Franču misija Latvijā. Grāmatā apkopotas Franču pulkvežleitnanta Emanuela Diparkē atmiņas 0
Pirms pulkvežleitnantu Emanuelu Diparkē (1869–1933) 1919. gadā iecēla par Francijas militārās misijas Latvijā vadītāju, Diparkē kungs nebija apmeklējis Ziemeļeiropu, kur nu vēl Baltiju.
Tomēr šis franču virsnieks ātri kļuva par latviešu draugu un Neatkarības kara gados spēlēja nozīmīgu lomu sabiedroto valstu palīdzības sniegšanas organizēšanā Latvijai.
Par to vēstīts nupat atvērtajā grāmatā “Franču pulkvežleitnanta Emanuela Diparkē atmiņas. Misija Latvijā 1919–1920”.
Ir samērā daudz publikāciju par Lielbritānijas misijas darbību Latvijā un tās sniegto militāro palīdzību Latvijai 1919. gadā, īpaši bermontiādes dienās, tāpat par ASV toreiz gādāto humāno palīdzību. Franču devums līdz šim lielākoties pieminēts tikai garāmejot.
Nule kā latviešu valodā izdotais pulkvežleitnanta Diparkē atmiņu stāsts aizpilda šo robu.
Francijā Diparkē atmiņas iznāca 1926. gadā ar nosaukumu “Der Drang nach Osten: Vācu avantūra Latvijā”. Vajadzēja gandrīz gadsimtu, lai ar Francijas vēstniecības Latvijā, Francijas institūta, Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu 294 lappušu biezais darbs ieraudzītu dienasgaismu apgādā “Mansards” arī latviešu valodā. Diparkē vadītā, salīdzinot ar britiem, skaitliski un iespēju ziņā krietni pieticīgākā Francijas misija Liepājā ieradās 1919. gada 20. maijā.
No tā brīža pulkvežleitnants bija liecinieks visām būtiskākajām Neatkarības kara epizodēm līdz pat 1920. gada vasarai – Cēsu kaujām, bermontiādei, kaujām pret lieliniekiem Latgalē. Viņš bija pirmā oficiālā Francijas amatpersona neatkarīgajā Latvijā, viens no galvenajiem Parīzes informatoriem par Baltijā notiekošo. Bez šaubām, Francijas, tāpat britu un amerikāņu politikas veidotājus Latvijā tolaik vairāk interesēja “lielā politika”, ne tas, vai Latvija būs neatkarīga valsts vai autonomija reformētā Krievijā.
Kā vēsturnieku konferencē izteicās Valsts prezidents Levits, sabiedrotie 1919. gadā nevēlējās vācu imperiālisma tradīciju atdzimšanu, nevēlējās, lai Baltijas valstis kļūtu par vācu placdarmu savu politisko mērķu īstenošanai Berlīnē un Petrogradā: “Sabiedrotie, kas bija uzvarējuši Eiropas rietumu daļā, bija spiesti šeit iejaukties, lai gūto uzvaru rietumos nezaudētu Eiropas austrumu daļā. Bet tas nozīmēja arī atbalstu mūsu tikko dibinātajai valstij.” Tāpēc Latvijai Pirmais pasaules karš faktiski beidzās 1920. gadā.
Diparkē manuskripts tapa 1923. gadā, tātad laikā, kad autora atmiņas vēl svaigas. Franču Baltijas lietu eksperts Parīzes – Nantēres universitātes bibliotēkas “La Contemporaine” muzeja departamenta vadītājs Žiljēns Gelēns ievadā gan aizrāda, ka Diparkē tobrīd joprojām atradies aktīvajā dienestā un nav varējis atļauties rakstīt gluži visu, ko gribēja. Zināms, ka pēc Francijas Kara ministrijas aizrādījuma viņam nācies izņemt epizodes, kas mūsdienās šķistu ļoti interesantas – piemēram, franču un britu savstarpējā konkurence Baltijā vai dažu latviešu politiķu raksturojumi.
Ambiciozais virsnieks, kura veiksmīgā karjera pārsvarā saistījās ar dienestu Marokā un Alžīrā, pēkšņi nonāca reģionā, kur tā laika Francijas valdības ieskatā valdīja “pilnīga anarhija”.
Taču Diparkē situācijā noorientējās ļoti ātri. Viņa simpātijas piederēja latviešiem, kamēr pret vāciešiem viņš ir izteikti nedraudzīgs, kas neizbrīna, ņemot vērā franču vēsturisko naidu. Un, protams, Diparkē bija arī dedzīgs Francijas patriots. Kritiski vērtējot, brīžiem viņš mēdzis pārspīlēt savu lomu notikumos, taču viņa sniegtie atsevišķo norišu apraksti, piemēram, autora piedzīvojumi, dodoties uz Igaunijas armijas pozīcijām pie Juglas, lai uzaicinātu uz pamiera sarunām Strazdumuižā, ir interesanti, ar humoru rakstīti.
Jāatzīmē, ka arī franču karakuģi sniedza atbalstu Latvijas armijai bermontiādes laikā un, pateicoties Diparkē uzņēmībai, Francijas valdība 1919. gada augustā piekrita Latvijas armijai nosūtīt kara materiālus veselas divīzijas ekipēšanai – uz franču militārās palīdzības bāzes 1919. gada nogalē tika izveidota Zemgales divīzija. Vēl kāda detaļa, kas raksturo autoru, – izdošanas brīdī Francijā savu grāmatu viņš veltīja Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem.
