Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. marts, 2013
Drukāt

Franks Gordons: Subjektīvas piezīmes par 16.3.13.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mani par šīm piezīmēm tik un tā lamās. Tomēr izteikšos. 


Kāpēc policija tūlīt pat neapklusināja kaucošo sirēnu? Šī politiskā “gaisa trauksme” bija vistīrākā provokācija, huligānisms, īpaši ņemot vērā, ka šī ellišķīgā kaukšana neļāva mierīgi nolikt ziedus, godinot kritušos frontiniekus, daudzu klātesošo tēvus vai vectēvus. Jau pievakarē Jurija Aleksejeva portālā “IMHOclub.lv” tika pausts velnišķīgs prieks par šo “izdevušos joku”.

Un tā dziesma “Buhenvaldskij nabat”, kas tika tikpat apdullinoši atskaņota, bija pilnīgi nevietā kaut vai tāpēc, ka tās otrais pants vēstī par izmisumā vaidošo Kluso okeānu, kur 1958. gadā, kad šī dziesma tika sacerēta, ASV veica kodolbumbu izmēģinājumus Bikini atolā. Un tie “antifašistiskie” atskaņotāji, protams, noklusēja neapstrīdamo faktu, ka tajā pašā Buhenvaldē no 1945. līdz 1947. gadam pastāvēja padomju okupācijas varas ierīkotā koncentrācijas nometne, kur cita starpā tirdīja un mocīja vācu demokrātus, kas nevēlējās kļūt “sarkani”.

Savukārt pārsteidzīgi un rupji rīkojās Nacionālās apvienības deputāti, kuri pāri aizžogojumam mēģināja noplēst “pretējās puses” uzslietās plāksnes ar fotoliecībām par to, kas 1941. gada decembra vidū norisinājās Šķēdes kāpās, kur žīdu sieviešu un bērnu nošaušanu “pārmaiņus veica kāda vācu vienība, Liepājas latviešu SD vads un latviešu pašaizsardzības 
(Schutzmannschaft) komanda” (sk. Eduards Anderss, “Latviešu vidū holokausta laikā”, 77. lpp.). Šīs fotoliecības eksponētas Okupācijas muzejā. Tiem, kas 16. martā ar šiem attēliem atnāca, nodomi nebija necik cēli, bet nav apstrīdams, ka eksekūcijas Šķēdes kāpās bija tikpat raksturīgas vācu okupācijas laikam, kā iesaukšana leģionā…

Runājot par simboliem, jāatzīmē, ka laukumā pie Brīvības pieminekļa bija nostājušies divi vīri ar lielu melnu karogu, ko rotāja balta emblēma – “Wolfsangel”, kas Vācijā ir sodāma, jo to lieto aizliegto SS rūnu vietā. Vārdu sakot, šie abi vīri ir neonacisti – neko darīt.

Latvijas ebreju kopiena, tāpat kā Izraēlas vēstniecība, manuprāt, rīkojās prātīgi, ignorējot šo eksplozīvo marta datumu.

Par Izraēlas parlamenta bijušās deputātes Marinas Solodkinas nāvi Rīgas viesnīcā gan ziņoja Izraēlas mediji un parādījās izjusti nekrologi, jo viņa bija populāra. Taču par 16. martu Rīgā “kā tādu” Telavivas medijos tikpat kā nekas neparādījās, jo visa uzmanība bija pievērsta koalīcijas sarunām un jaunās valdības veidošanai.

Marinu Solodkinu uz Rīgu ielūdza latvietis Jānis Kuzins un ebrejs Josifs Korens, kuru boss apvienībā “Pasaule bez nacisma” ir Maskavā mītošais gana derdzīgais Boriss Špīgels, kurš īsteno Kremļa nostādnes, lai diskreditētu Baltijas tautas un valstis.

Solodkina bija ļāvusies “profesionālo antifašistu” demagoģijai un savā īsajā runā Kuzina un Korena konferencē (sk. www.freecity.lv) jautāja Latvijas parlamentam un valdībai, “kāpēc vajag Latvijas neatkarību saistīt ar leģionāriem un ar to šausmīgo vēsturi, kādu mēs par leģionāriem zinām”. Var just, ka Solodkinu “informēja” Kuzins ar Korenu, jo viņa teica, ka “ar leģionāru rokām tika iznīcināti karagūstekņi”. Tas nu gan ir bleķis…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+