiropas idejai, Francijas valdība un jaunā Angelas Merkeles valdības koalīcija – pavisam ne pārsteidzošā kārtā parāda, ka starp tām pastāv izcila vienība uzticībā tiem pašiem principiem. Kopā tās apsola “jaunu pieeju Eiropas prioritātēm”.
Mērķtiecīgajām reformām, ko īsteno Francijas valdība, ir viena nozīme: stiprināt izaugsmi un palielināt darba vietu skaitu. Ir iespējams būt francūzim un reizē attiekties atbildīgi pret valsts budžetu. Reformas, ko esam sākuši, tiek veiktas un vienmēr tiks veiktas tā, lai tiktu saglabāts mūsu sociālais, izglītības un veselības aprūpes modelis. Tā nav vājuma pazīme, bet pieķeršanās mūsu – franču sabiedrības – vērtībām. Tas nav ambīciju trūkums, bet gan pārliecība: Francijai Eiropā un ārpus tās jāturpina nest tās īpašā vēsts, kas balstās uz brīvību, brālību un vienlīdzību – Francijas skaisto nacionālo devīzi.
