Pasaulē
Eiropa

“Frexit” – sestais scenārijs? 2


Pirms Marinas Lepēnas, Francijas Nacionālās frontes līderes, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākuma Sentrafaēlā pirms vēlēšanām.
Pirms Marinas Lepēnas, Francijas Nacionālās frontes līderes, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākuma Sentrafaēlā pirms vēlēšanām.
Foto – REUTERS/LETA

Romas līguma jubilejas priekšvakarā ir publiskota Eiropas Komisijas Baltā grāmata, kurā nosaukti Eiropas Savienības pieci attīstības scenāriji (sk. “TE” 3. marta numuru). Diskusijas par tiem jau notiek un turpināsies. Tomēr jāpatur prātā vēl kāds scenārijs. Tam maz kopīga ar attīstību, bet tieši tāpēc to nedrīkstētu atstāt ārpus debatēm.

 

Salai vieglāk izstāties no kontinenta

Britu izstāšanās no ES, protams, sagādā un vēl ilgi sagādās abpusējas problēmas. Reizēm maz apjēgtas.

Saskaņā ar izdevuma “Politico” aplēsēm nāksies pārskatīt 20833 ES tiesību aktus un noteikumus. Iespējams, vajadzēs koriģēt arī līgumu par ES darbību, kurā Apvienotā Karaliste ir pieminēta 12 reizes saistībā ar dažādiem uz šo valsti attiecinātiem izņēmumiem. Gluži personiskā līmenī aptuveni 200 tūkstoši cilvēku varētu izjust ikdienišķus apgrūtinājumus. Nemaz nerēķinot tos, kam valsts būs jāatstāj.

Piemēram, radīsies situācija, kad pastāvīgā dzīvesvieta atrodas Eiropas Savienībā, bet darba vieta – ārpus ES. Tas pārsvarā attiecas uz spāņiem, kuri ik dienu ierodas darbā Gibraltārā, vai uz Īrijas iedzīvotājiem, kas strādā Ziemeļīrijā. (Un, protams, arī uz tiem, kas braukā pretējā virzienā.) Finanšu jomā būs jātiek skaidrībā, teiksim, ar ES finansētajiem Apvienotajā Karalistē īstenotajiem projektiem, kādi paredzēti līdz 2019. gadam, un atbilstoši ierastajai kārtībai Briseles uzraudzībai pār tiem vajadzētu turpināties līdz 2024. gadam. Savukārt ES budžets breksita dēļ zaudēs 10 miljardus eiro gadā, kaut gan pastāv varbūtība, ka Londona vēlēsies saglabāt kādu iemaksas daļu, lai varētu piedalīties pētniecības un studentu apmaiņas programmās. Bet iepriekš nosauktie ir tikai daži no neskaitāmajiem sarežģījumiem, par kuriem būs jālauza galva.

Tomēr Apvienotā Karaliste, arī būdama ES dalībvalsts, allaž ieņēma zināmā mērā ekonomiski un politiski savrupu nostāju, nepretendējot iekļauties Eiropas t. s. cietajā kodolā un pat apzināti distancējoties no tā. Apvienotā Karaliste nav organiski ieaugusi Eiropā jeb, britu uztverē, “kontinentā”, un tas mazliet atvieglo šķiršanos.

 

Francija ieaugusi Eiropā

Turpretī ES dibinātājvalsts Francija ir ar to saistīta ne vien ekonomiski un politiski, bet arī ideoloģiski. Valsts prezidenta amata kandidātes Marinas Lepēnas priekšvēlēšanu nostādnes būtībā paredz minēto saišu saraušanu. Jēdziens “Frexit” – pēc analoģijas ar “Brexit” – politiskajā leksikā jau ir parādījies, tomēr britu scenārijs Francijai nav piemērojams, jo problēmas būtu vismaz desmitkārt smagākas, turklāt tās ir ES (eirozonas, Šengenas zonas) ietvaros neatrisināmas.

Ja atsaucamies kaut vai tikai uz jau minētajiem Londonai atšķetināmajiem samezglojumiem ar darbaspēka pārrobežu kustību, tad jāņem vērā, ka Francija robežojas ar astoņām valstīm, starp kurām katru dienu norit ārkārtīgi intensīva personu pārvietošanās uz darba vietām un atpakaļ. Bet Lepēnas programmā nav izklāstīti pastāvīgas robežkontroles un muitas punktu atjaunošanas organizatoriskie “sīkumi”. Ir tikai princips – pēc vēlēšanām pusgada laikā sarīkot referendumu, un, ja “Frexit” gūs virsroku, gan jau lietas nokārtosies. Arī atgriešanās pie Francijas franka nav konceptuāli īpaši izvērsta. ES tiesību aktos tāda iespēja nefigurē, tātad visus ar to saistītos aspektus nāksies izstrādāt un saskaņot.

Viegli paredzēt, ka šis process noritēs vispārējas krīzes apstākļos, nevis mierīgi un pakāpeniski, kā to iesaka ekonomisti un teorētiķi, kuri sludina ideju – tā ir diezgan izplatīta – par eirozonas funkcionēšanas pamatīgu revīziju vai likvidāciju. Zīlēt par “Frexit” ietekmi konkrētās jomās nav lielas jēgas, taču dažus minējumus var izteikt droši – piemēram, to, ka Eiropas finansētā Francijas lauksaimniecība dabūs ciest un diez vai izdzīvos pašreizējā veidolā. Tas pats sakāms par vairākām citām nozarēm. Kā par Eiropas Savienību kopumā.

Turpretim pilnīgi nekas neliecina, ka šī destabilizācija varētu sekmēt Francijas ekonomikas izaugsmi, kāda ir vajadzīga Lepēnas sociālo solījumu izpildei (pensija kā agrākajos laikos no 60 gadu vecuma) vai lai vērienīgi paplašinātu iekšlietu dienestus un algotu papildu muitniekus, policistus un cietumsargus. Nacionālā fronte rosina Francijas izstāšanos no NATO un vienlaikus armijas stiprināšanu, tāpēc Lepēna sola dubultot militāro budžetu. (Spēka struktūrām paredzētie jaunievedumi vien varētu valstij izmaksāt 85 miljardus eiro gadā.) Jautājums, kur ņemt naudu, paliek bez nopietnas atbildes. Jāšaubās, vai caurumu aizpildīs nodokļi, kaut gan šajā jomā iecerētas jaunas, ar nacionālās prioritātes koncepciju saskanīgas vēsmas: darba devējam par pieņemtu ārzemnieku jāmaksā specifiska nodeva desmit procentu apmērā no pieņemtā darbinieka bruto mēnešalgas.

Marinas Lepēnas neievēlēšana pagaidām ir ticamāks variants par viņas iesoļošanu Elizejas pilī. Bet arī šī iespējamība uztverama kā brīdinājums un mudinājums rīkoties.

 

“Nexit” ideologi un “kartelis”

Tikmēr nīderlandieši jau ir ievēlējuši parlamenta apakšpalātu. Bet var rasties situācija, kad Francijas prezidenta amata galvenie kandidāti vai pat uzvarētājs noskaidrosies ātrāk, nekā tiks sastādīta Nīderlandes valdība. (Lēsts, ka šis process vidēji aizņem trīs mēnešus.) Eirofobo partiju pārstāvji acīmredzot paliks ārpus koalīcijas, taču ne ārpus politikas, tāpēc sauklis par izstāšanos no ES, domājams, nepazudīs.

“Nexit” idejas galvenais iemiesotājs, protams, ir Gērts Vilderss, kura vadītā Brīvības partija (PVV) vēlēšanās neguva cerētos panākumus. Taču viņš nav vienīgais un varbūt pat ne Eiropas jautājumā pats kategoriskākais. Nu jau kādu laiku uz Nīderlandes politiskās skatuves rosās gados jaunais Tjerī Bodē, kura vārds liecina par franču saknēm, bet vēstījumi nepavisam nelīdzinās Lepēnas kaismīgajai mītiņošanai – tie drīzāk atgādina lekciju izmeklētai publikai. Viņa radītā eiroskeptiskā domnīca “Demokrātijas forums” izvērsa aktīvu darbību, lai ierosinātu pāgājušā gada aprīļa konsultatīvo referendumu par Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu. Respektīvi, lai minētais līgums tiktu noraidīts. Bodē neslēpa, ka nākamais solis varētu būt referendums par Nīderlandes palikšanu vai, pareizāk, nepalikšanu Eiropas Savienībā, un tādā gadījumā viņš atkal rīkos aģitācijas kampaņu sadarbībā ar Vildersu.

Tagad “Demokrātijas forums” (“FvD” jeb “Forum voor Democratie”) pārtapis partijā, taču Bodē drīzāk paļaujas uz to, ka spēs īstenot savas nostādnes ārpus parlamenta, iniciējot parakstu vākšanas kampaņas un referendumus, kuru rezultāti nav saistoši, toties valdība tiek pakļauta spiedienam. Šāda taktika neliek partijai nopūlēties ar nopietnas programmas sastādīšanu, bet ļauj pievērsties aģitācijai par atsevišķiem lozungiem attiecībā uz imigrācijas, islāma un īpaši Briseles diktāta tēmām. Bodē skatījumā “Eiropas Savienība ir impērija, un impērija nozīmē karu”. Tradicionālās partijas viņš dēvē par “karteli”, kas iegrūdušas valsti postā.

Liekas, Nīderlandes vēlētāju kopums tam vis nepiekrita… “Karteļa” galva premjers Marks Rute, kurš pārstāv visvairāk balsu ieguvušo liberālo Tautas brīvības un demokrātijas partiju (VVD), kā zināms, bija spiests cīnīties ne vien vēlēšanu frontē, bet arī diplomātiskajā un atvairīt Turcijas prezidenta Erdogana dusmu izvirdumus. Iespējams, dubultā konfrontācija nāca Rutes valdībai par labu, un, ja arī VVD rīcībā būs mazāk mandātu nekā līdz šim, partija saglabā izredzes veidot koalīciju kopā ar kristīgajiem demokrātiem (CDA), centriskās ievirzes liberāliem (D66) un pārējiem varbūtējiem partneriem. Vēlēšanu oficiālie rezultāti tiks pasludināti 21. martā, un jaunievēlētie deputāti sanāks uz pirmo sēdi 23. martā. Tagad Eiropas nākotnei noteicošais būs cits datums citā valstī, proti, 7. maijs Francijā.

LA.lv