Ikaunieks: Vienā brīdī noticēju sev 1
Jānis Ikaunieks iepriekšējā futbola sezonā sevi lieliski parādīja Latvijas čempionātā un gadu mijā saņēma dāvanu – četrarpus gadu līgumu ar Francijas augstākās līgas komandu “Metz”. “Sākums bija grūts, bet nu jau komandā jūtos kā savējais,” teic 20 gadus vecais pussargs. Šobrīd viņš gatavojas Latvijas izlases spēlei Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā 12. jūnijā Rīgā pret Nīderlandes valstsvienību un sportisko formu uztur, piedaloties savas bijušās komandas FK “Liepāja” treniņos.
Strādāja papildus
– Internetā redzēju visas liepājnieku spēles, sirdī joprojām esmu ar viņiem. Piedzimu Kuldīgā, tomēr uzskatu sevi par liepājnieku. Uz Liepāju pārcēlos desmit gadu vecumā, un, jā, var vilkt zināmas paralēles ar došanos uz Franciju. Tagad pat bija grūtāk, jo toreiz biju kopā ar brāli, ar visiem ātri sapazināmies, mājas stundas brauciena attālumā. Tagad cita valsts, valoda un kultūra. Pirmos divus mēnešus dzīvoju viesnīcā, pēc treniņa aizej, un nav ar ko papļāpāt. Valodu nezini, angliski neviens negrib runāt.
– Tagad esi iejuties komandā?
– Jā, pasmejos pats, par mani pasmejas. Ar baltkrievu Sergeju Krivecu divas trīs reizes nedēļā apmeklējam franču valodas kursus. Sarunāties vēl nevaru, taču mazliet sāku saprast apkārtējos. Parādījušies draugi, un ir ko darīt. Pēdējos divus mēnešus jau viss bija kārtībā, un man iepaticies Francijā.
– Vai bija kāds brīdis, kad sajuti – esmu komandā savējais?
– Aprīļa sākumā Latvijas izlasē saslimu, taču, atgriežoties klubā, bija laba sajūta. Iespējams, palīdzēja atpūta un arī tas, ka mani vecāki ieradās ciemoties Mecā. Strādāju papildus, brīvdienās skrēju krosu. Treniņos redzēju, ka neizkrītu no komandas, treneri paslavēja. Pirms tam arī centos maksimāli, taču, ja uz treniņiem neej ar prieku, tad tomēr nav tā īstā sajūta.
Septiņi konkurenti
– Pārsvarā spēlēji dublieros, bet Francijas čempionāta mačos laukumā izgāji četras reizes. Vai biji nojautis, ka sākumā nekas daudz vairāk nespīd?
– Pēc izlases jau zināju, ka būs iespēja. Sākumā es sev neticēju. Aizbraucu un skatījos – viens no tās izlases, otrs no citas. Visiem augsta klase, bet es no kaut kādas Latvijas… Uz manu pozīciju komandā bija vēl septiņi spēlētāji. Treniņos maksimāla atdeve, kājas nogurst. Māris (Verpakovskis) teica, lai gatavojos kam tādam, taču sākumā bija grūti. Likās nereāli tikt sastāvā, taču sāku ievērot, ka treniņos viens nav fiziski gatavs, otrs mazliet noslinko. Noticēju sev. Ja centies un esi optimālā formā, tad treneris tevi atalgos. Sajūta spēlējot bija ļoti laba – emocijas, adrenalīns, daudz skatītāju. Mēs gan zaudējām spēlēs un arī vietu augstākajā līgā, tomēr pieredzei šie mači bija ļoti noderīgi. Sapratu, ka varu spēlēt.
– Kādos elementos visvairāk esi progresējis?
– Esmu ļoti paškritisks, taču domāju, ka solis uz priekšu sperts gan tehnikas, gan spēka un izturības ziņā. Galvenais ir pieredze un pārliecība – tagad kā spēlētājs jūtos labāks. Ikdienas treniņi ar tādiem partneriem vien daudz ko dod. Piemēram, Florāns Maludā – 34 gadus vecs, bet strādā kārtīgi, koncentrējas katrai piespēlei. Latvijā futbolisti tādā vecumā nereti domā, ka nav ko iespringt, un neatdod sevi par simt procentiem.
– Kā tu novērtē to, ka nākamā sezona jāaizvada zemākā līgā? Pozitīvi lielāka spēles laika dēļ vai arī būtu gribējis palikt augstākajā?
– Pēc mača Monako (Jānis tur lieliski nospēlēja visas 90 minūtes. – I. S.) aģentam zvanīja no Nantes kluba un interesējās par mani. Taču domāju, ka palikšu Mecā, man vēl ir četru gadu līgums, un nākamo aizvadīsim otrajā līgā. Visi jau tagad runā, ka jātiek atpakaļ augstākajā. Kluba prezidents teica, ka rēķinās ar mani, tādēļ jūnija beigās došos atpakaļ jau ar citām domām. Bet tas, cik spēlēšu, būs atkarīgs no darba treniņos, jo komandā tāpat ir 25 spēlētāji.
Vakariņas gatavo pats
– Kā tev visvairāk pietrūkst no Latvijas? Radinieku, draugu, bet kas vēl?
– Visa pietrūkst. Kaķa, ļoti mīļš. Ģimenes un draugu, ar kuriem parunāties latviski un pasmieties. Francijā ir pavisam cita kultūra, akadēmijā iepazinos ar daudzu tautību cilvēkiem, sadraudzējāmies. Viņi vairāk izbauda dzīvi, priecājas. Franču humors? Savdabīgs, diezgan atklāts un dažreiz pat ass. Taču man patīk kārtība, kāda ir Francijā, augsts dzīves līmenis.
– Kā ar virtuvi?
– Viņiem ļoti populāras ir tā sauktās bulanžērijas – kafejnīcas, kur ēd bagates, kruasānus. Komandai stadionā arī brokastīs dod bagetes ar ievārījumu, bet man tas nav īsti ierasts, tāpēc no rītiem pats parasti izvāru auzu pārslu putru vai uzcepu olas. Pēc treniņiem stadionā ir kārtīgas pusdienas – makaroni, gaļa. Vakariņās vāru rīsus vai makaronus, pagatavoju salātus un nopērku kādu gaļas ēdienu.
– Jauniem cilvēkiem, īpaši sportistiem, ēdiena gatavošana, šķiet, ir diezgan netipiska.
– Es gan to uztveru pašsaprotami. Patīk mājas ēdiens, izbaudu procesu – paklausos mūziku. Tas jau aizņem tikai pusstundu, sarežģītus ēdienus negatavoju. Ja sagribas, aizeju paēst uz restorānu.
– Latvijā izskanējis, ka Ikaunieks par īstu futbolistu kļuvis pirms pērnās sezonas pēc nopietnas sarunas ar FK “Liepāja” galveno treneri Viktoru Dobrecovu. Atceries šo sarunu?
– Jā, desmit dienas pirms sezonas sākuma runājāmies olimpiskajā centrā. Viņš teica, ka es varu spēlēt, varbūt sākumā tās būs piecas desmit minūtes, taču kārtīgi jāstrādā. Jā, šī saruna manī kaut ko mainīja, sapratu, ka ar mani rēķinās. Bija plānots, ka pirmajā mačā pret “Mettu/Latvijas Universitāti” spēlēs Mareks Zuntners, taču Viktors uzprasījis, vai viņam nav iebildumu, ja izlaidīs mani. Mareks piekritis – ka tik komandai labāk. Tā kā arī viņš palīdzēja man atvērties, visu laiku noskaņo un uzmundrina.
