Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Freimanis Lielā Kristapa balvu svin ar jaunu grāmatu

freimanisvaks_lk_3

Kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis saņem Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Parasti šīs Lielā Kristapa balvas laureātam tiek rīkots goda seanss, kur publika sanāk gremdēties atmiņās par kādu no laureāta jaunīb’slaika šedevriem.

 

Tomēr Aivars Freimanis savu balvu svin nevis ar vecām filmām, bet gan jaunu grāmatu, tā pierādot, ka neguļ uz veciem lauriem un tās lozberlapas labāk piešauj kādam jaunam virumam, apliecinādams, ka Meistars vēl tīri sprauns, zobgalīgs un aktīvi radošs. Drīz jau droši vien būs folklorizējies teiciens, ar kuru laureāts šogad atšaudās no potenciālajiem godinātājiem, – Freimaņa kino esot kā Bībele; visi zina, ka slavena, tātad laba manta, ko tad tur vēl lieki cilāt…

Jā, tā Freimaņa Bībele ir gan bieza, daži Lielie Kristapi kā grāmatzīmes ielikti, un jau ar pašu pirmo Kristapu režisors Freimanis, gribi vai negribi, iegājis Latvijas kino vēsturē – jo taisni viņa spēlfilma Puika (1977) bija pirmā, kas jaunizgudroto latvju kinobalvu saņēma. Pats režisors gan tad vairs nekāds puika nebija, lai gan arī rūdīts spēlfilmu kalējs ne – vēl Puikas tapšanas laikā esot no sirds brīnījies, kamdēļ filmēšanas laukumā tik daudzi cilvēki vajadzīgi. Pieradis dokumentālistikas gados ar vienu domubiedru – operatoru strādāt, pieradis dzīvi vērot, nevis inscenēt. Taisni tāpēc jau pirmajā laikā tās ziepes jaunajam Freimanim sanāca – jo, redz, ja uz padomju dzīvi tā vienkārši un vērīgi paskatās, tad iznāk sociālisma sasniegumu nomelnošana un rakņāšanās sētmalēs, kā to biedrs Pelše no augstas tribīnes acīgi aizrādīja. Tā nu 60. gados Freimanis, ja būtu gribējis, varēja ap sevi īsta disidenta burbuli uzpūst, jo veselas divas viņa dokumentālās filmas tika plauktā noliktas (Ceļamaize (1963) un Tēvs (1967)).

 

Tādu pašreklāmas burbuli gan Freimanis nekad nav pūtis – viņa humora izjūta un ironiskā paškritika to neatļauj (starp citu, uzdrīkstos apgalvot, ka 20. gadsimta 80. gadu beigās Aivaram Freimanim bija vislabākā humora izjūta latvju kinorežisoru konkurencē – to pierāda spožais Dzintara latvietis 87’ un Hepenings ar M.Z.).

 

Bet galu galā – nav ko te Freimaņa kinobiogrāfiju pārstāstīt, to viņš pats ar jau minēto humora izjūtu un pašironiju lieliski izdarījis jaunajā grāmatā, kur visa pirmā puse veltīta viņa ienākšanai Pa ķēķa durvīm kino templī. Aiz kadra tur palikušas tikai dažas lietas – tādas, ar kurām varētu gan lielīties, bet droši vien tieši tāpēc aiz kadra atstātas. Piemēram, filmogrāfija 48 filmu garumā (pilns saraksts – www.filmas.lv), kur redzams, ka Aivars Freimanis savulaik bijis arī scenārists un tekstu autors, bet visvairāk tomēr pats savu dokumentālo filmu scenārists un režisors (24 filmas), turklāt četras pilnmetrāžas spēlfilmas arī nav nieka lieta. Un viena no šīm spēlfilmām – Ābols upē (1974) – ir pat iekļauta Latvijas Kultūras kanonā ar šādu ekspertu formulējumu: „Neparasts gadījums Latvijas kinovēsturē – dokumentālā vidē uzņemta spēlfilma, iespējami maz iejaucoties īstās dzīves norisēs, vairumā gadījumu tās tikai provocējot, ne inscenējot. Rezultātā – patiesa un nevainīgi tīra laikmeta skice, kas nevis atdarinājusi, bet patstāvīgu meklējumu ceļā nonākusi sava laika pasaules kino avangardā”. Nu, te jau tas viss ir – īsta un tīra dzīve bez inscenējumiem izrādās pasaules avangards. Aivars Freimanis to zina jau sen.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+