Fronte tēva pagalmā nebeidzas 1
Tiesu spriedumi – par labu autoriem
Rīt paiet četri mēneši, kopš Augstākā tiesa pieņēma lēmumu ilgstošajā tiesvedībā par Rīgas kinostudijā padomju laikā tapušajām filmām. Augstākā tiesa (AT) sprieda, ka autortiesības uz 973 padomju laikā uzņemtajām filmām nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai. Valsts Kultūras ministrijas (KM) un Nacionālā kino centra personā tiesas spriedumu ir pieņēmusi, Rīgas kinostudijas padomes priekšsēdētājs, advokāts Armands Liberts turpina uzskatīt, ka AT spriedums neko nemaina un tiesības uz filmu izplatīšanu un digitalizēšanu pieder tikai un vienīgi SIA “Rīgas kinostudija”.
Lai noskaidrotu, kādu turpmāko rīcību plāno Latvijas filmu klasikas autori, kā iespējams un vai nepieciešams salāgot tiesas spriedumu ar līdzšinējo praksi un kāds būtu ideālais filmu saglabāšanas un apsaimniekošanas modelis, uz apaļo galdu “Latvijas Avīzes” redakcijā aicināju Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju IEVU ROMANOVU, režisorus RIHARDU PĪKU, ANDRI ROZENBERGU un LAIMU ŽURGINU, KM autortiesību nodaļas vadītāju ILONU PĒTERSONI, AS “Rīgas kinostudija” pārstāvi, zvērinātu advokātu ARMANDU LIBERTU, autoru biedrības AKKA/LAA pārstāvi IEVU KOLMANI, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas izpildproducentu ARTI DOBROVOĻSKI un Latvijas Kultūras akadēmijas Kino muzeja vadītāju ZANI BALČUS.
– Kā jūs – katrs no jums – teiktu, ko šis Augstākās tiesas spriedums mainījis?
I. Romanova: – Tas ir ļoti svarīgs, jo bija ilgstoši tiesas procesi, kuros tika ļoti dažādi traktēti likumi un arī autortiesības. Šis spriedums pateica, ka autortiesības skatāmas pēc mūsdienu likumiem, ka arī uz padomju gados uzņemtajām filmām attiecas mūsdienu likumi un autori nav ne krokodili, ne neandertālieši, kas dzīvo pēc citiem likumiem, bet viņiem pieder autoru izņēmuma mantiskās tiesības uz saviem darbiem. Tas atbilst Bernes konvencijai, kas nosaka – autoriem pieder tiesības arī uz tiem darbiem, kas tapuši pirms valsts pievienošanās konvencijai. Tas, kā vēsturiskajai kolekcijai piesaistīt valsts atbildību, ir turpmāk risināms jautājums. Modelis mums jāatrod.
I. Pētersone: – Protams, kultūras mantojuma funkcija attiecībā uz padomju laika filmām valstij joprojām pieder, mums jārūpējas, lai kino mantojums tiktu saglabāts un restaurēts. Mūsu rūpe bija, lai autoru mantiskās tiesības nenonāktu vienas privātpersonas rokās, kurai tad būtu tiesības rīkoties ar visu šo zelta kino fondu, tādēļ arī Kultūras ministrijas viedoklis par spriedumu ir pozitīvs.
– Rīgas kinostudija joprojām apgalvo, ka nekas nav mainījies…
A. Liberts: – Lasot šo visu, atvainojiet, histēriju presē, rodas priekšstats, ka aiz meža nevar saskatīt kokus. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk. Kādas tiesības šis spriedums kādam piešķir vai kādus pienākumus uzliek, piemēram, Rīgas kinostudijai? Vienīgais, ko redzam, – spriedums atstāj spēkā Apgabaltiesas spriedumu, ka autoriem filmās ir tiesības uz viņu atsevišķiem darbiem – tās pastāv, un to neviens arī neapstrīd tādā apmērā, kādā to nosaka mūsdienu autortiesību likums. Neviens neapstrīd, ka autoriem ir tiesības uz viņu darbu. Autori par tā izmantošanu arī savulaik ir saņēmuši atlīdzību. Kas attiecas uz Augstākās tiesas spriedumu, manuprāt, tur tiesa vienkārši kļūdījusies, ierakstot pretēju viedokli Apgabaltiesas lēmumam. Ne to vien esmu redzējis savu 20 advokāta prakses gadu laikā. Protams, tas dod manevra iespējas, jo var publiski paust, ka tiesa nospriedusi – Rīgas kinostudija kaut kad, ne vēlāk par 1993. gadu, zaudējusi autortiesības.
Kas attiecas uz Rīgas kinostudiju, mēs neko nevienam neesam prasījuši ne ko atzīt, ne arī ko mums par labu piedzīt. Mēs neesam cēluši nevienu prasību, tāpēc, ja tiesa ierakstījusi motīvu daļā, ka Rīgas kinostudija kaut ko zaudējusi, nepaskaidrojot, kurā brīdī un kā –, lai tā būtu, to mēs varam izskatīt nākamajās prāvās.
Pēdējos desmit gadus esam aicinājuši valsti uz sarunām, valsts iznāk un pazūd. Mēs taču sēdējām pie viena galda – gan Sandis Voldiņš (Kultūras ministrijas valsts sekretārs. – L. K.), gan Ieva Romanova, praktiski jau vienojāmies par shēmu, kā sadarboties, atlika tikai visu izveidot un dzīvot draudzīgi.
I. Romanova: – Sarunas tiešām notika daudzu gadu garumā un jau pirms ilgāka laika, tādēļ detaļās visu neatceros, bet, ja pareizi atceros, arī Rīgas kinostudija ieņēma pozīciju, ka neteiks, kur izplata filmas, cik izplata, kādā apjomā, kāds ir darbības princips. Tas arī bija lielākais strīda ābols, jo vairs nebija runa par izplatīšanu tikai bijušajā PSRS, bet pasaulē kopumā.
A. Liberts: – Jā, bija saraksts ar lietām, kuras jārisina, bet neviens pozā nenostājās, es tikai teicu, ka mūsu ieskatā Rīgas kinostudijai jāpiedalās filmu ciparošanā, nevajag darīt dubultu darbu, jo mēs tiekam pie negatīviem klāt. Iespējams, tas kādam nepatika. Otra lieta – struktūra. Vai tas būtu fonds vai kas cits – fondam vajag likumu, bet arī tas ir risināms jautājums.
