Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. janvāris, 2013
Drukāt

Fronte Eiropas pievārtē

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Islāmistu bruņoto bandu mēģinājums pārņemt visu Mali teritoriju izprovocēja Francijas iesaistīšanos karadarbībā jeb operāciju “Servals”. Islāmistu atbilde – ķīlnieku sagrābšana gāzes ieguves kompleksā Alžīrijā – savukārt lika iesaistīties Alžīrijas armijai, kas dažās dienās pārvērta kārtējo “lokālo konfliktu” par visaptverošu traģisku notikumu ar grūti paredzamām sekām.

 

Tas arī apgāza t. s. starptautiskās sabiedrības mazliet naivos scenārijus par Mali krīzes risināšanu sarunu ceļā vai galvenokārt ar pašu Rietumāfrikas valstu militārajiem spēkiem – iepriekš eiropiešu un amerikāņu apmācītiem un varbūt vien “loģistiski” atbalstītiem.

Sava priekšvēsture ir tam, kā Sahāras tuksneša milzīgas platības kļuvušas par kontrabandistu un teroristu apsolīto zemi. Tas, protams, tik vienkārši nenotiktu, ja reģiona valstis nebūtu korupcijas un islāmisma iekšēji saēstas. (Mali šīm problēmām vēl pievienojās spēcīgā tuaregu neatkarības kustība, ko islāma radikāļi pamanījās izmantot savu mērķu sasniegšanai – tumsonīgākās šariata versijas ieviešanai valsts teritorijas lielākajā daļā.) Bet jāatgriežas gadsimta sākumā, kad Alžīrijā pierima pilsoņu kara “Melnā desmitgade” (1992 – 2002) un Sahāras plašumos patvērās vajāto islāmistu kaujinieku grupiņas. Tās piedzīvoja dažādas mutācijas, līdz 2007. gadā noformējās par vispasaules terorisma tīkla filiāli, piesakot sevi ar nosaukumu “Al Qaeda islāmiskajā Magribā” jeb biežāk lietotajā franciskajā abreviatūrā “Aqmi”, kas izvirzīja par mērķi savdabīgi izprastu “islāma revolūciju” apkārtnes zemēs. Gandrīz visi pārējie reģionā darbojošies teroristu grupējumi būtībā ir “Aqmi” metastāzes vai atvasinājumi – tāda ir arī vienība, kas iebruka gāzes ieguves kompleksā. Uzbrukums stratēģiski svarīgajam objektam ir uzplēsis vecās pilsoņu kara rētas, kuras nebūt nav sadzijušas: Alžīrijā ik pa laikam notiek islāmiskās pagrīdes rīkoti terora akti un sadursmes, kaut arī valdošais režīms, respektīvi, valsts prezidents Abdelazizs Buteflika, bijis islāmistiem diezgan pretimnākošs vai pat tiem izdabājis ar savu “samierināšanas” politiku.

Taču sabiedrība arvien paliek sašķelta, un neviens neņemas prognozēt, kā tajā atbalsosies tagadējie satricinājumi. Bet atliek uzmest skatienu kartei, lai saprastu, ko Eiropai nozīmētu šīs lielās un enerģētiskajiem resursiem bagātās valsts ieslīgšana vardarbībā.

Šoreiz pirmais varmācības upuris bija Mali Republika. Varētu vaicāt, kas tur tik īpašs – galu galā pasaulē ir ne mazums valstu vai teritoriju, kur visa sadzīve un arī politika pakļauta reliģiskiem likumiem. Turklāt pakļaušanās ir labprātīga un gadsimtu tradīcijās sakņota. Tas tomēr neattiecas uz Mali, ko vēl nesen demokrātijas attīstības ziņā cerīgi uzskatīja par vietēja mēroga, kā pieņemts teikt, veiksmes stāstu. Lai cik nosacītu. Valsts pazinēji apgalvo, ka Mali tautām drīzāk ir raksturīgs dzīvesprieks. Pilsoņu lielākajam vairākumam nav ne mazākās vēlēšanās dzīvot saskaņā ar “kārtību”, kuras ieviesēji iznīcina nacionālās kultūras mantojumu līdz ar kultūru vispār. Tāpēc Mali pakļaušana faktiski nozīmētu tumsonības uzspiešanu veselai valstij no ārienes. Te, protams, atkal nevilšus nonākam pie zināmām vēstures paralēlēm, kas arī eiropiešiem paturamas prātā. Varbūt pat vairāk nekā pārējie apsvērumi un saistības, kuru dēļ viņi tieši vai netieši ir ierauti šajos notikumos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+