Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
13. jūlijs, 2016
Drukāt

Zemļinskis: “Zeņit” prezidents mani gribēja, bet trenerim nepatika frizūra (1)

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas futbols pirms 12 gadiem piedzīvoja slavas brīdi – izlase piedalījās Eiropas čempionāta finālturnīrā. Viens no šīs komandas pamatsastāva spēlētājiem bija aizsargs Mihails Zemļinskis. Pēc futbolista karjeras beigām pamēģinājis sevi trenera arodā, viņš nu jau septiņus gadus ir Saeimas deputāts.

“Neticas, ka jau 12 gadi pagājuši. Es arī toreiz mēnesi nespēju noticēt, ka esam iekļuvuši finālturnīrā, naktīs modos. Portugālē bija fantastiski svētki, sākot jau ar visu sagatavošanos, komanda bija tik vienota. Tas bija kā viens liels sapnis,” atminas Zemļinskis. “Man kājas izejot laukumā netrīcēja, biju pieredzējis futbolists. Skudriņas gan skrēja pār muguru, kad himnu spēlēja. Tiklīdz sākās spēle, tā sapratu, ka pretī ir tādi paši 11 cilvēki un tev jādara savs darbs. Visvairāk atceros pirmo spēli pret Čehiju (1:2), beigās divus muļķīgi ielaistos vārtus, lai gan no otras puses viņi visu laiku spieda un tikpat labi varēja iesist arī ātrāk. Pēc spēles pret Vāciju (0:0) pretinieku līdzjutēji sākumā svilpa, bet pēc tam, kad es ar Aleksandru Isakovu apskrēju apli, viņi piecēlās kājās un aplaudēja mums.”

Starkovs komandai pēc turnīra beigām atļāva brīvību?

Viņš mācēja izlikties, ka neko neredz, bet arī mums vajadzēja būt saprātīgiem. Vispār disciplīna bija dzelžaina, atslābināties nedrīkstēja ne mirkli. Īpaši jau pirms spēlēm. Starkovs ir labs psihologs, brīdī, kad tu nebiji formā, varēja atgādināt, ka toreiz pārkāpi režīmu.

Tu tiki zem viņa sitiena?

Visi laikam tika. Kad gāju mācīties, lai iegūtu PRO trenera licenci, sastapos ar tādu jēdzienu kā mākslīgais konflikts, un pēc tam sapratu, ka arī Starkovs tādu nereti veidoja. Jo tad, kad komandai viss ir labi, vienā brīdī tā atslābinās, zaudē modrību. Reiz braucām uz spēli Daugavpilī, iegāju pirms tam pie tēva. Atgriezos, kad līdz autobusa atiešanai bija septiņas minūtes, bet Starkovs norādīja, ka es nesteidzos. Atbildu – bet vēl taču ir laiks. Sanāca skandāls, dusmojāmies viens uz otru, bet pēc trim, četrām dienām viņš pienāca, paslavēja par kaut ko, tad pajokoja, un viss atgriezās vecajās sliedēs. Nevienu sodu gan es neesmu saņēmis. Reizēm viņš “Skonto” arī veidoja starp spēlētājiem konfliktu, taču tā, ka sāktos grūstīšanās, bija ļoti reti, lai gan komandā bija ļoti daudzu tautību cilvēki. Mums bija stingra spēles un sadzīves disciplīna, tikai pateicoties tai izlase tika uz Eiropas čempionātu.

Citiem treneriem arī bija šāda pieeja?

Nē, jo Starkovs visu laiku bija gan “Skonto”, gan izlasē. Garijs Džonsons gribēja mūs pataisīt par uzbrūkošu komandu, aizbraucam uz Horvātiju un tagad mēs viņus presingosim. Skaidrs, ka utopija, zaudējām ar 0:4. Reiz viņš Valentīnam Lobaņovam saka – tev jābūt kā zvēram, bet esi kā maigs teliņš. Džonsons paņēma zemes gabalu, nosmērēja sev seju un saka – tev tādam jābūt! Visa komanda smējās.

Tev kā aizsargam simpātiskāka bija Revaza Dzodzuašvilli aizsardzības taktika vai Džonsona filosofija, ka ir jāuzbrūk?

Man vairāk patika, ka komanda spēlē otrā laukuma pusē, jo visu laiku aizsargāties ir grūti. Taču patika gan tādas, gan tādas spēles – ja ir rezultāts, apmierināti gan treneri, gan līdzjutēji.

– Kā tagad pats vērtē savu futbolista karjeru? 

– Esmu pateicīgs liktenim, ka spēlēju tik ilgi un beigās tiku uz Eiropas čempionātu. Vienīgais, ko nožēloju, ka, šķiet, 1999. gadā neparakstīju līgumu ar Sanktpēterburgas “Zenit”. Kluba prezidents, šobrīd Krievijas sporta ministrs Vitālijs Mutko, mani gribēja, bet galvenajam trenerim Anatolijam Bišovecam nepatika mana frizūra un auskars, un viņš vairākas reizes vaicāja, vai varu nogriezt matus. Atbildēju, ka tie futbolam netraucē. Nu, kā zini – viņš teica. Vajadzēja parakstīt līgumu un cīnīties par vietu sastāvā, taču es atgriezos Rīgā, bet Bišovecu pēc četriem mēnešiem atlaida. Pēterburgā es pelnītu desmitreiz vairāk nekā “Skonto”, un varbūt dzīve būtu iegrozījusies citādi.

– Citu piedāvājumu spēlēt ārzemēs nebija?

– Bija no Ķīnas, lieliski finansiālie nosacījumi, taču ķīniešu mentalitāte un dzīvesveids man bija nepieņemams. Pirmais, ko ieraudzīju, ierodoties viesnīcā, bija – kā čau čau sugas sunīti nogalina ar cirvi. Ēdnīcā visi pie liela galda no dzelzs bļodiņām ēdām sasaldētus kartupeļus. Komandas ārsta kabinetā 12 futbolisti spēlēja kārtis un grauza saulespuķu sēklas, visa grīda pilna čaumalām. Pateicu, ka tas nav man, un ceturtajā dienā devos prom.

– Tas bija pēdējais mēģinājums ārzemēs?

– Vēl biju uz pārbaudēm Anglijas trešajā līgā, bet tur no 20 spēlētājiem atstāja tikai divus, trīs. Biju Skotijā uz “Dundee United” sezonas pēdējo spēli, guvu vārtus un piedalījos vēl vienā rezultatīvā uzbrukumā. Viņi pēc tam jautā: cik tev augums? Man ir 1,80 metri, bet viņi par 1,85 m īsākus centra aizsargus nemaz neskatoties. Teica, ka pēc atvaļinājuma varam turpināt šo sarunu, taču viss tā arī apklusa.

– Ārzemēs nedaudz uzspēlēji tikai Ungārijā un Izraēlā.

– Tās bija īres uz pusgadu. Ungārijā gāja interesanti – aizvadīju piecas spēles, pēc kurām līgums paredzēja pirmo algu. Nav. Prasu – kāpēc? Kluba prezidents bija ļoti stingrs un man šo jautājumu nepiedeva, uzreiz nosēdināja rezervē. Izraēlā klājās ļoti labi, visu laiku spēlēju, bet pēc tam manu komandu izformēja un nosūtīja uz zemāko līgu, jo esot bijuši baltie un melnie līgumi.

Kredīta nasta

– Cik dziļi šobrīd esi futbolā?

– Vadu pirmās līgas komandu FK “Ogre”. Visvairāk patīk tas, ka puiši grib spēlēt. Var kļūdīties, taču galvenais, ka ir laba disciplīna, viņi strādā un skrien, lai gan trūkst elpas.

– Strādāt profesionālā līmenī nav iespēju?

– Labprāt atgrieztos augstākās klases futbolā, bet tas ir sadzīves jautājums. Ja būtu savulaik naudu nopelnījis kā futbolists un varētu kādu laiku dzīvot no ietaupījumiem, tad paciestos divus trīs gadus. Biju gatavs doties uz Azerbaidžānu, Kazahstānu vai Uzbekistānu strādāt par treneri. Tur ir grūti, bet es būtu savā iemīļotajā sfērā. Taču man ir ģimene, paņemts kredīts. Tagad pelnu ne ļoti lielu, tomēr stabilu algu. Varētu strādāt virslīgā un saņemt divus trīs tūkstošus, bet pēc pāris mēnešiem varbūt padzītu tāpat kā dažu citu.

– 2008. gadā palīdzēji Daugavpils “Daugavai” izcīnīt Latvijas kausu, bet drīz pēc tam tevi atlaida. Kas notika?

– Daugavpilī toreiz izveidojām labu komandu. Kad bija skaidrs, ka spēlēsim Eirokausos un saņemsim naudu no UEFA, viss strauji mainījās – nevis pastiprinājām komandu, bet gan vairākus tās līderus atdevām īrē. Dažas spēles aizvadījām neveiksmīgi, bet ne jau tāpēc mani atlaida. Kluba prezidents Igors Mališkovs man atklāti neko nepaskaidroja.

– Pirms desmit gadiem teici, ka tādas emocijas kā futbolā vairs neatradīsi nekur un nekad. Vai tiešām tā ir?

– Jā, laikam neatradīšu. Priecājos par saviem bērniem. Vecākā meita jau ieguvusi augstāko izglītību, vidējā studē, jaunākā mācās skolā. Dēlam ir deviņi gadi, trenējas futbolā. Ja sasniegs tādu līmeni, ka sēdēšu tribīnēs un man skudriņas pār muguru skries tāpat kā “Euro 2004” laikā, tad būs lieliski. Viņš ir diezgan koordinēts, nodarbojies ar peldēšanu, vingrošanu, brake dejām. Taču vēlēšanās sportot nav tik liela kā man savulaik. Bērnus diemžēl vairāk pievelk dators un telefons.

 

VIZĪTKARTE

MIHAILS ZEMĻINSKIS

* Dzimis: 1969. gada 21. decembrī Rīgā

* Izglītība: augstākā, absolvējis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu

* Ģimene: dzīvesbiedre Svetlana, meitas Natālija (23), Jūlija (20), Marija (12), dēls Aleksandrs (9).

* Karjera futbolā: aizsargs, Latvijas izlasē aizvadījis 105 spēles, gūstot 12 vārtus, piedalījies 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kopā ar komandu “Skonto” 14 reizes kļuvis par Latvijas čempionu.

* Trenera darbs: vadījis Daugavpils “Daugavu” un Latvijas U–21 izlasi, tagad – pirmās līgas komandu FK “Ogre”.

* Saeimas deputāts: kopš 2009. gada (“Saskaņa”).

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Zemļinskis kā spēlētājs bija ok, bet baigi nepatika toreiz tajā draudzības mačā(pēdiņās likt būtu labāk) ar Uzbekistānu, kad vilka to no kājām notriekto Uzbekistānas spēlētāju aiz krekla, un lai kas tur arī nebija, , domāju , ka tiue bija tikai nervi, jo Latvija zaudēja toreiz 0:3..Tad jau labāk būt pēc spēles iemetis ar dūri pa mūli,ja reiz bija tāds aizskārums, bet ne šitā…

Draugiem Facebook Twitter Google+