Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

Franksesavas muižas spožums un sabrukums

Franksesavas muiža savā godībā 20. gs. sākumā un mūsdienās, uz saimnieku gādīgumu cerot. Foto - Diāna JanceFranksesavas muiža savā godībā 20. gs. sākumā un mūsdienās, uz saimnieku gādīgumu cerot. Foto - Diāna Jance

“Kultūrzīmes” turpina zūdošo kultūras un arhitektūras pieminekļu tēmu, pievēršoties kultūrvietām, kuras, neviena nepieskatītas un gadu desmitiem pamestas, ir izturējušas laika ritējuma skaudrumu un šodien cer uz čaklu saimnieku gādīgajām rokām. Spilgts piemērs tikko rakstītajam ir arī Franksesavas muižas liktenis.

Netālu no Staļģenes Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta malā ir kāds smilšains ceļš, kas ved uz pāris hektāru lielu koku audzi. Uzmanīgāk ieskatoties, no ceļa pagrieziena pavīd arī kāds sarkaniem dakstiņiem klāts jumta gabals. Nekas neliecina, ka šiem dažiem hekt­āriem senā parka līdz ar pussagruvušu klēti, vēl apdzīvotu bijušo kalpu māju un kalti ir kāda kultūrvēsturiska nozīme. Gandrīz vai vienīgie, kuri laiku pa laikam apmeklē mazo parka stūri, ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) darbinieki. Droši vien tieši arhitektūras pieminekļa statuss Franksesavas muižas apbūvei un parkam ir devis iespēju izdzīvot.

Publiski pieejamo ziņu par Franksesavu ir maz, un tam ir arī pamats – tā ir tikai viena no vairākiem tūkstošiem pamestu vietu Latvijā. Pati kungu māja un liela daļa ēku gājušas bojā jau Pirmā pasaules kara laikā. 1922. gadā “Zemes ierīcības vēstneša” 17. paragrāfā noteikts, ka “parks nomniekam jāuztur labā kārtībā, kokus viņā nav brīv cirst un ne sīk- nedz liellopus viņā nav brīv ganīt”. Pēc agrārās reformas 20. gs. 20. gados Franksesavas parku ieguva K. Cimmermanis, muižas augļu dārzu – Jānis Krauze, netālo mežiņu ar baronu kapsētu kāds cits un laukus – vēl kāds. Padomju okupācijas laikā daļu ēku izmantoja lopu fermas vajadzībām un nekādi remontdarbi netika veikti.

Laikrakstā “Jelgavas Ziņotājs” 1989. gada maijā publicētajā LKP Jelgavas rajona sociāli ekonomiskās attīstības programmā līdz pat 2000. gadam gan cita starpā rakstīts, ka “jāturpina restaurācija Franksesavas muižas klētī”. Šis optimistiskās programmas punkts izbālēja tālā un diemžēl nepiepildītā vīzijā. Pirms desmit gadiem klēts sabrukums bija tik visaptverošs, ka VKPAI ēku izslēdza no Valsts pieminekļu saraksta.

Kā Franksesava izskatījusies pirms sabrukuma? To sarunā ar “KZ” spilgti atcerējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes arhitektūras zinātņu doktore Aija Ziemeļniece, kura šeit veikusi zinātniskās izpētes darbus, konsultējoties ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani. Galvenais iebraucamais ceļš ar koka tiltiņu ozolu alejas nobeigumā pār Sesavas upīti pavēris aptuveni 80 metru garu skatu līniju uz muižas gleznaino parku. Līdzās ceļam pie parka bijusi izvietota graudu klēts ar stāvu sarkano kārniņu jumtu un baltu kaļķu javas apmetuma sienām. Līdzās klētij – sarga namiņš ar nelielu tornīti četrslīpju jumta nobeiguma daļā. Nelielās koka ēkas pompozitāti pastiprinājis dēlīšu apšuvums un dekoratīvi kokgrebuma elementi. Pagalma vietu iezīmējusi plaša ziedoša pļava, ko ieskāvušas ceriņu grupas un ziedoši krūmi, bet ziemeļu daļā bijis iegarenas formas dīķis.

Ainavisko parku perimetrāli noslēgusi grāvju sistēma, kas savienota ar Sesavas upīti. Parkam gleznainumu piešķīrusi varena ozolu rinda rietumu daļā ar sudrabvītoliem pie bijušā dīķa parka dienvidrietumu stūrī. Iespējams, ka vēsturiski parka dīķim ir bijis arī koka tiltiņš, jo dīķa iegarenajā formā atstāta neliela romantiska saliņa. Jāņem vērā, ka Franksesavas muiža bija dzimtas īpašums un tā tika uzturēta daudz rūpīgāk nekā tā saucamās kroņa jeb lēņu muižas. Savukārt aptuveni 400 metru attālumā austrumu virzienā atrodas dzimtas kapsēta. “Šobrīd ir izzudusi lielākā daļa no vēsturiskās apbūves, taču ainaviski kompozicionālā telpa ir nolasāma. Parks ir stipri aizaudzis, un tā atjaunošanai nepieciešama īpaši rūpīga vēsturiskā izpēte, nepieļaujot koku un krūmu izciršanu bez izpētes datiem,” uzskata A. Ziemeļniece.

Pašlaik muiža ir privātīpašums (to iegādājušies Latvijas iedzīvotāji) un vismaz parka ielokos zāle ik vasaru tiek izpļauta. VKPAI Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova uzskata – lai arī celtnes šobrīd ir sliktā stāvoklī, to sākotnējais tēls nav zudis un vēl ir iespējams tās kvalitatīvi un profesionāli atjaunot: “Ļoti ceram, ka īpašnieki pret apbūvi izturēsies atbildīgi. Parks ir viena no romantiskākajām Zemgales saliņām un noteikti ir pelnījis nākotni.” Pēdējā laikā aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā ik gadu tiek iekļauti vismaz 50 jauni nozīmīgi objekti un tikai daži zaudē savu vērtību.

Franksesavas parku pirmo reizi ieraudzīju pirms desmit gadiem kādā siltā maija naktī. Zāliens bija piebiris ar dzeltenām un smaržīgām savvaļas tulpītēm, kuras reiz kāds muižnieks atvedis no Vakareiropas. Vēlajā vakarā lēnām ausa pilnmēness, un, pateicoties radu stāstiem, varēja viegli iztēloties, kā viss te kādreiz bijis. Krēslā likās, ka kolhoza laiku saspridzinātā ozolu aleja vēl joprojām ved taisni no Jelgavas ceļa. Vīzijā pa Sesavas upīti slīdēja viegla airu laiviņa, kurai pāri nokārās dižciltīgo koku glāstošie zari. Milzīgā ceriņkrūma vietā varēja saskatīt galvenās ēkas aprises, un četrstāvu klēts likās tikpat varena kā baznīca.

 

Rakstā izmantoti Aijas Ziemeļnieces un VKPAI materiāli, kā arī folkloristes un skolotājas Ievas Kalniņas atmiņas.

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+