Karamelē pirkstus nebāz. Saruna ar franču šefpavāru Latvijā 0
Mūsu dzīvi vada liktenīgas nejaušības. Kas zina, vai francūzis šefpavārs BRUNO ŠAPERONS, liekot roku uz sirds, šodien teiktu “Es mīlu Latviju”, ja ne astoņu gadu sena tikšanās kādā Bordo vīna daudzināšanas suarejā* Melngalvju namā, kur gadījies sākt sarunu ar Jelgavas vietvaldi Andri Rāviņu. Mērs teicies neko nesaprotot no smalkajiem franču vīniem, un Bruno ievadījis viņu Bordo pasaulē. “Tā mēs pavadījām laiku sarunās, ātri vien pienāca nakts stunda, un pēc tam Rāviņa kungs man mācīja degustēt šņabjus un konjakus…”
Nākamās dienas rītā Jelgavā viņu sagaidījusi delegācija ar jautājumu – vai jūs mūsu labā kaut ko izdarīsiet? Pārsteigtais francūzis atbildējis “Bien sur – protams” un ticis savaņģots par pavārmākslas skolmeistaru Amatu vidusskolā. Iepatikās viņam gan Latvija, gan atturīgie, bet sirsnīgie latvieši tik ļoti, ka pirms pieciem gadiem cēlajā un leģendām apvītajā Svētās Trīsvienības baznīcas tornī atvēra restorānu un nosauca to mīļotās sievas Marijas vārdā.
Karamelē pirkstus nebāz
Francijā, netālu no Parīzes, Bruno pieder divi restorāni un izbraukuma banketu uzņēmums. Šaperonu dzimtā viņš ir pavārs ceturtajā paaudzē – pavārmākslas pamatus iemācījusi mamma, kas tos mantojusi no Bruno vecmāmiņas, un savukārt viņa – no savas mammas. – Pirmā lieta, ko es izdarīju virtuvē – ieliku roku karstā karamelē un apdedzināju to, – par karjeras pirmsākumiem Šaperonu ģimenes restorānā pasmaida šefs. Mazo puišeli sāpīgā pieredze nemaz nav nobiedējusi, viņš atkal trešdienās, kad bērniem Francijā nebija jāiet uz skolu, maisījies mātei pa kājām un izmēģinājis savus meistarstiķus. – Jutos kā dzimis šajā pasaulē – pavārmākslā, konditorejā, maizniecībā –, tāpēc tas bija tikai dabiski, ka arī es kļuvu par pavāru, – nospriež Bruno. Mantojumā viņš saņēmis arī dzimtas īpašās receptes, viena no tām ir creme caramel**, kas allaž atgādinot, ka karstā karamelē pirkstus bāzt nevajag.
