Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. jūlijs, 2013
Drukāt

Franks Gordons: pret okupācijas noliedzējiem – padomju tanki!

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Latvijas vēstures viltotāji sarīko konferenci. Latvijas vēstures viltošanas jomā bija pacentušies Juris Paiders un kāds “mācīts” vīrs Guščins, bet tagad šajā aplokā atgriezies arī Aleksandrs Gurins, kurš nu jau savas gaitas beigušajā avīzē “Čas” kavējās pie pirmskara Saeimu hronikām.

 

Nu viņš Jurija Aleksejeva diskusiju portālā www.IMHOclub.lv prāto par “Latvijas militārās un politiskās elites pozīciju”. Šai tēmai viņš pieskāries saietā, ko šā gada 17. jūnijā (!) sarīkoja “nesistēmiskā (?) opozīcija” ar nolūku pierādīt, ka okupācijas nebija.

Gurins atgādina, ka 1939. gada 3. septembrī (trešajā dienā pēc Otrā pasaules kara sākuma) Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters jautāja Maskavas sūtnim Zotovam, vai PSRS nevarētu piegādāt Latvijai dzelzi, petroleju, ogles, krāsainos metālus, mašīneļļu un vai iespējams Latvijas preču tranzīts caur Murmansku (jo vācu zemūdenes pārķēra Latvijas kuģus, kas devās uz Angliju). Latvija, liek saprast Gurins, nonāca atkarībā no Kremļa. Gurins turpina: 1939. gada 30. septembrī PSRS ārlietu tautas komisārs Molotovs ielūdza pie sevis Latvijas sūtni Frici Kociņu un pauda cerību (!), ka Latvija parakstīs ar PSRS līgumu par sadarbību un kara bāzēm pēc Igaunijas parauga. Kas gan tā par cerību? Tas bija ultimāts! Tas bija 1940. gada jūnija drāmas mēģinājums: Staļins citu pēc cita izsauca uz Maskavu Lietuvas, Igaunijas un Latvijas ārlietu ministrus un nodiktēja līgumu noteikumus. Bet Gurins apgalvo, ka Munters kategoriski iebildis pret prasību ievest Latvijā 50 000 padomju militāristu, un tad Staļins tēlojis augstsirdīgo un piekritis šo kontingentu mazliet samazināt.

Izklausās dīvaini, ja ņemam vērā, ka par Munteru jau toreiz baumoja, ka viņš esot PSRS ietekmes aģents, un ja atceramies, cik maigi Munters tika represēts 1940. gada vasarā.

Gurins turpina: “Oktobrī sākās vāciešu repatriācija uz Vāciju. Vācijas varas iestādes izdarīja spiedienu uz Latvijas vācu kopienu. Vai Latvija iestājās par desmit tūkstošiem savu pilsoņu, vai Māte Latvija skaļi teica, ka tās vācu bērniem ir tiesības palikt šajā zemē un saglabāt savu kultūru un valodu?” Šie Gurina teikumi ir tīrais murgs. Es ļoti labi atceros šo 1939. gada rudeni, manam tēvam bija vācbaltu paziņas, un zinu, kā tas notika. Atceros, ka vācbalti labi apzinājās Hitlera prasības apslēpto jēgu. Franču liceja vestibilā mēs, skolēni, klausījāmies Kārļa Ulmaņa radiorunu, kurā bija vārdi: “Uz neatgriešanos!” Tas bija domāts tiem latviešiem, kas, sagādājuši attiecīgus radurakstus, līdzās vācbaltiem devās “uz fāterlandi”, faktiski – uz Vācijai pievienoto Polijas novadu, ko nosauca par – “Wartheland”.

1940. gada 16. jūnijā Kremlis iesniedza ultimātu Latvijai, un Gurins raksta, ka tajā pašā dienā Vācijas sūtnis fon Kotce telegrafējis uz Berlīni, ka pēc padomju ultimāta pieņemšanas Ulmaņa vietā stāšoties ģenerālis Jānis Balodis.

Ulmanis, uzsver Gurins, “paliekot prezidenta amatā, diendienā piešķīra notikušajam (!) formālu leģitimitāti. Viņš labi nospēlēja viņam paredzēto lomu. Tagad Rīgas centrā stāv piemineklis cilvēkam, kurš 1940. gadā pasniedza Latviju Staļinam uz sudraba paplātes.”

Un šis Gurina referāts tika nolasīts konferencē, kuras mērķis bija pierādīt, ka “okupācijas nebija”! Diemžēl ne tikai Gurins nevēlas saprast, ka Kārlis Ulmanis, tāpat kā Konstantīns Petss, bija traģiska figūra, kas nevēlējās, lai Latvija noslīktu asiņu jūrā.

Gurins raksta: “21. jūnijā Rīgā notika grandioza demonstrācija, kurā piedalījās vairāk nekā 50 000 cilvēku. Franču diplomāts Žans de Bosse rakstīja par šo demonstrāciju: redzēju Staļina portretus. Kas lika cilvēkiem iziet ielās ar Staļina portretiem? Bailes? Bet vai šāda interpretācija nav apvainojoša tautai?”

Labāk paskatīsimies, ko par tām dienām raksta šo notikumu aktīvs dalībnieks Eduards Berklavs (grāmatā “Zināt un neaizmirst”): “Kad atkal bijām sanākuši Mazajā Jaunielā, lai sadalītu uzdevumus demonstrācijas organizēšanai (..), sarkanās armijas tanki 21. jūnijā tikšot pilsētā izvietoti tā, lai demonstranti varētu justies pilnīgā drošībā.” Berklavs atceras, ka “nedaudzo komunistu pagrīdnieku šūniņām tika dots uzdevums: savos kolektīvos starp strādniekiem sameklēt cilvēkus, kuriem varētu atklāti pateikt, ka valstī tiks gāzta pastāvošā vara, ka nu visu noteiks strādnieki paši. (..) Kāds bija sagatavojis sarkana auduma transparentus ar tekstiem, kas prasīja atbrīvot politieslodzītos, prasīja brīvību, ar tekstiem, kas visādi nopulgoja pastāvošo varu un pirmām kārtām Valsts prezidentu Kārli Ulmani. (..) Šāda maršruta sākumā kolonna, piegājusi pie cita uzņēmuma vārtiem, rīkojās droši un pat varmācīgi – pavēlēja atvērt vārtus, iebruka cehos, sekoja dažu minūšu mītiņš, aicinājums pievienoties demonstrantiem. Uzņēmuma vadība par šādu rīcību bija pārsteigta un bezspēcībā tikai noskatījās.”

Piedodiet par garo citātu, bet tā tas bija, jo notikumu gaitu noteica padomju tanku klātbūtne.

Un “nesistēmiskā opozīcija” vēl uzdrošinās apgalvot, ka “okupācijas nebija”!

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+